Kad pagājušajā ziemā Neo un 4ATA publiskoja datus par valsts amatpersonu algām, žurnālisti ļoti rūpīgi pārbaudīja, vai dati atbilst patiesībai — un tiešām, dati izrādījās īsti. Tas acīmredzot ir kaut kā iemidzinājis mediju darbiniekus vai uz to pusi — un šobrīd mediji bez nekādas izšķirības pārpublicē visu, kas parādās www.rokasgrāmata.lv. Bet vai pareizi dara?

Lielu daļu «Rokasgrāmatas» drukātās versijas aizņem personu izteikumi saistībā ar A/S Latvijas Kuģniecība privatizāciju: aprakstīti savulaik Andra Šķēles, Jura Savicka un citu personu virzītie plāni saistībā ar ietekmīgās tankkuģu korporācijas privatizāciju. Taču patiesībā, kā ikvienam zināms, par LK stratēģiskajiem investoriem kļuva nevis A. Šķēle vai J. Savickis, bet gan cita publiskā akciju sabiedrība — Ventspils Nafta. Bez tam kopumā aptuveni 9200 cilvēki privatizēja LK akcijas par sertifikātiem, vai arī ieguva tās kā bijušie darbinieki, un šie cilvēki kopš tā laika ir palikuši par LK minoritārajiem akcionāriem. Līdz ar to visa «Rokasgrāmatā» atrodamā it kā šokējošā informācija par LK tēmu ir… vienkārši nepatiesa. Visa! Tikpat labi varētu rakstīt, piemēram, ka Latvijas Dzelzceļš nevis pieder valstij, bet gan Anetei Sončikai.

Otra lieta parādījās šodien. Viens no uzkrītošākajiem viltojumiem, kas ievietors «Rokasgrāmatā», ir bijušā Policijas akadēmijas mācībspēka un bijušā SIA Apsardzes Dienests «Venta» bijušās Analītiskās daļas bijušā vadītāja Jāzepa Meikšāna izteikumi. Meikšāns bija prokuratūrā sastāstījis, ka Drošības policijas apakšpulkvedis viņam esot nodevis Ventspils uzņēmēju un citu personu sazvanes izdrukas — tabulas ar numuriem un laikiem, kurās uzrādīts, kurš numurs kuram zvanījis. Lieta izgāja visas trīs tiesu instances, un visās izrādījās, ka Meikšāna «liecības» ir pilnībā izdomātas. Piemēram, vienā no dienām, kad apakšpulkvedis it kā bija nodevis Meikšānam sarunu izdrukas, virsnieks patiesībā bija pretterorisma mācībās ASV, savukārt citā reizē policists gulēja ar salauztu kāju slimnīcā, tāpēc nekādi nevarēja uz Tērbatas ielas satikt Meikšānu. Tiesa izbeidza lietu pret policijas amatpersonu, atzīstot visas Meikšāna liecības par izdomājumiem un meliem. Šobrīd pašam Meikšānam draud kriminālatbildība par apzināti nepatiesu liecību došanu, turklāt lieta beidzās slikti pašai prokuratūrai — lietu virzījušās nodaļas virsprokurore drīz pēc tam steigšus aizdevās pensijā. Visai ticami arī, ka Meikšāna lieta sekmēja Maizīša nepārvēlēšanu.

Manuprāt, ir diezgan simboliska sakritība, ka tieši 1. septembrī — Zinību dienā — mediji ir pilni ar klaji izdomātu informāciju no «Rokasgrāmatas». Atceros sen redzētu karikatūru, kurā tika ironizēts par vēstures mācīšanu skolās: skolotāja neizpratnē pārjautā skolniekam: «Tātad tavuprāt, Saules kauja notika 1984. gadā?!» — uz ko sīcis lepni atbild: «Man ir tiesības uz savu vēstures skatījumu!»

Mediju nespēja parakņāties LETA arhīvā un žurnālistu nespēja atminēties kaut vai pāris gadus vecus vispārzināmus notikumus liecina par tuvojošos profesionālo mazspēju. Gluži kā veci cilvēki reizēm kļūst bērnišķīgi un ir kopjami, arī žurnālistika pati nez kāpēc ir spērusi neizskaidrojamu soli uz labprātīgas vecuma plānprātības pusi, pilnām mutēm pārpublicējot izdomājumus un nekad nenotikušas lietas. Literatūrā un kino ir tāds žanrs, kas saucas «alternatīvā vēsture» — mākslinieciskos nolūkos tiek sagrozīta reālā vēstures gaita. (Piemērs — pagājušā gada fima Watchmen, kurā tika ieviesti nenotikuši notikumi, piemēram, Niksons kļuva par prezidentu trešo termiņu, un tālāk mainījās arī visa pārējā vēsture.)

Tā nu «Rokasgrāmata» ir izrādījusies tāda kā sava veida alternatīvā vēsture, kurā aprakstīta daļa patiesības, bet svarīgākie elementi ir aizstāti ar fikciju, izdomu. Savulaik Edgars A. Po izmantoja šādu paņēmienu, rakstot stāstu «Fakti mistera Valdemāra lietā» (Facts in the Case of M. Valdemar), fikciju attēlojot veidā, kas atgādināja zinātniska eksperimenta aprakstu. Arī neparastā filma District 9 ir bāzēta uz šādu sižeta veidošanas paņēmienu. Trents Reznors izvērsa veselu sekotāju kultu ar alternatīvās realitātes spēli savam 2007. gada Nine Inch Nails albumam Year Zero, kurā cilvēki varēja būt notikumos iekšā, ne tikai vērot un klausīties.

Šāda sižeta veidošanas spēks ir acīmredzams. Tomēr žurnālistiem, ja viņi vēlas sevi saukt par profesionāļiem, būtu jāspēj vismaz tik daudz atšķirt — kur ir realitāte un kur sākas izdomājumi. Citādi mēs nonāksim pie tā, ka uzskatīsim — vācieši uzvarēja abos pasaules karos :)