Ināra Mūrniece
politika
Reveranss okupācijas sindromam
Pievienots 2013 gada 18. aprīlī | 0 komentāri
Drukāt
Balsojums par totalitārisma simboliem - vai kopējas RP-SC politiskas intereses?

Stokholmas sindroms! - tā pirmajā brīdī, šķiet, gribējās raksturot Reformu partijas nostāju, kopā ar Saskaņas centru Saeimas balsojumā atceļot steidzamību grozījumiem, kuri liegtu totalitāro režīmu simbolikas lietošanu jau 9. maijā. Dziļāks ieskats gan liecina: tā ir mērķtiecīga taktika, kas raksturo reformistu partijas uzņemto kursu.

Apziņas okupācija

To, ka latvieši attiecībā pret pagātni un vairāk nekā 50 okupācijas gadiem joprojām ir Stokholmas sindroma varā, atklātā sarunā ar mani pirms vairākiem gadiem atzina Ronalds Reuderinks. To dzirdot, pirmajā brīdī jutos kā auksta ūdens šalti dabūjusi. Bet R.Reuderinks to teica kā Baltijas un Nīderlandes draudzības biedrības pārstāvis, patiess mūsu valsts draugs. Un dažkārt šādas lietas no malas labāk redzamas.

„Kādēļ latvieši mēdz būt tik vāji, aizstāvot savas valsts vērtības, savas tautas godu, savu valodu?" no sirds brīnījās dūšīgais holandietis. „Tā vietā, lai aizstāvētu savu dziesmu, savu valodu, savu tautu, viņi bailīgi lūkojas apkārt un ...iestājas par svešām, citkārt pilnīgi pretējām vērtībām! Tādām - ar naftalīna smaku un no padomju okupācijas laika pagātnes."

Stokholmas sindroms ir psiholoģisks stāvoklis, kādā var nonākt upuris, un par to plašāk sāka runāt pēc 1973. gada Stokholmas bankas aplaupīšanas. Pēc tam, kad upuris ilgstoši kontaktējoties ar varmāku, viņš galu galā ar to tik pilnīgi identificējas, ka sāk varmāku aizstāvēt, iejūtoties viņa ādā, pārņemot viņa domāšanu. Ķīlnieku krīze Zviedrijas galvaspilsētas bankā ilga piecas dienas; padomju okupācija Latvijā - vairāk nekā pusgadsimtu.

Okupācijas nogulsnes daļas latviešu apziņā ir palikušas: kā nespēja vai neprasme cienīt savu valsti, piekāpjoties pārprastam liberālismam, gatavībā ilgstoši „diskutēt" par pilnīgi skaidrām un saprotamām lietām. To vēlreiz apliecināja Saeimas plenārsēdē Reformu partija - balsojumā kopā ar Saskaņas centru pieprasot noņemt steidzamību likumprojektam, kas liegtu 9. maijā pie t.s. Uzvaras pieminekļa vicināt PSRS karogus un atskaņot PSRS himnu. Par grozījumu virzīšanu steidzamības kārtā balsoja Nacionālā apvienība, Vienotība un ZZS. Tomēr balsu likuma steidzamības noraidīšanai pietika un ... „demokrātija uzvarēja". Patiesa demokrātija gan ir izsvērtu un valsts interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšana, nevis sabiedrības šķelšanas paildzināšana uz nenoteiktu laiku, ļaujot publiskos pasākumos izmantot divu noziedzīgu režīmu simbolus.

Bez Staļina un Hitlera

Šis SC-RP negatīvais balsojums kļuva par savdabīgu kuriozu arī vēl tāpēc, ka normas, kuras tika piedāvāts ieviest likumā „Par publiskās izklaides un svētku pasākumiem" jau ir spēkā kopš 1997. gada. Proti, tika piedāvāts likumā ierakstīt tieši tādas pašas normas, kas spēkā ir likumā „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem". Tad ne tikai gājienos, piketos un sapulcēs, bet citos publiskos pasākumos būtu liegts vērsties pret Latvijas Republikas neatkarību, teritoriālo nedalāmību, aģitēt par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu; sludināt naidu un klaju nacisma, fašisma vai komunisma ideoloģiju, kā arī izmantot bijušās PSRS, Latvijas PSR, nacistiskās Vācijas karogus, ģerboņus, himnas (arī stilizētā veidā), tāpat tīši apdraudēt citu pasākuma dalībnieku drošību un veselību.

Nepatiesi ir RP apgalvojumi, ka policijai pēkšņi rastos „nepārvaramas grūtības", ja šīs normas stātos spēkā. Tikāmies ar iekšlietu sistēmas augstām amatpersonām, ģenerāļiem, un vienojāmies, ka likuma pieņemšana ar pavisam nelielām korekcijām (kurām visi piekrita), būtu iespējama. Skaidrības labad jāpiebilst, ka iesniegtie grozījumi nekādā veidā neskar medaļu un apbalvojumu izmatošanu, par ko nez kāpēc tik ļoti kāri traucas diskutēt likumprojekta virzības oponenti.

Demonstrējot valstsvīra stāju, atbalstu šo likuma normu virzībai ceturtdienas rīta televīzijas intervijā izteica arī Valsts prezidents Andris Bērziņš izteica pilnu atbalstu iesniegtajiem grozījumiem. Arī Satversmes Aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš pēdējā laikā arvien atklātāk brīdina par Krievijas vēlmi palielināt savu ietekmi mūsu valstī, - gan ar „maigās varas" projektiem, gan apzināti šķeļot sabiedrību. Tie ir ļoti nopietni signāli.

Totalitāro režīmu simbolikas izmantošana Latvijā ir jāaizliedz, un Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija apliecinājusi gatavību to izdarīt. Līdz šim Latvijā to traucējis lielā mērā arī pašu latviešu kūtrums, gļēvums, pārprasta miermīlība un nespēja līdz galam iestāties par savas valsts vērtībām. Ja padomju okupācijas laikā nacionālie partizāni vai pēckara posmā - disidenti būtu dzīvojuši ar attieksmi - „Darīsim, bet kaut kad vēlāk - vēl pēc gada, pēc pieciem vai desmit gadiem", tad mums šodien nebūtu neatkarīgas Latvijas valsts.

Par vienu komiteju Rīgas domē?

Kad visi argumenti tika izsisti no rokām, RP frakcijas vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis Saeimas sēdē sacīja: „Šis simbolikas jēdziens kā tāds ir pārāk plašs un arī rada riskus, ka šis likumprojekts arī būs pretrunā ar mūsu starptautiskām saistībām. Es runāju par arī Eiropas Cilvēktiesību tiesu." Uz manu jautājumu, kādām tieši starptautiskajām saistībām tas it kā esot pretrunā, Reformu partija un Vjačeslavs Dombrovskis palika atbildi parādā.

Izskanējušas vairākas versijas, kādēļ reformisti šo likumu cenšas vilcināt. Viena no tām: iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim (RP) būšot grūti 9. maijā nodrošināt kārtību, un grūtības partija savam ministram nevēlas radīt, pat ja valsts intereses to prasītu. Cita: arvien ciešākas kļūst saites, kas vieno daļu brūkošās Reformu partijas deputātu ar Saskaņas centru, un RP uzkrītoši izvairās no tiešām atbildēm par iespējamo sadarbību ar SC Rīgas domē. Vai patiesi valsts intereses var mainīt pret vienas komitejas vadīšanu, ko visžēlīgi RP atvēlētu Nils Ušakovs? Tiesa, ja RP vispār izdosies pārvēlēt 5 % barjeru.


Komentāri:
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Tavs komentārs:
Par autoru
Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!"-TB/LNN ...
Vairāk
Reklāma