Laikraksts Diena ir privāts uzņēmums, kura pamatmērķis, tāpat kā jebkuram citam privātam uzņēmumam, ir peļņa. Ja ir peļņa tad uzņēmuma īpašnieki ir priecīgi un pelna naudu ar savu biznesu. Ja ir zaudējumi, tad īpašnieki meklē risinājumus un tur ir tikai 2 varianti – likvidēt biznesu vai veikt izmaiņas. Jā, jā, likvidēt biznesu, ja redz, ka pārskatāmā nākotnē naudu nopelnīt nevar, ir īpašnieka tiesības, tādēļ man nav saprotama histērija, ka hipotētiska likvidācija tiek pasludināta par noziegumu. Otrs variants – izmaiņas – un tās var veikt gan vadībā, gan arī nomainot galveno redaktoru vai vispār nomainot visus žurnālistus. Pēc īpašnieka brīvas izvēles.
Kādi tad bija uzņēmuma finansiālie rādītāji? SIA "Dienas mediji" 2009.gada zaudējumi bija 2 240 192 latu zaudējumiem, bet 2008.gadā tie bija attiecīgi 1 430 594 lati. Tātad, 2009.gada vasarā jau ir precīzi zināmi zaudējumu apmēri un uzņēmuma īpašnieki nolemj mainīt vadību – 2009.gada jūlijā Diena pameta Ašeradens – cilvēks, kurš bija reālā biznesa vadītājs un kurš tieši ir atbildīgs par zaudējumiem – tādēļ atkal jau, nav saprotama histērija, ka ir noticis kas nesaprotams un ļauns – slikts vadītājs vienkārši tiek atlaists. Nedaudz vēlāk (2009.gada oktobrī) arī galvenā redaktore Nellija Ločmele (2008.gada jūnijā nomainīja Sarmīti Ēlerti) tika atlaista. Un vai tiešām īpašnieku maiņa (2009.gada jūlijā, kad Bonnier AB pārdeva sev piederošās akcijas) ir kāds arguments šajā stāstā? Uzņēmumi tiek pārdoti katru dienu. Un tieši Ašeradens (un Ēlerte) ar savu neveiksmīgo finansiālo darbību ir iemesls pārmaiņām, tādēļ ir savādi, ka viņi vaino citus par savām neveiksmēm.
Kas notika tālāk? Visa 2009.gada vasara un rudens pagāja histēriskos uzbrukumos laikraksta Diena jaunajai vadībai - „Diena kā kvalitatīvs medijs pastāvēt vairs nevarēs” (Nelija Ločmele), „"Diena" vairs nav neatkarīgs medijs” (Ašeradens), „Viņi ir pārdevušies oligarhiem”. Tomēr realitāte bija cita un laikraksta kvalitāte būtiski nemainījās – man pat labāk patika post-Ločmeles ēra un personīgi zinu daudzus citus kam bija līdzīgi, lai arī zinu tādus kam Ēlertes&Ločmeles stils patika labāk. Bet jebkurā gadījumā, laikraksts turpināja meklēt interesantus faktus un kvalitatīvi strādāt. Tādējādi sanāk, ka visa 2009.gada vasaras un rudens histērija bija pilnīgi nevietā? Un vai nesanāk tā, ka arī iespējams patreizējā histērija ir līdzīgi nepamatota?
Un beidzot, par morāli. Ēlertes grupējuma propaganda vēstī – mēs esam absolūta patiesība, visi citi mediji ir pārdevušies oligarhiem un melo. Vai tiešām? Vai nav tā, ka 1998.gadā Ēlerte un Diena darīja visu iespējamo, lai pie varas tiktu Andris Šķēle un Tautas Partija? Pieļāvuma formā, Ēlerte bija (un vēl joprojām ir) perfekti informēts cilvēks, tādēļ negribētos domāt, ka viņa nezināja kas ir Andris Šķēle. Un šeit es negribētu moralizēt – ka jā, labāk Andris Šķēle, nekā Latvijas Ceļš. Iespējams, bet tomēr katram tak ir savi kritēriji lai izvērtētu kas labāks. Sarmītei patīk izdarīt izvēles mūsu (Latvijas pilsoņu) vietā. Vēlāk jau sekoja absolūts atbalsts citiem politiskajiem spēkiem – Repšem un Jaunajam Laikam, vēl vēlāk Sarmītes favorīts bija Ģirts Valdis Kristovskis. Vai tā ir objektīva informācija? Vai Ēlertes grupējums nodrošina viedokļu dažādību? Jaunais grupējuma rīks – nedēļas laikraksts IR, manuprāt, šobrīd ir kvalitatīvākais Latvijā, bet laikraksta politisko uzstādījumu mēs varam redzēt žurnāla politiskā rupora Aivara Ozoliņa rakstos – ar sūdiem tiek aplieti gan agrākais favorīts Šķēle, gan Šlesers, gan ZZS, gan VL/TB/LNNK, gan SC, gan pat tie nelieši, kas vispār neies uz vēlēšanām. Principā, Ozoliņa skatījumā, tas ir noziegums pret Latvijas valsti, ja kāds uzdrošināsies nenobalsot par Vienotību. Vai tā ir Ēlertes objektivitāte?
Mans novēlējums Ēlertes grupējumam – tie, kas ir politikā (Ēlerte, Ašeradens, utt.) lai koncentrējas uz sava politiskā spēka panākumu veidošanu, tie, kas strādā IR (Ločmele, Ozoliņš, utt.), lai koncentrējas uz kvalitatīva un objektīva viedokļa paušanu un to pašu var novēlēt arī tiem grupējuma cilvēkiem, kas strādā citos medijos (Streips, utt.), nevis nomelnot citus medijus, politiskos spēkus un vienkārši Latvijas pilsoņus.
