Vakar noskatījāmies filmu par Bīčboju galveno džeku, kura pārsteidzošā kārtā bija ļoti skumja un depresīva. Grupas dziesmu autors bija pavisam traks, dzirdēja balsis, tēvs viņu čakarēja, izmantoja un tamlīdzīgi. Bet parasti jau viss ir citādi nekā izskatās.

Arī feisbukā mēs lielākoties redzam smaidīgas ballīšu vai ceļojumu sejas vai arī noteiktas orientācijas ziņas, kuras manifestē to izplatošo cilvēku pārliecību vai ticību. Vai arī vairāk vai mazāk rafinētu vēlmi kaut ko notirgot. Vai vienkārši narcisismu, vai vēlmi izpausties. Kāds varētu izdomāt feisbuka un tvitera appu, kura pateiktu priekšā – šis tikai čakarē smadzenes, šī ir inde, šis grib iepārdot, bet šī tiešām ir īsta manta.

Tādu ziņu lentas redaktoru. Bet varbūt cenzoru. Tad to appu varētu pārdot. Krieviem, ķīniešiem, Trampam vai Merkelei. Bet varbūt šāds apps jau sen ir uzrakstīts un mēs jau sen sēžam tajā filtrā. Katrs var izdomāt pats. Agrā jaunībā mana mīļākā filma bija Fellini "Kazanova". Par afēristu, kurš klaiņoja pa Eiropas galmiem un mēģināja valdniekiem iepārdot visādus pekstiņus. Man liekas, ka tā tāda traki interesanta dzīve. Iesaku pamēģināt. Īpaši pēdējā laikā galmu sarodas arvien vairāk, valdīšana kļūst neordinārāka, un tā ir īstā augsne radošiem risinājumiem.

Industrijas izstādes uz kuģa ir brīnišķīga ideja. Kurš tad ir teicis, ka izstādēm un konferencēm ir jānotiek tikai Lasvegasā. Uz kuģa savāktajiem 300 klientiem nekur nebūs kur sprukt, bet mēs varēsim viņiem pastāstīt par SAF Tehnika lieliskajiem produktiem un tādā veidā veicināt mūsu dzimtenes ekonomiku.

Es domāju, ka ekonomiski vispatriotiskākā rīcība ir izdomāt un ražot produktus Latvijā, bet tirgot tos lielajās pasaules valstīs, tāpēc, jo vairāk ASV parādās censoņi no Latvijas, jo labāk. Ja vien viņi netaisās pazust ASV dzīlēs kā algots darba spēks. Tad tā ir Latvijai zudusi dvēsele, un vienīgais pienesums dzimtenei ir mājās aizsūtītā nauda. Kas arī nav slikti. Piemēram, Ozoliņš naudiņu nopelnīja Amerikā, bet Latvijā uztaisīja golfa klubu. Arī Porziņģim pavisam drīz būs laiks kaut ko uztaisīt, protams, lielāku un grandiozāku nekā Ozoliņam. Starp citu, Ozoliņu Denverā vēl arvien atceras, īpaši tāpēc, ka viņš spēlēja laikā, kad Avelanči izcīnīja Stenlija kausu. Tas notika labajos laikos, jo tagad viņiem iet švaki.

Svētdien vakarā notika Superbola spēle, kas ir gada lielākais ASV sporta notikums. Pilnīgi neticama spēle. Jaunanglijas "Patrioti" smagi zaudēja pēc pirmā puslaika, bet otrajā puslaikā atspēlējās un pagarinājumā uzvarēja Atlantas "Falkonus." Gluži kā Tramps Hilariju.

Organizēt biznesu Latvijā un tirgot produktus visai pasaulei ir miljons reižu labāk nekā ļaut visādiem skandināviem taisīt savas programmētāju fermas un nosmelt visas labākās Latvijas smadzenes. Zinu to diezgan labi, jo esmu pabijis abās pusēs. Jā, Latvijai tiek normālas algas un nodokļi, bet tā vienalga ir resursu eksplutācija ar visai ierobežotu pievienoto vērtību. Vienīgais, kas attaisno šo fermu eksistenci, ir fakts, ka viņi iemāca noteiktu darba kultūru un vispār izglīto mūsu darba spēku. Dara to, ko Latvijas izglītības sistēma nespēj izdarīt.

Un iedod drusku kontaktus un sajūtu, ka tavs tirgus ir visa pasaule un nevis dzimtā kūtiņa. Domāju, ka Latvija darītu dikti pareizi, ja visādos veidos atvieglotu programmētāju un visādu citu gudrinieku pārcelšanos uz darbu Latvijā. Vīzu programmas, darba atļaujas. Mēs varētu lieliski nosmelt smadzenes no ukraiņiem, baltkrieviem, krieviem, turkiem. Īpaši šajos juku laikos, kad Latvija varētu būt intelekta, kultūras un iecietības oāze. Tas būtu gudri, jo neliels skaits cilvēku maksātu lielus nodokļus un celtu vispārējo līmeni. Bet mazapmaksātie darbi lai paliek robotiem.

Tikmēr Amerikā tehnoloģiju firmas ir sastresojušās par paredzamajiem imigrācijas, darba vīzu ierobežojumiem, jo viņiem jau tā to smadzeņu katastrofāli trūkst. Bet tā varētu būtu mūsu izdevība. Vispār, pēc manām domām, divas lielākās ASV šizofrēnijas ir nelegālo imigrantu un ieroču jautājums. Tās ir tādas sasāpējušas un desmitgadēm nerisinātas problēmas, par kurām, mazliet iedziļinoties, var tikai brīnīties un plātīt rokas. Bet par šīm un vēl daudzām citām brīnumu lietām es uzrakstīšu kādā citā reizē.