Vērojot ekonomiskās izaugsmes tempus Latvijā, man radies iespaids, ka mēs redzam ne tik daudz pieaugumu, cik ienākumu sadali – no trūcīgajiem turīgajiem. Barotavai pietuvinātie politiķi ņipri sludina par nodokļu ieņēmumu pieaugumu, budžeta deficīta samazinājumu un krīzes beigām – un par labu darbu pieprasa algas paaugstinājumu. Tikmēr lielākā daļa iedzīvotāju cenšas saprast – kādā jomā viņiem uzlabojušies dzīves apstākļi.

Jau rakstīju, ka valdība atteikusies palielināt minimālo algu. Pagājušajā nedēļā uz pacilāto atskaišu fona par straujo ekonomisko izaugsmi Latvijā tika aktualizēts jautājums par pensiju indeksāciju. Un atkal tika saņemta standarta atbilde – ne šogad, ne 2013. gadā pensiju indeksācija budžetā nav paredzēta. Iespējams, jautājumu par pensiju indeksāciju izskatīs 2014. gadā – tad it kā solot palielināt pensiju pat par veseliem 2%.

Tie visi ir tikai solījumi, jo līdz 2014. gadam vēl laika gana, bet mūsu politiķi prot aizmirst savus solījumus. Jādomā, ka pensionāri laikam jau būs piemirsuši, kas tā pensiju indeksācija tāda ir – pēdējā indeksācija bija 2008. gadā. Tirgus ekonomikā ir tāda slikta lietā kā inflācija – preču un pakalpojumu cenas nepārtraukti pieaug, proti, nauda zaudē vērtību. Tādējādi par vienu un to pašu summu ar katru gadu var nopirkt arvien mazāk preču.

Tādēļ pensijas ir jāindeksē – vismaz uz inflācijas rēķina, citādi iznāk, ka valsts apzog pensionārus. Agrāk pensijas tika indeksētas regulāri un indeksācijas koeficients bija aprēķināts, balstoties uz šādiem rādītājiem – inflācija plus 50% no vidējā algu pieauguma. Proti, pensijas tika indeksētas pat par lielāku summu nekā inflācija. 2004. gadā pensijas indeksēja divas reizes – aprīlī pensijas līdz 175 latiem paaugstināja par 4,01%, bet oktobrī pensijas līdz 105 latiem tika palielinātas par 10,15%, bet pensijas no 105 līdz 175 latiem – par 3,59%.

Savukārt 2004. gada inflācija bija tikai 6,2%. 2005. gadā pensijas arī tika indeksētas 2 reizes. Aprīlī pensijas līdz 175 latiem tika indeksētas par 3,18%, bet oktobrī pensijas līdz 105 latiem palielināja par 8,14%, pensijas no 105 līdz 175 latiem – par 2,8%. Inflācija 2005. gadā bija 6,7%. 2006. gadā arī pensijas tika indeksētas divas reizes. Aprīlī pensijas līdz 135 latiem pieauga par 3,99%, bet oktobrī pensijas līdz 135 latiem palielināja par 8,12%, bet pensijas no 135 latiem līdz 225 – par 6,81%.

Patēriņa cenas 2006. gadā pierauga par 6,5%. 2007. gada aprīlī pensijas līdz 135 latiem indeksēja par 4,45%, bet 2007. gada oktobrī pensijas līdz 135 latiem tika palielinātas jau par 15,66%, bet pensijas no 135 latiem līdz 225 latiem – par 10,11%. Inflācija 2007. gadā bija 10,1% apmērā. Visbeidzot – 2008. gada aprīlī pensijas līdz 150 latiem paaugstināja par 10,68%, bet oktobrī pensijas līdz 150 latiem palielināja par 17,31%, bet pensijas no 150 līdz 225 latiem palielināja par 15,74%. Inflācija 2008. gadā bija 15,4%.

Tādējādi, ja apkoposim pensiju indeksācijas piecu gadu datus, tad mazās pensijas ir paaugstinātas par 85,69%, vidējās pensijas par 46,24%, bet lielās pensijas vispār netika indeksētas. Inflācija no 2004. līdz 2008. gadam bija 44,9%. Mazās pensijas tika indeksētas ar koeficientu, kas gandrīz divas reizes pārsniedz inflāciju, proti, reālā mazo pensiju saņēmēju pirktspēja palielinājās. Vidējās pensijas īpašnieku reālā pirktspēja tāpat nedaudz palielinājās – lai gan tikai par 1,34%.

Protams, var izvirzīt pretenzijas, kāpēc vidējās pensijas tiek skaitītas no 150 latiem. Jo 150 lati nav pārāk liela nauda Latvijas ekonomikā. Tomēr kopumā jāsaka, ka, lai vai kā, taču iepriekšējās valdības par pensionāriem rūpējās un pensijas indeksēja. Un pat pielietoja sociālā taisnīguma principu, būtiski palielinot mazās pensijas. Taču tas viss beidzās līdz ar krīzes iestāšanos – kopš 2009. gada pensijas vairs nav indeksētas.

Turklāt 2009. gadā pieņēma lēmumu samazināt visas pensijas par 10% – laikam mūsu politiķi bija nolēmuši, ka veikuši pārāk lielu pensiju indeksāciju iepriekšējos gados. Tiesa, vēlāk Satversmes tiesa šo lēmumu atcēla. Tad mūsu valdība nolēma šim jautājumam pieiet no citas puses – neizdevās samazināt pensijas uzreiz, darīsim to pakāpeniski, atceļot indeksāciju. Tātad labākajā gadījumā pensiju indeksēšanu sola atsākt 2014. gadā. Iznāk, ka pensionāriem vismaz 5 gadi jādzīvo bez pensijas indeksācijas.

Trīs gadu laikā (2009–2011) inflācija Latvijā sasniegusi 6,8%. Šogad cenas var pieaugt vēl apmēram par 4%. 2013. gadā inflācija tiek prognozēta 3% apmērā (lai gan valdība sola 2%). 5 gadu laikā inflācija var veidot 13%–14%. Tieši par tādu summu tika aplaupīti pensionāri – atceļot pensiju indeksāciju. Viss, mērķis ir sasniegts un pat pārpildīts. Turklāt jāsaka, ka tas ir tikai vidējais inflācijas rādītājs, jo, to aprēķinot, tiek izmantotas tādas preces un pakalpojumi, kurus pensionāri vienkārši neizmanto un nepērk. Tikai pēdējo trīs gadu laikā elektroenerģijas cenas pieaugušas par 38%, apkurei – par 13%, slimnīcu pakalpojumiem – par 102%, naftas produktiem – par 23%.

Tomēr Labklājības ministrijai un valdībai tas nav arguments – pensiju indeksācijai naudas nav, un viss. Zatlera dzīvokļa iegādei pusmiljonu var atrast, bet pensiju indeksācijai – nevar. Turklāt valdība atteikusies no kompromisa varianta – indeksēt tikai nelielās pensijas līdz 150 latiem. Lai gan tādu pensionāru Latvijā ir vairāk nekā 112 tūkstošu cilvēku – 23% visu pensionāru. Turklāt daudzi valdības ekonomisti apgalvo, ka pensiju indeksācija vispār nav vajadzīga, jo tāpēc arī vidējais pensijas apmērs tā arī pieaug.

Piemēram, 2011. gadā vidējā pensija palielinājās par 2 latiem 30 santīmiem un bija 178,18 latu. Taču vidējā pensija pieaug uz jauno pensionāru rēķina, bet, kā būt tiem, kas pensijā devušies ātrāk? Arī vidējā pensija nenozīmē, ka tādu pensiju saņem visi. Vienkārši Latvijā ir ļoti lielas pensijas (kā prezidentam Bērziņam 4500 lati) un ļoti mazas pensijas – minimālā pensija ir 45 lati. Ja paanalizē pensijas politiku, tad cietēji ir pilnīgi visi. Valsts apzog pašreizējos pensionārus uz neesošās pensiju indeksācijas rēķina. Valsts apzog topošos pensionārus, jo ir mainīta pensijas aprēķina formula.

Un visbeidzot – valsts apzog nākamos pensionārus, jo palielina pensionēšanās vecumu. Laikam jau tieši tādā politikā slēpjas Latvijas ekonomiskās izaugsmes noslēpums.