No vienas puses, viss ir tik izcili, ka ministri oficiāli (lai arī ar aizejošu datumu) atzīst – parakstot vienošanos ar SVF, Latvija zaudējusi savu neatkarību. Taču, no otras puses, rodas pamatotas aizdomas – vai no tiesas pēc 21. decembra gaidāmas kardinālas pārmaiņas. Ar finansiālo neatkarību saprotam tādu valsts stāvokli, kad tā ir spējīga patstāvīgi norēķināties ar saviem parādiem. Ideālā variantā – ja tādu parādu nav vispār.

Oktobrī Latvijas parāds bija 5 miljardi 337 miljoni latu – SVF ietekmē parāda summa 3 gadu laikā pieaugusi gandrīz 4 reizes. Apšaubāmi, vai Latvija patstāvīgi tiks galā ar tik lielām parāda summām. Tāpēc jau no nākamā gada valdība plāno starptautiskajos tirgos aizņemties no 500 miljoniem līdz 1 miljardam eiro. Kā tad izpaudīsies Latvijas finansiālā neatkarība, ja valsts turpina dzīvot uz parāda, pilnībā esot atkarīgai no kreditoriem? Tikt pie jauna kredīta nebūs tik vienkārši – Grieķijai, piemēram, naudu vairs nedod.

Lai varētu aizņemties naudu starptautiskajā tirgū (proti, no ārzemju bankām), ir jābūt augstam kredītreitingam. Savukārt, lai iegūtu augstu kredītreitingu, vajadzēs pildīt tādas pašas prasības, ko izvirzījuši SVF un Eiropas Komisija. Tas nozīmē saglabāt augstus nodokļus un turpināt samazināt valsts izdevumus – vispirms jau uz sociālās jomas rēķina.

Iznāk, ka Latvija joprojām nevarēs patstāvīgi apstiprināt savu budžetu – vienmēr vajadzēs atskatīties uz reitingu aģentūrām un kreditoriem. Proti, nemainīsies pilnīgi nekas – ja nu vienīgi kreditori (saimnieki) būs citi. Krājbankas bankrots tāpat nav palielinājis Latvijas finansiālo neatkarību. Ilgus gadus krātie garantiju fonda līdzekļi tika ne vien iztērēti, bet to arī pietrūka – vajadzēja vēl aizņemties 200 miljonus latu.

Garantiju fonds šobrīd ir pilnīgi tukšs. Rodas jautājums – kā rīkosies valdība, ja bankrotēs vēl viena banka (bankas noteikti bankrotēs)? Naudas kompensāciju, ko izmaksāt noguldītājiem, vairs nav. Tādā gadījumā, tāpat kā 2008. gadā, vajadzēs atkal klanīties SVF, no kura mēs it kā esam atkarīgi, un no jauna lūgt naudu. Valsts nevar patstāvīgi nodrošināt noguldījumu drošību bankās. Un to dēvē par finansiālo neatkarību?

Vēl viens valsts finansiālās neatkarības faktors ir spēja patstāvīgi nodrošināt valsts budžeta ienākumus. 2012. gadā no ES struktūrfondiem plānots saņemt 994 miljonus eiro, kas veido aptuveni 30% no visiem pamatbudžeta ienākumiem. Faktiski var teikt, ka Latvija nav spējīga patstāvīgi pelnīt naudu un ka to uztur ES. Ja noslēgtu pieeju Eiropas fondiem, Latvija kā valsts uzreiz bankrotētu. Vienkārši šis jaudīgais ietekmes instruments nav izmantots.

Tāpēc Latvijas valdība piekāpsies jebkam, lai tikai turpmāk saņemtu finansiālo palīdzību no ES. Pēdējais notikums to uzskatāmi pierāda. Nesen notika ES dalībvalstu samits, kura laikā izskatīja veidus, kā cīnīties ar finansiālo krīzi. Samitā atteicās piedalīties Ungārija, bet Čehija un Zviedrija paziņoja, ka tām vispirms ir jākonsultējas ar parlamentu.

Toties mūsu Ministru prezidents Valdis Dombrovskis ļoti aktīvi piedalījās samitā, nevaicājot atļauju ne Saeimai, ne tautai. Rezultātā ES valstu līderi vienojās par stingrākiem pasākumiem, ievērojot fiskālo disciplīnu. Par nobalsoja visas valstis, kas piedalījās, izņemot Lielbritāniju. Rezultātā tika parakstīts līgums, saskaņā ar kuru valsts budžeta struktūrdeficītam, kas neparedz parādu izmaksu un ekonomikas cikliskos faktorus, nevajadzētu pārsniegt 0,5% no IKP. Šai prasībai noteiktā kārtībā jābūt ieviestai ES valstu Satversmēs.

Turklāt ES Tiesa pārbaudīs, vai pareizi šīs prasības tikušas ieviestas Satversmē un nepieciešamības gadījumā pieprasīs ieviest izmaiņas. Valstīm, kurām kopējais budžeta deficīts pārsniedz 3% no IKP, paredzētas automātiskās sankcijas. Tā kā Lielbritānija atteicās parakstīt līgumu, tad tiks izveidota sistēma 17+. Eirozonas valstis atbalsta līgumu obligātā kārtā, bet pārējie ES dalībnieki var tam pievienoties brīvprātīgi. Nu, mūsu Ministru prezidents, protams, atbalstīja visus līguma punktus, turklāt viņš bija par visbargākajiem finanšu disciplīnas pasākumiem.

Intervijā viņš tā arī paziņoja – Eiropas integrācijā parādījušās divas ātrgaitas kustības joslas, Latvijai ir jābūt uz visātrākās. Tāpēc Valdis Dombrovskis uzreiz vērsās pie opozīcijas ar priekšlikumu pēc iespējas ātrāk atbalstīt visus nepieciešamos Satversmes labojumus. Faktiski tas ir aicinājums samazināt Latvijas neatkarības līmeni. Iznāk tāda interesanta situācija – kamēr finanšu ministrs stāsta pasakas par Latvijas finansiālās neatkarības atgūšanu, Ministru prezidents dara visu iespējamo, lai atņemtu Latvijai pēdējās neatkarības paliekas.

Manuprāt, šajā kontekstā ir skaidrs, kāpēc Lielbritānija atteicās parakstīt līgumu, bet Ungārija samitā vispār nepiedalījās. Taču tas arī vēl nav viss. Valstīm, kas parakstījušas līgumu, piedāvāts piedalīties SVF kredīta izsniegšanā par 200 miljardiem eiro. Latvija, domāju, pilnīgi noteikti piekritīs – krīze taču pie mums jau ir beigusies. Naudas Latvijai, protams, nav, taču to varēs aizņemties starptautiskajos tirgos, lai pēc tam aizdotu SVF. Iedomājieties, kāds gods – Latvija aizdos naudu SVF, tas taču vēl vairāk palielinās mūsu valsts finansiālo neatkarību. Tas jau nekas, ka nav pašu nauda.

Par vienu punktu samitā tomēr neizdevās vienoties. Sākumā domāja, ka ES valstu budžetus apstiprinās Eiropas Komisijas līmenī (tā jau ir pilnīga neatkarības atņemšana), taču pēc tam nolēma pagaidīt – ne visas ES valstis tam ir gatavas. Kad krīzes otrais vilnis piespiedīs pie sienas, tad varēs rīkoties pēc pilnas programmas.

Jēdziens neatkarība ir diezgan nosacīts. Latvija šobrīd ir tikpat neatkarīga kā narkomāni. SVF izdarījis savu darbiņu – iedzinis Latviju parādos, padarījis to pilnībā atkarīgu no ārzemju kapitāla. Tagad SVF vairs nav vajadzīgs, bet Latvija patiešām kādu laiku būs neatkarīga – līdz pirmajām lomkām.