Nav noslēpums, ka mediju tirgus līdz ar krīzes iestāšanos mūsu valstī ir smagi cietis finansiāli. Vidusmēra medijs (neatkarīgi no tā, vai viņš ir drukātais, interneta vai raidošais) cietis reklāmas ieņēmumu plūsmas sarukšanu līdz pat 50% apjomā, un daudziem kritušas ir arī auditorijas (šeit, kā jau noprotat, pārsvarā ir drukātie mediji). Tāpēc vispirms mēs sev varam uzdot interesantu uzdevumu: raksturot, kādu iespaidu par sevi radīja mediji «treknajos gados»?
Man šķiet, ka 2000. — 2008. gadā Latvijas mediji atgādināja nevis komunikācijas platformas, bet gan strikti noteiktas uzvedības kodeksus. Tas ir, ritualizētu* ciklu.
Minētajā periodā visiem bija skaidrs, ka Latvijas Avīze aizstāvēs nacionālistisku, mūsu pašu lauksaimniecību un mežu nozari atbalstošu skatu uz jebko valstī notiekošu. Diena — tieši pretēji — pauda kosmopolītiskas, ar Latviju un sabiedrības reālajām interesēm praktiski vispār nesaistītas idejas, radot augsni pašreizējai SVF, PB un globālās finansu oligarhijas intervencei. Dienas bizness ne pārāk slēpti stāvēja banku, finansistu un citu ekonomikas parazītu lobija pozīcijās (un nevis reālās ekonomikas balss paušanas pozīcijās, kā to varētu padomāt). NRA, protams, atbalstīja nacionālā biznesa un Latvijas interešu aizstāvības formulu. Vesķi Sevodņa ieturēja savu parasto prokrievisko nostāju, izņemot gadījumus, kad atbalstīja Parex. Nekā Personīga bija (un ir) viens no KNAB ruporiem. LNT (neatkarīgi no formālās piederības) vienmēr uzstājies kā nacionālais kanāls, pat vairāk nekā valstij piederošā LTV. Utt.
Šādos apstākļos mediju satura veidošana un arī auditorijas attieksme atgādināja rituālu, kurā katram rituāla dalībniekam ir zināms, kas viņam jādara. Gluži kā nejauša futbola spēle brīvdienā kopā ar draugiem: pat ja ierosinājums «uzraut fūzi» nāk nejauši, arī tad amatieru uzbrucēji, pussargi, aizsargi katrs pilda savu funkciju. Ja tevi ieliek vārtos — tu zini, kas tev jādara (pat ja lāgā neproti). Tieši tāpat arī mediju lauciņā kaut ko panākt gribošajam zināms, kas jādara. Gribi paust bažas par latviskuma iznīkšanu un Latvijas uzņēmēju iznīcināšanu — piesakies Latvijas Avīzē! Ja tev nodarījis pāri KNAB vai prokuratūra, zini, ka NRA iztērēs ievērības cienīgu laiku un naudu, lai to izpētītu līdz galam, bet sākumā ņems pretī tavu stāstu tad, ja tam tiešām būs faktoloģisks pamats, nevis tikai kādas personas žēlabas par sliktajiem procesa virzītājiem. Ja tev ir kompromats par Jaunā Laika vai Finansu ministrijas ienaidniekiem, droši vien ka tavs stāsts atradīs dzirdīgas ausis Nekā Personīga veidotājos.
Un pretēji: ja cilvēks gribēja izteikties par kāda privātuzņēmēja vai, teiksim, izīrētāja patvaļu, tad Dienas bizness nebija īstā vieta, kur to darīt. Ja tev bija apriebusies uz ārvalstīm orientēto partiju politika (nebija svarīgi — prokrieviskā vai prorietumnieciskā), bija skaidrs, ka nevienam citam bez Latvijas Avīzes tas neinteresēs. Ja tu gribēji pasūdzēties par jebko, kas notiek Ventspilī — Diena, protams, uzklausīja, ja vien tas bija kas negatīvs. Interesanti, ka NRA skeptiskais viedoklis par Sorosu un viņa finansētajām organizācijām noformējās tikai ar laiku, vairāku gadu gaitā — toties nostiprinājās uz palikšanu.
Vienvārdsakot, mediju bizness brīžiem atgādināja skaidri iepriekšparedzamu rituālu, kurā lomas un darbības ir zināmas jau iepriekš. Bet kā gan šobrīd pārveidojas mediju bizness Latvijā?
Taisnība, ka krīzes nestie sociāli ekonomiskie satricinājumi ir atstājuši savas pēdas. Pateicoties tieši šīm pārmaiņām, ir kļuvis acīmredzams, kuri mediji ir vajadzīgi savai auditorijai un kuri nav; līdz ar to saskatāms, kura no ideoloģijām ir izrādījusies dzīvotspējīga. Redzams, ka NRA nacionālā biznesa (un vienlaikus «mazā cilvēka») pārstāvēšanas ideoloģija ir bijusi pareizā: NRA oficiālie abonēšanas rādītāji pat vistrakāko IKP kritumu laikā pieauga kopumā par 30%! LA ir noturējusies, strādājot pa nullēm, kaut gan krīze LA auditoriju (ražojošie laucinieki un sīktirgotāji) situsi jo smagi, tāpēc arī LA nostāja nav nekur pazudusi — LA auditorija ir cietusi ekonomiskus zaudējumus, taču viņu rupors izdzīvojis. LNT savu nacionālistu tvērienu pastiprinājusi — jo redz, ka krīzes laikā atgriešanās pie valstiskām vērtībām atmaksājas. Diena, vecajiem vadošajiem darbiniekiem atšķeļoties un izveidojot ir.lv, nav izveidojusi tik kolorītu seju, kāda bija agrākā. Bet vai tas ir trūkums?
Īpašs stāsts, protams, ir ar SWH un 101. Iespējams, ka radio programma ar tās DJ un mūziku ir pats ritualizētākais no visiem medijiem, kurā veikt straujas pārmaiņas nav vēlamas. 101 ar savu DJ attieksmi un darbu patiesībā veido nevis jaunu rituālu, bet gan atgriešanos pie vecā — laikos, kad DJ bija personība un arī savu klausītāju uztvēra kā personību, nevis trulu popmūzikas, ziņu un reklāmas patērētāju. Šoreiz eksperimenti lielā mērā nozīmē atgriešanos pie vecām, pārbaudītām vērtībām — vismaz psiholoģiski. Savukārt SWH jau pirms gadiem 10 reiz mēģināja pilnībā pārmainīt formātu, spēlējot tikai pašu bezpersoniskāko r'n'b. Toreiz klausītāji ar saviem zvaniem un e-pastiem spēja panākt, ka radio pēc nedēļas atmainīja atpakaļ veco playlisti — ar Depeche Mode, Cure, Labvēlīgo Tipu, Līviem un pat Offspring. Rituāls saglabājās.
Cits stāsts ir par tiem rituāliem, kurus medijos ievieš paši lasītāji. Salīdziniet komentārus zem rakstiem divos portālos — piemēram, Delfos un ventasbalss.lv. Secinājumi radīsies paši no sevis ;)
__________________
* Piezīme. Ar «rituālu» — jo valodas arsenālā labāks vārds nav atrodams — jāsaprot pašatkārtojoša, iepriekšparedzama darbību kopa, kas periodiski atkārtojas. Jo pastāv jau ne tikai reliģiskie rituāli, ir arī sadzīviski rituāli — piemēram, sporta sacensības, kas atkārtojas pēc vienotas metodikas un prasa standartizētas uzvedības pielietošanu — un arī valstiski rituāli, kā 11. vai 18. novembris — kā arī kultūras rituāli, piemēram, Dziesmu svētki vai ikgadējās «Imantdienas».
