Ja gribat kouču samulsināt, pajautājiet viņam – kas tas ir „koučings”... Atbilde varētu būt gara, vispusīga un nekonkrēta, tā ietvers tādus vārdus kā „mērķi, plāni, sapņi, vērtības, pārliecības, uzskati, utt,...”, un mans sarunu biedrs pēc pirmajām skaidrošanas minūtēm, kurās nemanīs neko reālu un taustāmu, jau nožēlos, ka vispār kaut ko pajautājis.
Tāpēc nodefinēšu īsi, tā kā es pati sevi jūtu. Es esmu koučs. Es esmu tavs sabiedrotais.
Kaut gan vieglāk tomēr būs pateikt, kas es neesmu; es neesmu tavs treneris, skolotājs, konsultants, psihologs, mamma, galu galā – sievasmāte. Es neesmu tavs konkurents. Es atbalstu tevi. Un nepārmetu, ja kaut kas nav sanācis, vai skeptiski tevi nenopētu („...jā, to jau no tevis varēja sagaidīt..)” un ironiski nevīpsnāju par to, ka tev šodien vienkārši ir slikts garastāvoklis, kaut kas nesanāk tāpēc, ka nāk miegs, jo ārā ir migla, rudens, vai pie debesīm pilnmēness. Bet es nedodu tev arī padomus, kā no tā visa tikt ārā, un nesaku priekšā, ko tagad labāk darīt. Jo pats labākais padomdevējs tev – esi tu pats.
Lai apliecinātu pašcieņu, vien piebildīšu, ka koučings, tas ir veids kā runāt ar pašpārliecinātu un izglītotu cilvēku, kurš nepakļaujas norādījumiem, pavēlēm vai diktatūrai... respektīvi – ar tādu cilvēku, kurš pats visu zina labāk, kam padomi nav vajadzīgi.
Var jautāt – tad kāpēc tas vispār ir vajadzīgs?
Koučings palīdz ieraudzīt savu apslēpto potenciālu (katram tāds ir!), un mainīt attieksmi pret lietām, cilvēkiem, darbībām, prioritātēm. Koučings visu saliek pa plauktiņiem, palīdz izdarīt izvēli, sakārto loģiskā secībā soļus, kas veicami līdz uzstādītā mērķa sasniegšanai. Neatkarīgi no tā, vai mērķis ir (runājot par sportu) iegūt ideālo fizisko formu pēc diviem mēnešiem, kvalificēties nākamajām sacensībām, vai piedalīties 2012.gada olimpiādē. Sapnis kļūst par realitāti, mērķis par rezultātu un iecere pārvēršas panākumos.
Koučings ir metožu kopums, kurš apvieno dažādu nozaru disciplīnas, un tas ir orientēts uz domāšanas un attieksmes maiņu. Koučings ietver sevī gan psihoterapiju, gan biznesa konsultācijas elementus, gan arī socioloģiju, filozofiju, loģiku, vadības zinātnes, un, protams, arī Time Management. Galvenā atšķirība starp psihoterapiju un koučingu – psihoterapija tiek vairāk akcentēta uz izmaiņām prātā (ko un kāpēc tā cilvēks domā), bet koučings maina darbības (ko, kā un kāpēc cilvēks dara). Tās ir jautājumu sistēma, kas palīdz atrast nezināmos, un strukturēt rīcību, kas nepieciešama, lai vēlamo padarīt par esošo.
Koučings ir process ar stingri noteiktu kārtību, un pārvalda izmaiņas, kas saskaņotas ar klienta iekšējo motivāciju. Galu galā – tas palīdz atrast pašu motivāciju, ja tā ir pazudusi...
Normālā ikdienas vidē mēs esam pieraduši domāt par to, kā atrisināt kādu problēmu. Bet ja nu problēmu var pārvērst par mērķi vai uzdevumu, vai pat izaicinājumu? Vai izklausās labāk? Koučinga procesa gaitā tiek analizēti notikumi, pārbaudīta to realitāte, fakti tiek nodalīti pieņēmumiem, zaudējumu tiek pārvērsti par iespējām, novērtētas stiprās un vājās puses, analizētas vērtības un uzskati.
Sesijas gaitā top saraksts ar konkrētiem termiņiem konkrētām darbībām, kas jāveic, lai sasniegtu paredzētos mērķus. Rezultāts ir skaidri formulēts uzdevums, precīzs darbības plāns. Tiek pieslēgts arī kontroles mehānisms – un atkal jau: tāds kādu vēlas pats klients, pēc savstarpējas norunas, un nevis kaut kas uzspiests no malas. Un kur nu vēl gandarījums par sasniegto!
Klienta un kouča attiecības tiek dibinātas uz koučinga ētikas kodeksa pamata, kurā pats pirmais punkts ir konfidencialitāte. Bez tās savstarpējā uzticība nav iespējama. Koučings atbalsta principu, ka ar katru cilvēku „viss ir OK”, ikviens klients tiek uzskatīts par resursiem bagātu un viengabalainu personību, kam pašam ir iespēja atrast atbildes un paaugstināt iekšējos standartus. Tas, ka līdz šim nav izdevies atvērt durvis uz savu potenciālu, skaidrojams ar ikvienam cilvēkam piemītošajām bailēm no kritikas, vilšanās un pārmetumiem, ko pavada dabiskā vēlme neskartam palikt savā komforta zonā, un nedarīt neko, ja vien iespējams nedarīt.
Partnerība starp kouču un klientu balstās uz savstarpējo emocionālo saikni; un panākumu atslēga ir patiesā kouča ieinteresētība klientam svarīgajos jautājumos. Vislabāko risinājumu izdodas sasniegt tad, kad esi pats sapratis nonācis pie lēmuma, kas un kā darāms. Koučs palīdzēs atrast virzienu un neapstāties pusceļā, bet sev svarīgo situāciju tu atrisināsi pats!
Un tomēr – par ko tas viss? Lai cik loģiski un saprotami tas būtu man un maniem klientiem, lai cik skaidri būtu mērķi, caurredzami uzstādījumi, lai cik ekoloģiskas veidotos attiecības ar sevi un apkārtējiem cilvēkiem, un gala rezultāts būtu tikai un vienīgi paša klienta kontrolē, vienmēr atradīsies kāds, kas lepni un augstprātīgi paziņos: „Koučings ???, nu, nē, paldies – man gan ar galvu pagaidām viss kārtībā! ” Var jau tam, protams, nepievērst uzmanību, bet var veikt arī izglītošanas un izskaidrošanas darbu...
Lai gan mūsu sabiedrībā arī vārdu salikumi, kas saistīti ar psihoterapiju, izraisa zināmas vibrācijas, un „normāls” cilvēks skaļi neafišē vizīti pie psihoanalītiķa vai psihologa, tomēr viss, kas attiecas uz šo jomu, pamazām kļūst arvien pieņemamāks un saprotamāks. Nu vismaz ne ar tik lielu neizpratni vai pat nosodījumu. Varbūt tāpēc, ka esam jau pieraduši pie šo vārdu fonētikas, varbūt tāpēc, ka ir Holivudas filmas, kas veic zināmu izglītošanas darbu, ka ikvienam sevi cienošam pilsonim ir ne tikai savs advokāts, bet arī savs psihologs. Par šo divu sfēru savstarpēju mierīgu līdzas pastāvēšanu, konkurences neesamību un pat sadarbības nepieciešamību liecina tas, ka katram koučam ir jābūt labi pazīstamam psihoterapeitam, kuru nepieciešamības gadījumā rekomendēt klientam: dzīvē mēdz gadīties visādi. Un vēl kas – lieta, kas man paši ir ļoti tuva un saprotama: šobrīd koučingā pamazām sāk izmantot Berta Helingera sistēmfenomenoloģiskās pieejas metodes, kuras līdz šim praktizēja tikai psihoterapijā.
Runājot par kino. Daudzi kā jaunatklājumu savā leksikonā ierakstīja vārdu „Avatar”. Varbūt uzņemt filmu „Coaching”? Mākslas filmai varbūt pietrūktu spriedzes momentu (kaut gan neizpaliek arī bez tiem), taču dokumentālais kino, ar skaidrojošo nosaukumu „Man ceļš uz zelta medaļu” sanāktu labu labais. Pievienotā vērtība - atpazīstamība. Un tas, ko pazīstam – nebaida.
