No vienas puses, teorētiski, tas varētu būtu veids, kā panākt šobrīd vēlamo rezultātu - mazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru un veicināt nodokļu maksātāju naudas nokļūšanu valsts budžetā. Tomēr ēnu ekonomika un naudas nenonākšana valsts kasē pamatā ir saistāma ar nodokļu administrēšanas efektivitāti, kas ir atbildīgo institūciju kompetencē. Pašreizējā situācijā nesniegt veselības aprūpes pakalpojumus pilnīgi visiem nodokļu nemaksātājiem vairāk būtu vērtējama kā īpatnēja „sodīšanas” metode, nevis stratēģisks lēmums ekonomikas stimulēšanai un sabiedrības labklājības uzlabošanai. 

Kā skaidro idejas ierosinātāji, „tā drīzāk būs motivācija nodokļu nemaksātājiem nomaksāt valstī noteiktos nodokļus, lai par veselības aprūpi būtu jāmaksā mazāk”. Bet, vai tas, ka šobrīd 43% darbspējīgo iedzīvotāju nemaksā nodokļus, ir motivācijas vai tomēr iespēju un līdzekļu trūkums? 

Protams, tām fiziskām un juridiskām personām, kuras apzināti, ļaunprātīgi apiet nodokļu nomaksu, tas, iespējams, būt labs stimuls pārdomāt savu rīcību, un perspektīvā varētu dot pozitīvu ietekmi uz ekonomikas attīstību kopumā. Savukārt no apdrošināšanas viedokļa tas būtu izdevīgi ikvienam patērētājam (polises turētājam): ja apdrošinātās personas rūpīgi maksātu nodokļus un valsts apmaksātā veselības aprūpe tādējādi paliktu pieejamāka, attiecīgi lēnāk tiktu izlietots polises limits. Rezultātā samazinātos apdrošināšanas polišu cenas jeb būtu jāmaksā mazāk par nākamās apdrošināšanas polises iegādi.

Pašsaprotami, ka apspriestās sistēmas noteikumi netiktu attiecināti uz tām iedzīvotāju grupām, kuras ir atbrīvotas no nodokļu nomaksas. Tomēr, vai ir izvērtēti, piemēram, tādi apstākļi, ka ļoti liela sabiedrības daļa nedzīvo un nestrādā Rīgā un tās apkārtnē, bet – reģionos, laukos, kur ir raksturīga darba sezonalitāte un gabaldarbi, pastāvīga nodarbinātība ir ievērojami zemāka un būtiski atšķiras atalgojuma līmenis? Pašreizējā situācijā, kad valstī ir viens no augstākajiem bezdarba rādītājiem un tas tiek prognozēts vēl lielāks, vai arī tie iedzīvotāji, kuru bezdarbnieku statuss ir ilgāks par 9 mēnešiem, tiks vērtēti kā nodokļu nemaksātāji un nesaņems valsts apmaksātus plānveida veselības aprūpes pakalpojumus? Vai arī māmiņas, kuras pēc dekrēta laika mājās turpina audzināt bērnu, jo darbu pašreizējā situācijā nevar atrast, tiks uzskatītas par nodokļu nemaksātājām? 

Lai Latvijā ieviestu šādu „sistēmu” un tās atbilstošu administrēšanu, ir jāveic rūpīga sagatavošanās un ilgtermiņa efekta analīze, un to nekādā ziņā nevar darīt pašreizējā situācijā, cerot uz momentānu efektu. Pretējā gadījumā, šādā veidā „sodīt” sabiedrību par līdz šim valstī līdz galam nesakārtotās veselības aprūpes sekām būtu netaisnīgi.