Taču ir viena lieta, ko var dzirdēt no nozares ekspertiem, kas būtiski varētu ietekmēt mūsu spēju nākotnē turpināt audzēt ražošanas un eksporta apjomus – kvalificēta darbaspēka trūkums. Tieši tā, lai cik pārsteidzoši tas arī neizklausītos pie 177 000 cilvēku bezdarba. Daļa ražošanas un eksporta uzņēmumu jau pašlaik saskaras ar problēmu atrast piemērotus darbiniekus. Un, ja vēl individuāla uzņēmuma līmenī vienmēr pastāv iespēja pārvilināt darbiniekus no konkurentiem, tad kopējā valsts līmenī šāda darbinieku pārvilināšana nozīmē algu kāpumu, produktivitātes kritumu un viena uzņēmuma izaugsmi uz cita uzņēmuma krituma rēķina, kopējos ražošanas apjomus bieži vien būtiski neceļot. Neatrisinot problēmu ar kvalificēta darbaspēka pieejamību, mēs drīz vien savas izaugsmes iespējas arī būsim izsmēluši.
Ir vairākas lietas, kas, meklējot iespējamos risinājumus, šajā sakarā pašlaik nav īsti skaidras:
- Vai nākotnē Latvija tiks izglītoti rūpniecībā un eksporta nozarēs nepieciešamie cilvēki? Cik ātri tas notiks un kā tas tiks koordinēts ar pašiem uzņēmumiem?
- Kādas ir mūsu iespējas darbaspēka importam no ārvalstīm?
Ja par pirmo lietu runas jau ir ilgu laiku un mums vairāk jāgaida, kāds tad būs valsts piedāvātais risinājums, tad par otro lietu ir dzirdēts mazāk. Varbūt ir īstais laiks, neskatoties uz bezdarbu un pašreizējo ekonomisko situāciju, nopietni sākt strādāt pie imigrācijas politikas un darbaspēka importa iespējām no ārvalstīm, lai tie pozitīvie iedīgļi, kas jau pašlaik redzami, ātri vien neapsīktu (šī lieta ir vēl jo svarīgāka, zinot Latvijas sagaidāmo demogrāfisko situāciju tuvākajās desmitgadēs). Viena joma, kur valsts varētu savu atbalstu sniegt, ir, piemēram, palīdzot uzņēmumiem, sevišķi mazajiem un vidējiem, piesaistīt nepieciešamo darbaspēku no ārzemēm jomās, kur vietējo ekspertu trūkst. Šajā kategorijā būtu iekļaujami arī tie cilvēki, kas Latviju, piemēram, pametuši pēdējo gadu laikā, bet parādoties darba iespējām un pieprasījumam, būtu ar mieru atgriezties.
