Saskaņā ar ANO informāciju, vidējais mūža ilgums pasaulē pēdējo 40 gadu laikā ir palielinājies no 59 uz 70 gadiem, turklāt sabiedrības dzīves ilgums palielināsies arī turpmāk.
Piemēram, 2000-2005.gadā dzimušajiem eiropiešiem dzīves ilgums tiek prognozēts 73,8 gadi, savukārt nākamo 30-40 gadu laikā (2045-2050.g.) dzimušo dzīves ilgums būs vēl garāks – 81,5 gadi.
Tas, protams, vērtējams pozitīvi, jo liecina par cilvēku dzīves kvalitātes, tajā skaitā, veselības uzlabošanos. Taču vienlaicīgi tas liek secināt, ka arvien lielāki resursi jāparedz pensijām, jārēķinās ar pensijas vecuma paaugstināšanu, un, ka uz darbspējīgo iedzīvotāju pleciem gulsies arvien lielāks slogs. Saskaņā ar Eiropas Komisijas prognozēm2, līdz 2060.gadam pensionāru skaits ES palielināsies divas reizes, salīdzinot ar darbspējīgajām personām, kuras finansē pensijas. Ja šobrīd uz katru personu, kas vecāka par 65 gadiem, ir četri strādājošie, tad līdz 2060.gadam šī attiecība var samazināties līdz diviem vai pat vienam strādājošajam.
„Ilgmūžības risks” ir vispasaules problēma. Lai situāciju mainītu, daudzviet pasaulē tiek rosinātas izmaiņas pensiju sistēmā, tajā skaitā pensionēšanās vecuma paaugstināšana u.c. Ņemot vērā, ka situācija ir ļoti sarežģīta un nav daudz risinājumu tās līdzsvarošanai, pensionēšanas vecuma palielināšana ir atbalstāms solis un tas nav nekas iepriekš nedzirdēts vai nepielietots. Turklāt gan Latvijā, gan citās ES valstīs šāds lēmums bija paredzams un neizbēgams. Latvijā jau šobrīd tiek plānots paaugstināt pensionēšanās vecumu no 2016.gada – ik gadu paaugstinot to par pusgadu.
Tomēr Latvijā, tā vietā, lai mudinātu sabiedrību veidot uzkrājumus vai reformētu pensiju sistēmu ar mērķi līdzsvarot situāciju, valsts „galvā” šobrīd ir tikai viena doma: dzēst parādu, visiem līdzekļiem, nepārdomāti un mehāniski. Par indivīdu un šādas rīcības negatīvām sekām nākotnē netiek domāts nemaz. Proti, viens no mūsu jaunās valdības „pirmajiem darbiem”, kas atrunāts arī deklarācijas projektā, ir iejaukšanās jau tā deformētajā valsts pensiju sistēmā, samazinot sociālās iemaksas otrajā pensiju līmenī no 2% (kas pērn tika samazināta no 8%) uz 1% vai pat 0,5%. Par likmes samazinājuma apmēru šobrīd tiek aktīvi diskutēts. Lieki piebilst, ka pērn samazināto 2% likmi no nākamā gada bija paredzēts (solīts) palielināt uz 4%.
Ekonomiskā situācija un fiskālais disbalanss daudzām pasaules valstīm radījis nepieciešamību aizņemties, tomēr nav pieļaujams, ka ārējo parādu segšanai tiek grauta jau tā vājā pensiju sistēma, kā tas ir Latvijā.
Ar sabiedrības novecošanos saistītie aspekti un valdības līdz šim veiktās korekcijas Latvijas sociālās nodrošināšanas sistēmā ir nevis jānosoda, jo tas nemainīs pilnīgi neko, bet gan jāuztver kā mācība jeb nepārprotams mājiens - par finansiālo nodrošinājumu vecumdienās jārūpējas katram pašam.
Tāpat jāmin, ka sabiedrības novecošanās pasaulē radījusi tā saucamo „pensiju caurumu”, kas nozīmē, ka „nākotnes pensionāriem” (pensionēšanās no 2011. – 2051.gadam), kuri nebūs padomājuši par papildus uzkrājumiem vecumdienām, vairumā gadījumu pasliktināsies dzīves līmenis. Kādēļ? Tādēļ, ka valsts pensijas nodrošinās krietni mazākus ienākumus, nekā pirms pensionēšanās. Un tas, kā katrs aizpildīs „pensiju caurumu”, ir katra paša ziņā.
Kopumā neizprotama šķiet lielas sabiedrības daļas3 paļaušanās uz nodrošinātām vecumdienām, ko nodrošinās Latvijas valsts pensiju sistēma un sociālās iemaksas pensiju sistēmas pirmajā un otrajā līmenī. Jo, lai vecumdienās nodrošinātu sev kaut cik pilnvērtīgu dzīvi, iztikas līdzekļiem jābūt ne mazākiem par 70% no tiem, kādi saņemti pirms pensionēšanās4. Savukārt, pirmais un otrais pensiju līmenis nodrošinās vien 30-40%, bet, ņemot vērā pēdējos valdības lēmumus, arī tas pat vairs nav garantēts. Tā ir būtiska atšķirība starp vēlamo un reālo!
Daudzi no mums neiedziļinās šajā problēmā vai aizbildinās ar visticamāk īso dzīves ilgumu, bet diemžēl pieredze rāda pretējo. Dzīves garums pieaug, bet valsts garantētais pensiju nodrošinājums sarūk.
Tādēļ aicinu aizdomāties katru – kā Jūs parūpēsieties par savu nodrošinājumu vecumdienās? Katra paša ziņā ir papildus uzkrājumi vai dalība trešajā – brīvprātīgajā pensiju līmenī. Piemēram, veicot uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu, kas turklāt paredz iespēju pašam noteikt vēlamo pensionēšanās vecumu (t.i., ātrāk, nekā valstī noteikto pensionēšanās vecumu, kas visticamāk tiks paaugstināts arī turpmāk), ļauj tuviniekiem pārmantot pensiju un pasargāt sevi no vairākiem citiem iespējamiem riskiem, pat darbaspēju zudumu.
