Šo ideju nesen arī paudu “Lietišķajā dienas” 26.oktobra numurā, bet vēlos šo tēmu paturpināt arī savā blogā. Domāju, ka tuvākajos gados esošās pensijas sistēmas maiņa Latvijā ir neizbēgama, tāpēc kvalitatīva diskusija ir ļoti nepieciešama. 

Šībrīža krīze Latvijā skaidri atklāj būtisku trūkumu mūsu pensiju sistēmā - samazinoties ekonomiskajai aktivitātei, krītas sociālā budžeta ieņēmumi, kamēr izdevumi (bezdarbnieku pabalsti, pensijas) pieaug. Rezultātā strauji palielinās līdzekļu iztrūkums un kārtējo reizi nākas pārskatīt gan pensijas, gan pabalstus, gan arī visu sistēmu kopumā. Cilvēki, kuri godīgi maksājuši nodokļus iepriekšējo gadu laikā, jūtas apkrāpti, saņemot mazākus pabalstus un pensijas, kā valsts to savā laikā bija solījusi.

Pensionēšanās vecuma palielināšana, tāpat kā pabalstu samazināšana, ir tikai īslaicīgs risinājums. No padomju laikiem pensijas vecums Latvijā palielināts pakāpeniski no 55 līdz 62 gadiem. Ir dzirdēti plāni šo vecumu paaugstināt līdz 65 gadiem. Rietumeiropā jau runā par 70 gadiem. 

Taču vēl viens no risinājumiem, par ko pēdējā laikā diskutē Lielbritānijā, Dānijā, Nīderlandē un Ungārijā, būtu atcelt pensionēšanās vecumu. Tas nozīmētu, ka ikviens varētu brīvi izvēlēties, kad doties pensijā. Pensijas apmērs tiktu noteikts, izejot no personas reāli uzkrātā kapitāla. Cilvēki, kuri vēlētos lielāku ikmēneša pensiju, nekā to, kas izrietētu no viņu uzkrātā kapitāla, varētu izvēlēties turpināt darba gaitas. Savukārt tie, kuri būtu uzkrājuši pietiekamu pensijas kapitālu, varētu pensionēties arī krietni pirms pašlaik noteiktā pensijas vecuma. Pastāvētu arī trešā iespēja – pensionēties uz laiku un atgriezties darba tirgū pēc nepieciešamības.