Kad dzirdēju par akciju “Tīrības dienas”, kas šogad būs saistītas tieši ar ūdenskrātuvju sakopšanu, es sapratu, ka manis pārstāvētajam uzņēmumam noteikti ir jāpiedalās un jāatbalsta šī iniciatīva. Kāpēc? Pirmkārt, tādēļ, ka kompānija “A.A.& Būvkompānijas” pamatā darbojas būvniecības nozarē – ceļ veikalus, privātmājas, daudzdzīvokļu mājas. Tāpat profesionālajā jomā daudz strādājam, lai palīdzētu cilvēkiem iegūt tīru dzeramo ūdeni un pēc tam atdotu dabai atpakaļ tīru ūdeni – būvējam ūdens saimniecības un attīrīšanas iekārtas. 

Otrkārt, esam izveidojuši kompāniju “A.A. Mežmalas”, kas piedāvā cilvēkiem tūrisma un atpūtas iespējas pie ūdeņiem – laivu nomu un izbraucienus pa Daugavu ar vikingu kuģi.

Treškārt, es esmu dzimis, uzaudzis pie Daugavas un šeit arī dzīvoju, tādēļ zinu, kāda ir situācija ūdenstilpņu tīrības ziņā un cik tas ir būtiski. Kopš 1977. gada es pats pirmo reizi iekāpu laiviņā un nobraucu pa upi un turpinu to darīt līdz šai pašai dienai. Tas viss  radījis diezgan vispārīgu skatījumu uz Latvijas upēm kopumā. Šogad vēlējos izpētīt Iecavu – kur tā sākas, kur beidzas. Sāku no Sērenes mežiem. Sākumā biju lielā sajūsmā, pie sevis domāju – tas jāredz austrietim, tas jāredz vācietim. Pirmatnējā daba, neviena cilvēka, dzērves, kāds alnis, stirna aizskrien. Tā man gāja kādas divas dienas, kamēr tā upe nav apdzīvota – nav nevienas mājas. Kad parādās apdzīvotās vietas, parādās arī 21.gs kultūrslānis – plastmasas pudeļu, atkritumu pontoni pirms bebru aizsprostiem. Tas izgaist visas ieceres – ko tu gribi tam austrietim vai vācietim rādīt. Esmu braucis ar laivu Aļaskā, Jukonā, esmu braucis pa pasaules upju māti Nīlu no Viktorijas ezera un es zinu, mums ir super upes, tikai viņas ir jāuztur.

Nākamais aspekts – lielās upes. Mums ir diezgan attīstīta komercija, kas piedāvā braukāt pa upēm, piemēram, par vienu no skaistākajām – Gauju. Kas tur notiek? Ja ir jāatrod kāda apmešanās vieta, tad ārpus Gaujas Nacionālā parka teritorijas, aina ir visai nepatīkama. Ja no ūdens vēl izskatās daudz maz labi, tad iznākot krastā paveras aina – viss ir piegružots, piemēslots. Tu sēdi laivā un jūsmo par smilšakmens atsegumiem un vienlaikus redzi cilvēku izmesto drazu.

Tas viss rada to sajūtu, ka ir jāiesaistās un jādara tas, ko varam izdarīt, lai šo situāciju mainītu. Mēs viss kolektīvs esam gatavi to darīt, piedalīties sakopšanas talkās un aicinām arī citus būt atbildīgiem. Šādi iesaistoties mēs ne tikai sakopjam citu atstātos mēslus, bet arī veidojam piederības sajūtu, kā arī audzinām jaunajā paaudzē to apziņu, ka mēs nedrīkstam piesārņot paši savu zemi.