Valdības pārstāvji cīnījās par kārtējo pilnvarojumu vienoties ar Starptautisko Valūtas fondu. It kā formāls jautājums, jo lēmumu par šo izšķiršanos mūsu valstij jau pirms gada bija pieņēmusi tagadējā opozīcijas partija LPP/LC ar toreizējo premjeru Ivaru Godmani un Tautas partija (TP) ar finanšu ministru Ati Slakteri un iekšlietu ministru, TP iepriekšējo priekšsēdi Mareku Segliņu priekšgalā. Tas bija grūts, ātri pieņemts, bet nepieciešams lēmums. Ilggadēja šo pašu politiķu pārstāvēto partiju organizētā „uzdzīve” valsti bija novedusi strupceļā, un bez finanšu palīdzības mums būtu jāsamazina izdevumi vairāk nekā divtik, nekā šā gada laikā, tā saucamā „SVF spiediena” dēļ tika izdarīts. Šoreiz TP izlēma blefot. Draudēja, ka nebalsos par pilnvarojumu un politiskajos kuluāros centās radīt iespaidu, ka balsis pozitīvam lēmumam valdībai pietrūks. Bet sanāca citādi. Blefotāji palika „jaņos” kompānijā ar pāris bitēm*.
|
Pagājusī nedēļa bija ļoti spraiga. Gan man pašam, gan daudziem maniem kolēģiem. Gan tiem, kas politikā, gan – basketbolā. Gan visur citur.Pagājusī nedēļa bija ļoti spraiga. Gan man pašam, gan daudziem maniem kolēģiem. Gan tiem, kas politikā, gan – basketbolā. Gan visur citur. Basketbolā veicās dažādi. VEFiņam pievienojās Latvijas izlases gatavošanās laikā gūto traumu izārstējušais Sandis Valters. Par to man bija liels prieks. Prieks bija arī par to, ka Sandis labi aizvadīja savu pirmo spēli. Bet nedaudz skumdināja, ka pašā spēles izskaņā vefieši tomēr piekāpās Ventspilij. Bet nekas, būs interesants basketbola pavasaris – kā vecajos labajos laikos! Valteri vs. Ventspils. Un, kas būs stiprāks, šodien neuzdrošinās prognozēt neviens nopietns eksperts.
Šī nedēļa bija zīmīga ar vēl ko – pirms 19 gadiem Rīga bija barikādēs. Toreiz janvārī tika šķirts Latvijas visjaunāko laiku liktenis. Nozīmīgs brīdis mūsu Latvijai. Brīdis, kad par varoņiem kļuva tūkstoši vīru un sievu, kas nebaidījās pateikt „jā” neatkarīgai un demokrātiskai Latvijai. Brīdis, kas prasīja arī upurus.
Sociālajā tīklā Twitter.com iekšlietu ministre Linda Mūrniece 20.janvārī ierakstīja: „Liekas, ka barikāžu dienas atceras tie, kas tur bija un tie, kas šodien oficiālajos pasākumos... Pārējiem savas problēmas :(”. Daudz par šo ierakstu domāju šajās dienās. Viedi vārdi un skaudra patiesība. Spēja atšķirt svarīgo no mazāk būtiskā ir liela bagātība. Gan man, gan arī daudziem mums tās acīmredzot pietrūkst. Taču aizmirst tādus dižus mirkļus mūsu valsts pavisam vēl nesenajā pagātnē, mēs nedrīkstam. Citādi nekam nebūs nozīmes. Ne pilnvarojumiem, ne sporta uzvarām. Ne citiem panākumiem.
Šogad 4.maijā aprit 20 gadi kopš Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas. Ļoti ceru, ka, gaidot šos svētkus, mēs nenoslīksim debatē par to, vai vajag vai nevajag to pārdēvēt par Neatkarības atjaunošanas dienu. Tas, manuprāt, ir otršķirīgi. Svinēsim tos - mūsu valsts neatkarības svētkus. Lai nesanāk, kā man šoreiz, kad par to jādomā, kad barikāžu atceres diena jau garām.
* PCTVL Saeimas frakcijas deputāti, kuri kopā ar TP balsoja pret pilnvarojumu valdībai parakstīt vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem. Komentāri:
|
Par autoru
 Reklāma |
