Pasaules ekonomikas attīstības tendences iezīmē pareizo virzienu. Globālā izaugsme palielināsies gan šogad, gan arī 2014.gadā. Tomēr pieaugums būs piezemēts un dažādās valstīs un reģionos atšķirīgs. Iedarbojas pozitīvie aspekti: globālā monetārā politika vairāk orientējas uz izaugsmi, stabilizējas ASV un Ķīnas atveseļošanās. Japāna ir uzsākusi jaunu ekonomikas stimulēšanas programmu, bet lielāka politiskā elastība valdības taupības centienus caurvij, kā arī banku regulācijas un standartu ieviešanu.
Tikmēr nelīdzsvarotība eirozonā turpina samazināties. Tomēr vēl ir pāragri teikt, ka viss ir brīnišķīgi. Izaugsmi attīstītajās valstīs nospiež mājsaimniecību, valdību un banku parādu konsolidācija. Joprojām pastāv liela ekonomiskā un politiskā nenoteiktība ASV, Eiropā un Ķīnā – ASV budžeta konsolidācija, eirozonas problēmas un Ķīnas vadības maiņa. Tas grauj industriālo uzņēmumu noskaņojumu, kas var ātri pāraugt atlikto kapitāla izdevumu un darbā pieņemšanas lejupejošā spirālē. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 34 valstīs IKP šogad pieaugs līdz 1.5 procentiem, no 1.3 procentiem pērn un sasniegs 2.1 procentiem 2014.gadā. Augstais bezdarbs kavēs algu kāpumu. Inflācija saglabāsies stabila 1-2 procentiem robežās. Centrālās bankas turpinās monetārās mīkstināšanas programmas.
Turpmāk uzmanības centrā nonāks monetārā politika un tās mērķi, metodes un jautājums par to neatkarību. Tas ir tāpēc, ka zemas izaugsmes un augsta bezdarba apstākļos pašreizējās fiskālās politikas iespējas ir ierobežotas. Iznākums var būt jauns skatījums uz monetārās politikas īstenošanu. Tas varētu ietvert to, ka, piemēram, inflācijas mērķēšanas politika tiek paplašināta ar nominālā IKP pieauguma un nominālā kredītu apjoma pieauguma mērķiem un monetārās politikas "fiskalizāciju", kur centrālo banku lēmumi ietu kopsolī ar valdības un parlamentu lēmumiem. Šāda prakse jau veidojas ASV un Japānā, kur Centrālās bankas tiek pierunātas akceptēt lielāku inflāciju un inflācijas riskus, lai veicinātu nodarbinātību un mazinātu bezdarbu. Īstermiņā tas pozitīvi atsaucas uz globālo izaugsmi, tomēr tas palielina inflācijas gaidas un ilgtermiņa ienesīgumu, kā arī veicina kapitāla plūsmas un Ziemeļvalstu un Āzijas valstu valūtu sadārdzināšanos. Līdz ar to rodas nepieciešamība pēc efektīviem, darboties spējīgiem makromēroga uzraudzības instrumentiem.
Eirozonas krīze ir norimusi, bet tās problēmas nebūt nav atrisinātas. Eirozona ir pavirzījusies uz priekšu gan ekonomikas, gan politisko reformu jomā. Jāatzīst, ka bez ECB iesaistīšanās valdību un banku aizņēmumu izmaksas nebūtu kritušās un stress samazinājies. Uzlabojumi ir vērojami konkurētspējā un nelīdzsvarotības mazināšanās, bet ir nepieciešamas turpināt strukturālas reformas, lai radītu noturīgu tekošā konta pārpalikumu, kas samazinās lielos ārējos parādus un pārfinansēšanas riskus. Eirozonas ekonomika tuvākos divus gadus turpinās stagnēt, savukārt bezdarbs sasniegs jaunu rekorda līmeni - 12.4 procentus. Saskaņā ar ESAO vērtējumu, eirozonas banku sistēma izjūt EUR 400 miljardu lielu kapitāla nepietiekamību, kas traucē kredītu pieejamību un attiecīgi arī izaugsmi.
Eirozonas attīstības scenārijs joprojām satur lielu politiskās nenoteiktības devu. Jau tuvākajā laikā Eiropas sadarbība un krīzes risināšanas spējas tiks pārbaudītas gan valsts, gan starpvalstu līmenī. Valdības saskarsies ar augstu sociālo spiedienu. Nenoteiktību uzturēs gaidāmie parlamenta vēlēšanu rezultāti, piemēram, Itālijā un Vācijā, kā arī aicinājumi rīkot referendumus saistībā ar Eiropas politiskās savienības veidošanos. Joprojām pastāv iespēja, ka Spānijai būs nepieciešama finansiālā palīdzība, lai risinātu nestabilitāti, kas caurvij ekonomiku un banku sistēmu. Nākamo divu gadu laikā risināsies asas debates par Eiropas un eiro nākotni, kas uzturēs neskaidrību par ekonomikas politiku un tādējādi kavēs izaugsmi.
Grūtus laikus sagaida arī Zviedrijas ekonomiku, ko sagaida lēna izaugsme. Pamazām ekonomika gan atveseļosies, ko balstīs kapitāla izdevumi un patēriņš, kā arī valdības un Centrālās bankas pasākumi, lai stimulētu ekonomiku. Lēnā pasaules ekonomikas atveseļošanās nozīmē, ka pārējām Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm nākamajos divos gados ir jāpaļaujas uz iekšzemes pieprasījumu - patēriņu un kapitāla izdevumiem. Potenciāls ir labs, pateicoties spēcīgiem pamatrādītājiem. Norvēģija turpinās izcelties uz reģiona fona, ko uzturēs gan tās iekšzemes ekonomika, gan pieprasījums pēc naftas. Tikmēr saspringta situācija ir Dānijā un Somijā. Dānijas mājsaimniecības saskaras ar augsto parāda līmeni un joprojām vājo nekustamo īpašumu tirgu. Somijas eksports skaidri izjūt Eiropas problēmu ietekmi, bet ir paredzams, ka tā spēs gūt labumu no augstākas Zviedrijas kronas. Igaunijā un Lietuvā pieaugums šogad būs nedaudz virs 3 procentiem, bet Latvijas sniegums būs tuvāk 4 procentiem. 2014.gadā trīs Baltijas valstu izaugsme būs aptuveni 4 procenti. Labvēlīgās tendences var apdraudēt straujš, kas pārsniedz produktivitātes pieaugumu, algu kāpums. 2014.gada 1.janvārī Latvija pievienosies eirozonai.
