Daudzi tā pieraduši čiepstēt sociālajos tīklos, ka ikdienu bez tiem iedomāties ir grūti — esam pieraduši pie fakta, ka da jebko varam no sava telefona uzreiz iečiepstēt ausī «visai pasaulei». Uz šāda fona kā auksta duša ir statistika: Latvijā twitteri lieto aptuveni 30 000 lietotāji. Iedomājieties, kas par ciparu! 30 000! Tas nozīmē, ka pat tad, ja tavu čiepstu izlasa visi Latvijas twittera lietotāji, vienalga tev ir mazāka auditorija nekā, teiksim, kaut kādai nomales «Bauskas Dzīvei». Nemaz jau nerunājot par «Kurzemes Vārdu» un «Ventas Balsi». 

Vienvārdsakot, kā mārketinga rīks twitteris nekādā gadījumā nespēj stāties pretī vecajiem, labajiem masu medijiem. Un tā ir arī ar visiem citiem sociālajiem rīkiem. Protams, mēs dzirdēsim vēl daudzus stāstus par  to, kā parādījies kārtējais jaunais death metal kolektīvs, kura klips caur jūtūbi skatīts miljons reizes un atnesis grupai līgumu ar Nuclear Blast vai Metal Blade, taču tie būs atsevišķi stāstiņi. Ja jums ir normāls, konvencionāls produkts (mazcenas mobilais, veļaspulveris, nekustamais īpašums, politiskā partija…), tad tradicionāla integrētā kampaņa ar reklāmu masu medijos būs vienīgā, kas jums piedāvās atdevi. 

Manuprāt, sociālie mediji ir pašreizējais «burbulis» komunikāciju nozarē. Kas — visticamāk — izskaidrojams ar krīzes iestāšanos: avīzes un žurnāli ir divreiz plānāki nekā pirms 3 gadiem, raidlaiki arī nav pagarinājušies, kas nozīmē, ka iedabūt klientu iekšā tajos ir daudz grūtāk nekā iepriekš. Attiecīgi uzsvars tiek likts uz sociālajiem medijiem. Diemžēl, kā mēs redzam, apmeklētākie profili, visvairāk sekotāji, draugi utt. ir tām fiziskajām un dažkārt arī juridiskajām personām, kam jau pirms tam ir izdevies iekarot popularitāti caur parastajiem, vecajiem — labajiem masu medijiem.