Ar kapitāla nodokli ir līdzīgi. Ja reiz pieņemts lēmums ieviest kapitāla nodokli, tad kāpēc gan lai to neizdarītu pēc iespējas labāk un efektīvāk? Kāpēc Latvijā izgudrot ko jaunu, ja mums ir tā lielā priekšrocība paskatīties, kā šis nodoklis jau daudzus gadu desmitus strādā citās valstīs, lai mācītos drīzāk no viņu kļūdām, nevis paši no savējām?

Informācija internetā par šo tēmu ir ļoti plaša. Sākumam var ieskatīties, piemēram, http://en.wikipedia.org/wiki/Capital_gains_tax_in_the_United_States

vai

Galvenās iezīmes, ko varam mācīties no ārvalstīm, ir sekojošas:

Plaša nodokļa bāze: ar nodokli tiek aplikti visa veida finanšu instrumenti – depozīti, obligācijas, akcijas, fondi, dārgmetāli utt.
Kapitāla ienākumi tiek summēti ar zaudējumiem: Finanšu instrumentu ienākumi jāvērtē nevis atsevišķi katram vērtspapīram vai ieguldījumu veidam, bet jārēķina kopumā. Piemēram, ja, pārdodot obligācijas, esmu pazaudējis 100 latus, bet, ieguldot akcijās, nopelnījis 300, ar nodokli būtu jāapliek kopējais rezultāts, t.i. 300-100=200. Ja šāda sistēma netiks ieviesta, tiks kropļots tirgus un atstātas iespējas “kreatīvai” vērtspapīru strukturēšanai.
Tiek sekmēti ilgtermiņa ieguldījumi: daudzās valstīs tiek noteikta atšķirīga likme vai nodoklis netiek piemērots vispār ieguldījumiem, kas, piemēram, turēti 5 gadus vai vairāk.

Ko mēs dzirdam no „superslepenā” nodokļa ieviesējiem?

Finanšu instrumenti ar nodokli tiks aplikti atšķirīgi: depozītus, piemēram, ieturēs bankas, kamēr pārējos „aktīvus” būs jādeklarē pašiem, turklāt būs vēl pašlaik nezināmi „sliekšņi”. Tā kā sākotnēji par nodokļa piemērošanu cilvēkiem, visticamāk, būs lielas neskaidrības, māc šaubas, vai daudzi „ deklarēsies paši.” Līdz ar to arī nodoklis tiks maksāts „dažādi.”

Kapitāla zaudējumus neņems vērā: absolūti nesaprotama nostāja, jo tajā pašā laikā, piemēram, uzņēmumu līmenī zaudējumus Latvijā ir atļauts pārnest vairākus gadus uz priekšu. Vienas grupas ietvaros, piemēram, uzņēmumi Latvijā var pārnest peļņu no viena uzņēmuma uz otru. Ieguldījumu fondiem, piemēram, automātiski tiek atskaitīti zaudējumi vērtspapīru starpā. Tad kāpēc šeit tiek piemēroti citi principi? Kāpēc viena vērtspapīra zaudējumus nevar pārnest uz otra peļņu? Visā pasaulē kapitāla zaudējumus atskaita no ienākumiem, taču mēs Latvijā iesim „savu” ceļu, šādā veidā tikai stimulējot iespējamo „shēmošanu”.

Šis vēl nav pēdējais nodokļa variants: no presē lasītā rodas iespaids, ka gan nodokļa apmērs, gan arī piemērošana vēl nākotnē varētu mainīties. Piemēram, uz pelņu, kas gūta no dzīvības apdrošināšanas uzkrājumiem, nodoklis pagaidām neattieksies, taču tajā pat laikā likuma izstrādātāji atzīst, ka tas nav godīgi (http://www.diena.lv/lv/laikraksts/694653-sanemot-depozita-uzkrato-bus-jadalas-ar-valsti). Tad kāpēc to nemaina jau tagad?

Nodoklis tiek ieviests ar atpakaļejošu datumu: šī lieta Latvijā pēdējā laikā jau kļūst par tradīciju. Kā lai iedzīvotājs vai uzņēmējs plāno savu finanšu darbību un rezultātus, ja jebkurā brīdī pastāv risks, ka spēles noteikumi var tikt mainīti ar atpakaļejošu datumu? Vai šāda rīcība veicinās pašmāju un ārvalstu investorus attīstīt darbību Latvijā, un investoru pārliecību, ka Latvijā ir sakārtota un prognozējama biznesa vide? Vai tas naudas apjoms, ko ar atpakaļejošu datumu savāks, ir nākotnes investīciju (un nodokļu) vērts?

Apkopojot pašreizējo informāciju par ieviešamo nodokli, rodas iespaids, ka tas ir ļoti „zaļš”, neskatoties uz to, ka ideja par šo nodokli tiek apspriesta jau gadiem.

Viens iemesls, ko dažkārt dzirdam attiecībā uz šī nodokļa ieviešanu, ir tāds, ka efektīvāks nodoklis būtu daudz sarežģītāk un dārgāk administrējams, tāpēc nācās izvēlēties „vidusceļu”. Taču, vai tad tieši tas nav strukturālo reformu mērķis – izveidot efektīvu nodokļu administrēšanas sistēmu? Ja dēļ tā nepieciešams ieviest, piemēram, „nulles deklarāciju”, tad varbūt ieviesīsim sākumā to. Pēc tam mēģināsim maksimāli elektronizēt iedzīvotāju deklarēšanos, un tad arī nodokļu administrēšana būs daudz lētāka un efektīvāka. Kāpēc lai, piemēram, cilvēkiem, kuriem ir kapitāla zaudējumi, neļautu tos deklarēt, un pārmaksāto summu, līdzīgi kā ar medikamentiem vai mācību izdevumiem, nedabūtu no VID atpakaļ? Tas būtu tikai taisnīgi pret nodokļu maksātāju.

Diemžēl rodas iespaids, ka ar šī nodokļa ieviešanu saistītā slepenība ir nevis tāpēc, ka jebkura nodokļu celšana ir nepopulāra, bet gan tāpēc, lai nevajadzētu atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem atbildes īsti nav. Ja tā tomēr nav, tad ļoti ceru, ka nodokļa izstrādātāji daudz detalizētāk iepazīstinās sabiedrību ar nodokļa jēgu un izvēlētajiem piemērošanas principiem.