Svētdienas vakara analītiskie TV raidījumi skatītājiem nelika vilties: bija daudz gana sensacionālas informācijas, kas varēja paslīdēt sabiedrības acīm nepamanītas, ja ne modrā izmeklējošo žurnālistu acs. Tāds bija arī Nekā Personīga sižets "Kokins it kā Latvijas vārdā Londonā slepus ticies ar Antonovu".
Jau 08-Dec-2011 mani uzrunāja Ansis Pūpols, aicinot izklāstīt Londonas brauciena mērķus. 9-Dec-2011 un 10-Dec-2011 Ansis zvanīja atkal, bet es no komentāriem atturējos, lai neapdraudētu šodienas notikumus. Tādējādi sižets par "četriem Latvijas aktīvistiem" raidījumā Nekā Personīga izvērsās kā stāsts par viltvāržiem, kas dīvainā sastāvā ved aizdomīgas sarunas ar šaubīgiem Krājbankas akcionāriem. Lielāka mērķa labad es esmu gatavs aizmirst un piedot šo pazemojumu.
Īstenība, kā tas bieži gadās ar mūsu revolveržurnālistiem, ir nedaudz atšķirīga.
Viss sākās ar mana drauga un jurista Ginta Gžibovska stāstu par Vladimira Antonova apciemojumu Londonā, kur puses apsprieda Vladimira Antonova aizstāvības plānus saistībā ar iespējamo kriminālvajāšanu Latvijā. No stāstītā es nopratu, ka Antonovu mērķis pašlaik ir palīdzēt Latvijas valdībai un FKTK, lai pierādītu, ka "pazudušie" 109 mLs nav zādzība, ka Krājbankas nauda ir "atrodama" un atgriežama Latvijas valstij un noguldītājiem. Iemesls šādai "labvēlībai" varētu būt gan vēlme kaut daļēji glābt savu reputāciju, gan cerība uz mazāk bargu tiesas spriedumu.
Par šo iespēju 26-Nov-2011 es ziņoju valdības ministriem, premjerministram, prokuratūrai un banku uzraugam. Mēs vienojāmies, ka viens no iespējamajiem risinājumiem būtu akcionāru pārstāvja vizīte Latvijā, lai tiktos ar banku uzraugiem un izmeklētājiem.
2-Dec-2011 kopā ar advokātu Ventu Vidžu, juristu Gintu Gžibovski un uzņēmēju Bislanu Abdulmuslimovu es devos uz Londonu, lai Sitijas Heronas torņa 20. stāvā tiktos ar Vladimiru un Aleksandru Antonoviem. Bislana galvenā loma sarunās bija vēsturiskais kontakts ar Aleksandru Antonovu, Vladimira tēvu, kura konstruktīvajai attieksmei bija izšķiroša nozīme turpmākajos notikumos. 7 stundu garajā sarunā Antonovi izklāstīja savu versiju par notikumiem, kuri bija pamatā FKTK lēmumam apstādināt Krājbankas darbību. Tā, protams, nebija neapzināta akcionāru kļūda. Taču, iespējams, tā nebija arī zādzība.
Ar Antonoviem mēs tikāmies arī nākošajā dienā, kad vienojāmies, ka Aleksandrs Antonovs ieradīsies Rīgā, lai tiktos ar banku uzraugu un izmeklētājiem. Atgriezies Rīgā es atkal noinformēju banku uzraugu un prokuratūru, panākot, ka puses sazinājās un nozīmēja tikšanos Rīgā.
Vakar es satiku Aleksandru Antonovu lidostā, bet šodien 10:00 viņam bija pirmā saruna FKTK un 13:00 - Ekonomikas policijā. Rīt sarunas turpināsies.
Ja Antonovu teiktais, ka Krājbankas "pazudušo" naudu ir iespējams atrast un vēl labāk - daļu pat atgūt, apstiprināsies, es būšu ļoti gandarīts. Šī starpniecības misija būs izdevusies. Esmu pārliecināts, ka bankas sabrukuma gadījumos informācijas asimetrija starp īpašniekiem un uzraugu ir ļoti toksiska. Pusēm savā starpā nesarunāties - tā ir dārga greznība, kas var rezultēties zaudējumos noguldītājiem. Pat ja ir noticis noziegums, iespējams, ka daļu nodarījuma ir iespējams vērst par labu. Šie apsvērumi mani motivē tikties ar darboņiem, ko daudzas Latvijas amatpersonas izvēlas neredzēt (jo vienmēr pastāv iespēja, ka revolveržurnālisti to interpretēs negatīvi).
Fakts, ka Aleksandrs Antonovs ir ieradies Latvijā, lai sniegtu paskaidrojumus un liecības tiesībsargiem, dod lielākas cerības noguldītājiem un vairāk informācijas regulātoram un tiesībsargiem Krājbankas kraha seku apzināšanai.
