2009.gada 13.janvārī Vecrīgā notikušie grautiņi jau apnicīgi bieži nodēvēti par unikālu mūsu pacietīgās tautas protesta formu pret toreizējās valdības īstenoto bezkaunīgo politiku. Jā, tiešām. Daudzi, kuriem nebija vienaldzīga attieksme pret tobrīd Latvijā notiekošo, pirms diviem gadiem pulcējās miermīlīgā tautas sapulcē Doma laukumā. Pēc mītiņa oficiālās daļas beigām vairākiem šī pasākuma dalībniekiem radās spontāns vilinājums doties uz netālu esošo Saeimas namu, lai turpinātu skandināt savus saukļus. Demokrātiskā valstī taču ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un brīvi pārvietoties!

Taču vairāku mītiņa dalībnieku dusmas pret valdošo kliķi bija tik lielas, ka cilvēku straumes plūda uz parlamenta ēku. Tur sākotnēji instinktīvi daži cilvēki (vēlāk pūļa ietekmē daudzi ļaudis) sāka Saeimas logos mest dažādus pa roku galam esošos priekšmetus. Vispirms lidoja tikko veikalā rītdienas brokastīm pirktās olas, vēlāk pret parlamentu tikai raidīti bruģa gabali, kas turpat ar kailām rokām izkasīti no Saeimas durvju lieveņa.

Ziņu avoti vēstī, ka par šiem Vecrīgas grautiņiem apsūdzības celtas 65 personām, bet vēl deviņas nodotas prokuratūrā kriminālvajāšanas uzsākšanai. Visas šīs personas ir apsūdzētas par tādu masu nekārtību organizēšanu, kuras saistītas ar grautiņiem, postījumiem, dedzināšanu, mantas iznīcināšanu vai ar vardarbību pret personu, vai pretošanos varas pārstāvjiem, vai par aktīvu piedalīšanos tajās. Krimināllikums par šādām darbībām paredz brīvības atņemšanas sodu no trīs līdz pat divpadsmit gadiem!

Inkriminētā apsūdzība skan smagi un baisi. Par ko gan valsts vārdā apsūdzības uzturētāji vēlas sodīt šīs sākotnēji tik miermīlīgās sapulces aktīvistus? Kas gan pamudināja nejaušus garāmgājējus ļauties pūļa varai un uzbrukt sava parlamenta ēkai? Neviens no pasākuma organizatoriem taču nemudināja cilvēkus doties „ieņemt Saeimu”!

Kā šo grautiņu aculiecinieks varu apliecināt, ka tiem mītiņa dalībniekiem, kuri aktīvi protestēja pret pastāvošās iekārtas pretvalstiskajiem lēmumiem, bija uznākusi pēkšņa kolektīva dusmu lēkme, ko varētu kvalificēt kā rīcību stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī. Ļaujoties pūlim, daudzi likumam paklausīgi miermīlīgi tautas sapulces dalībnieki, impulsīvi ļāvās emocijām. Iepriekš valdību lamāja tikai mājās virtuvē vai darba kolektīvā, taču tad tauta savu negatīvo attieksmi pret politiķiem vairāk nespēja slēpt vai savaldīt. Tvaiks bija jānolaiž!

Var jau teikts, ka nodarītie postījumi ēkām un veikalu īpašniekiem ir jāpiedzen no vainīgajiem „vandāļiem”. Taču tik klaja netaisnība tomēr nedrīkstētu būt! Valdības locekļiem, kuri tautu iedzina SVF parādu verdzībā un izsaimniekoja nodokļu maksātāju naudu, glābjot vienu privātu banku, vienīgais sods ir zaudētie krēsli (daži gan saglabāja savus amatus arī turpmāk). Bet par logu izsišanu Vecrīgā, uz ko izprovocēja tās pašas valdības bezatbildīgā politika – iespējams cietumsods pat vairāku gadu garumā!

Salīdzināsim nodarīto kaitējumu naudas izteiksmē abos minētajos gadījumos! Valdības bezatbildīgie lēmumi – vairāki miljardi latu, izsistie logi – daži desmiti tūkstošu latu. Pirmajiem – nesodāmība „līdz kapa malai”, otriem – „nagu maukšana” par katru stikla lausku. Jo ilgāk turpināsies šāda netaisnība un nevienlīdzīga attieksme starp „viņiem, tur augšā” un „tiem tur, apakšā”, jo lielākā strupceļā nonāks sabiedriskā kārtība un likumu praktiskā izpilde kopumā.

Taču 13.janvāra demokrātijas eksāmens vēl nav nokārtots! Lai novērstu briestošo vēsturisko netaisnību pret demokrātiska mītiņa dalībniekiem, nekavējoties ir jāpieņem grozījumi Amnestijas likumā, lai nepieļautu 13.janvāra pasākuma demonstrantu sodīšanu un viņu saukšanu pie kriminālatbildības. Aicinu tagadējo valdību un tieslietu ministru, kurš, starp citu, bija viens no mītiņa oficiālās daļas galvenajiem organizatoriem, izstrādāt un iesniegt parlamentā attiecīgus grozījumus normatīvajos aktos! Gan kā advokāts, gan kā sabiedrības pārstāvis aicinu likumdevēju rīkoties steidzami un atbrīvot mītiņa dalībniekus no soda, ko viņi nav pelnījuši!