Procedūra notika tautas sapulces laikā. Uz vecu, sadauzītu trauku suķēm (οστρακων) ikviens pilsonis varēja uzrakstīt kādu, viņaprāt, sabiedrībai nevēlamu, pretvalstisku cilvēku. Nenotika ne formāls tiesas process, ne arī publiska runu teikšana par vai pret kādu personu — vienkārši aizklāta balsošana, un viss. (Kas — protams — nekavēja pirms tam cilvēkus dzīt dedzīgas aizkulišu baumu kampaņas.) Līdzīgi kā mūsu Talantu Fabrikās bija iekšējā izbalsošana, kad šovu pameta viens no dalībniekiem, tā arī Grieķijā: kura vārds bija uz suķēm uzrakstīts visbiežāk, to uz desmit gadiem padzina no Atēnu polisas, un tikai pēc šī termiņa notecēšanas viņam bija tiesības atgriezties no trimdas pašam savā dzimtenē — pie ģimenes un tās īpašumiem.

Visas šīs procedūras jēga bija tāda, ka no Atēnām uz desmit gadiem padzina nevis lielākos kretīnus un korumpantus, bet gan tieši vispazīstamākos, godājamākos, sabiedriski visaktīvākos cilvēkus, kuri pie tam pirms tam tautas sapulču reizēs bija iemantojuši vispārēju cieņu, loģiski un argumentēti uzstājoties diskusijās par valsts lietām. Šādus līderus ostrakisma procedūras rezultātā izraidīja tieši tāpēc, ka  viņi bija iemantojuši līderu statusu — tauta baidījās, ka viņi, vēlēdamies kļūt par valsts varas nesējiem par jebkuru cenu, piesliesies sazvērniekiem, sekmēs demokrātijas apspiešanu un kļūs vismaz par oligarhijas pakalpiņiem, ja ne oligarhu elites sastāvdaļu. Tāpēc Plūtarhs atreferē grieķu vēsturnieku pierakstīto viedokli, ka ostrakisms daudziem izraidītajiem politiskajiem līderiem bijis drīzāk pagodinājums nekā sods, un to labi apzinājušies arī daudzi no balsotājiem. Tā nu uz visvairāk lauskām minētie nīkuši desmit gadus trimdā dēļ… savas gudrības un valstiskās nostājas.

Manuprāt, tas izskatās tieši pēc XXI gs. Latvijas. Pie mums ostrakisma funkciju uzņēmušies mediji kopā ar dažām tiesībsargājošajām iestādēm. Konkrēti cilvēki, kas pretendē būt par sabiedrības vai kaut vai biznesa līderiem, tiek «ostracizēti». Populārākie piemēri: Lauksaimniecības ministrijas otro cilvēku (pēc ranga) Daini Ģēģeri desmit gadus vazāja pa tiesām, līdz izrādījās — apsūdzību uzrādījuši nevis kādam, kas būtu bijis pie G-24 kredītiem tuvumā, bet gan pirmajam, kas pagadījies pa rokai un kurš savu mūžu nav bijis paraksta tiesīgais ne par vienu no tām kompānijām, kas minētas lietas materiālos. Armands Stendzenieks nosēdēja vairākus gadus; spriedums — nevainīgs! Prokuratūra lūkoja sašņorēt kādu Drošības policijas apakšpulkvedi, Pirmās pārvaldes vadītāju, par to, ka šis tirgojis telefonu izdrukas ventspilniekiem — izrādījās, ka visu izfantazējis viens vecs dzērājs, vēlēšanu kandidāts no Jaunā Laika Jāzeps Meikšāns. Muitas kriminālpārvaldes priekšnieks Vladimirs Vaškevičs par mata tiesu izglābās no drošas nāves atentātā (spridzināja mašīnu), pēc tam veselu gadu ārstējās, rezultāts — SAB pieliek vēl neredzētas pūles, lai šo izēstu no amata… Un tas nekas, ka novērošanas kameras neilgi pirms sprādziena bija netīšām nofilmējušas tuvumā klīstam SAB darbinieku Aigaru Sparānu… Advokātu padomē pāris jefiņi kūda pārējos amatbrāļus un māsas, lai «ostracizē» Viktoru Tihonovu par to, ka šis… lamājies pa telefonu! Un tā tālāk; iespējams, katrs no jums varēs piemeklēt savus piemērus līdzīgiem gadījumiem. Protams, visiem jau zināms — pie mums cietumsods draud nevis stulbākajiem, zaglīgākajiem un neveiksmīgākajiem pilsētu mēriem, bet gan visu laiku izcilākajam pilsētas mēram mūsdienu Latvijas vēsturē!

Tā nu ostrakisms ir atdzimis mūsdienu Latvijā, kurā «treknajos gados» viduvējību pūļi darīja visu, lai tikai neparādītos cilvēki, kam būtu savi uzskati par jebko un kas spētu notikumus virzīt tā, kā uzskata par pareizu. Cerams nu, ka līdz ar krīzes iestāšanos viduvējības izmirs pašas no sevis! :)