Līdzīgi arī ar finanšu instrumentiem. Vairums pasaules valstu vēlās, lai cilvēki veido uzkrājumus (tā daļēji noņemot slogu no valsts pleciem). Tāpat vairums valstu vēlās, lai cilvēki uzkrāj ilgtermiņam – vecumdienām, pensijai, bērniem un citām lietām, kas sekmēs gan pašu, gan arī valsts labklājību nākotnē. Vairums speciālistu arī vēlās, lai vienādi produkti netiktu savstarpēji diskriminēti, tādejādi kropļojot tirgu un padarot to necaurspīdīgāku lietotājam. Piemēram, mēs maksājam vienādu PVN likmi par patērēto pienu, neatkarīgi no piena pakas iepakojuma vai ražotāja.

Un ko tad „stimulē” mūsu jaunais kapitāla nodoklis? Paskatīsimies uz dažiem faktiem par nodokļa likmi populārākajiem Latvijā izmantotajiem finanšu instrumentiem:

Sākumā nav skaidrs, kāpēc ir jāizdala ienākums no kapitāla no kapitālā pieauguma? Bez tā, ka reti kuram latviski runājošam cilvēkam šī terminoloģiskā atšķirība ir uztverama, nav skaidra arī praktiskā šo terminu atdalīšanas jēga. Kāpēc, piemēram, depozītam nodoklis ir 10%, bet obligācijai, kas savā būtība tas pats depozīts vien ir, tikai ar to atšķirību, ka brīvi tirgojams, nodoklis ir jau 15%? Nav, piemēram, skaidrs, kāpēc par akcijas cenu pieaugumu nodoklis ir 15%, bet par dividendēm 10% (tie, kam gadījies tirgoties ar akcijām, zinās, ka dividendes izmaksas dienā akcijas cena koriģējas uz leju atbilstoši izmaksātās dividendes lielumam, tādejādi „pārveidojot” kapitāla pieaugumu ienākumā no kapitāla (dividendēs))? Nav arī skaidrs, kāpēc, piemēram, saliekot vairākus depozītus kopā un veidojot „fondu”, nodoklis pieaug no 10% uz 15%? Velkot analoģiju ar pienu, tas būtu līdzvērtīgi augstākam nodoklim, pērkot pienu, no „vairākām” govīm, salīdzinot ar pienu, kas nācis no vienas „govs”.

Kādas ir galvenās problēmas?