Uzreiz jāsaka - ideja nenozīmē tiešu esošās pensiju sistēmas maiņu. „Virtuālais” kapitāls pensiju 1. līmeņa ietvaros būtu jāaizstāj ar "reālu” kapitālu, kas būtu pieejams pēc cilvēka pirmā pieprasījuma. Iemaksas 1.līmenī no „virtuālas” uz „reālu” naudu varētu pārvērst pakāpeniski, 20-30 gadu laikā. Esošos pensionārus tas būtiski neskartu, taču nākotnes pensionāru iespējas un drošība tiktu būtiski uzlabotas. 

Pensiju 1. līmeņa kapitālu varētu pārvaldīt, piemēram, kāda neatkarīga starptautiska institūcija, kam nodots šāds mandāts. Varētu arī attīstīt sistēmu, kas ļauj katram cilvēkam pašam izvēlēties, kur tiek ieguldīts viņa pensijas kapitāls - depozītos, fondos, konkrētos pensiju plānos utt. Šādā veidā cilvēks pats būtu atbildīgs par sava kapitāla veidošanu un pārvaldīšanu. 

Jau pašlaik būtu iespējams noteikt, ka ikviens iedzīvotājs, kurš pensiju 2. līmeņa ietvaros uzkrājis pietiekamu kapitālu (piemēram, tādu, kas pārsniedz 75% no iztikas minimuma), var to pārvērst ikmēneša pensijā pēc savas izvēles jebkurā brīdī. Ir skaidrs, ka pašlaik tikai retais pensiju 2. līmeņa dalībnieks varētu kvalificēties, taču pēc gadiem 20, 30, ņemot vērā arī 1. līmeņa „reālo” uzkrājumu, tādu varētu jau būt vairums. Lai stiprinātu cilvēku ticību un rūpes par viņu uzkrāto pensijas kapitālu, varētu noteikt, ka tas ir pilnībā vai daļēji mantojams.

Taču svarīgākais - lai arī kādu sistēmu mēs izvēlētos (variantu ir daudz), svarīgi, lai šie līdzekļi tiktu fiziski un ar likumu nodalīti no budžeta līdzekļiem, ņemot vērā, ka lēmumus bieži pieņem pēc politiskām interesēm. Piemēram, kā tas bija pēdējos gados, kad sociālā budžeta pārpalikumu 950 milj. apmērā izlietoja citiem mērķiem.