Latvijā pašlaik pilnā sparā rit autoceļu remonta sezona, taču
sabiedrībai ne vienmēr ir saprotams, kāpēc vienu ceļu remontē, bet cits,
kas ir krietni sliktākā stāvoklī, jau gadiem gaida savu kārtu. Arī
«Apollo» lasītāja Oskara Robežnieka jautājums, kāpēc tiek remontēts
salīdzinoši pieņemamā stāvoklī esošs Tallinas šosejas posms no
Saulkrastiem līdz Baltezeram, kamēr Veclaicenes šoseja no Rīgas līdz
Siguldai brūk, prasa skaidrojumu.
No vienas puses, viss ir normāli. Šī šoseja pirms deviņiem gadiem ir rekonstruēta par Eiropas Savienības Kohēzijas fonda līdzekļiem, un ES šādos gadījumos arī stingri prasa un seko līdzi, lai ceļš tiktu uzturēts kārtībā, ievērojot inženiertehniskās prasības, lai ik pēc 6-12 gadiem regulāri tiktu atjaunota virskārta, tā attālinot nopietnākus un dārgākus remontus. Mums ir jāsaka paldies ES, ka vismaz šādos objektos tā liek rīkoties kā kārtīgam saimniekam. Būtu pavisam nevietā pārmest Eiropas Savienībai, ka tā negrib pieļaut, lai ceļiem piešķirtā Briseles nauda izkūpētu gaisā!
Protams, ka valstī, kur ceļus vispirms nolieto «līdz kliņķim» un tikai tad domā par remontu, šāda prakse ir neierasta. Ne tikai vienkāršiem ceļu lietotājiem, bet arī finanšu ministram tā vēl pagājušā gadā bija pārsteigums, un viņš pauda savu sašutumu par, viņaprāt, vēl daudzus gadus lietojamās virskārtas maiņu uz šosejas pie Berģiem.
Diemžēl Latvijā patlaban valsts pārvaldē nav skaidras izpratnes, ka ceļi ir inženierbūves un uz tiem dažādos to vecuma posmos jāveic dažādi darbi. Nedodot naudu šo darbu veikšanai, mēs nolemjam sevi mūžīgai atpalicībai, bet remontu izmaksas, kad kārtējais ceļš sabrucis, jau ir 2-3 reizes lielākas. Katru gadu mikroskopisku budžeta palielināšanu ceļu remontiem valdība pasniedz kā «jauno politikas iniciatīvu» – tā sacīt, gadiem politika bija neko nedarīt, bet tagad mums ir jauns inovatīvs piedāvājums - tomēr kaut ko remontēt.
Desmit gadu pēc tam, kad Repšes un Dombrovska valdība likvidēja Autoceļu fondu, tā no valdības pleciem noņemot pienākumu ceļu lietotāju nodokļos samaksāto naudu izlietot ceļu būvei, remontam un uzturēšanai, sliktā un ļoti sliktā stāvoklī esošo valsts ceļu īpatsvars ir pieaudzis no 38% 2004. gadā līdz 63% 2014.gadā. Katrs var izrēķināt, kāda nākotne gaida ceļus, ja nemainīsies finansējuma apjoms. 63% ir ceļi, kuri jau vismaz astoņpadsmit gadus nekādus darbus, izņemot bedrīšu lāpīšanu, nav redzējuši. Žēl, ka ES mūs arī uz tiem ceļiem, kas būvēti un pēdējo reizi remontēti par pašu naudu, nespiež ievērot normālas prasības to uzturēšanai.
Tas, ka ceļu būves nozares finansējums pamatā nāk no ES fondiem, protams, ir ļāvis nozarei pastāvēt un aizkavējis kopējo ceļu sabrukumu. Taču balstīšanās gandrīz tikai uz ES naudu arī ļoti ierobežo rīcības brīvību ar līdzekļiem – nākotnē aizvien lielāka šāda finansējuma daļa būs jānovirza par ES naudu jau saremontēto un uzbūvēto ceļu uzturēšanai. Turklāt ES līdzekļi netiek piešķirti vietējās nozīmes ceļiem - tas ir jādara no nacionālā budžeta. Turklāt ES jau ir skaidri un nepārprotami norādījusi, ka Latvijas valsts līdzdalība ceļu finansēšanā ir nepietiekama.
Diemžēl finanšu ministrs Andris Vilks ir nepielūdzams – viņaprāt, par naudu, ko piecos nodokļos valsts budžetā maksā ceļu lietotāji, viņi nav pelnījuši saņemt pretī attiecīgu servisu, bet līdzekļi ir jānovirza dažādu budžeta caurumu aizbāšanai. Pat Valsts kontrolei ir nācies atzīt, ka izsekot šīs naudas izlietojumam nav iespējams. Un šoreiz A.Vilka nostāju nespēj mainīt arī atsaukšanās uz Igaunijas praksi – tā acīmredzot tiek ņemta vērā tikai tad, kad tas ir izdevīgi.
Šādā situācijā organizācijas, kas ikdienā saskaras ar sliktajiem ceļiem – biedrība «Latvijas Ceļu būvētājs», Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācija, Latvijas Motoklubu asociācija, Latvijas Pašvaldību savienība – uztur prasību atjaunot Autoceļu fondu, tā garantējot arī stabilu un paredzamu valsts budžeta finansējumu nozarei. Mēs piedāvāsim politiskajām partijām parakstīt vienošanos par fonda atjaunošanu un ceram, ka solījumi tiks pildīti, veidojot nākamo gadu budžetus.
Protams, ka valstī, kur ceļus vispirms nolieto «līdz kliņķim» un tikai tad domā par remontu, šāda prakse ir neierasta. Ne tikai vienkāršiem ceļu lietotājiem, bet arī finanšu ministram tā vēl pagājušā gadā bija pārsteigums, un viņš pauda savu sašutumu par, viņaprāt, vēl daudzus gadus lietojamās virskārtas maiņu uz šosejas pie Berģiem.
Diemžēl Latvijā patlaban valsts pārvaldē nav skaidras izpratnes, ka ceļi ir inženierbūves un uz tiem dažādos to vecuma posmos jāveic dažādi darbi. Nedodot naudu šo darbu veikšanai, mēs nolemjam sevi mūžīgai atpalicībai, bet remontu izmaksas, kad kārtējais ceļš sabrucis, jau ir 2-3 reizes lielākas. Katru gadu mikroskopisku budžeta palielināšanu ceļu remontiem valdība pasniedz kā «jauno politikas iniciatīvu» – tā sacīt, gadiem politika bija neko nedarīt, bet tagad mums ir jauns inovatīvs piedāvājums - tomēr kaut ko remontēt.
Desmit gadu pēc tam, kad Repšes un Dombrovska valdība likvidēja Autoceļu fondu, tā no valdības pleciem noņemot pienākumu ceļu lietotāju nodokļos samaksāto naudu izlietot ceļu būvei, remontam un uzturēšanai, sliktā un ļoti sliktā stāvoklī esošo valsts ceļu īpatsvars ir pieaudzis no 38% 2004. gadā līdz 63% 2014.gadā. Katrs var izrēķināt, kāda nākotne gaida ceļus, ja nemainīsies finansējuma apjoms. 63% ir ceļi, kuri jau vismaz astoņpadsmit gadus nekādus darbus, izņemot bedrīšu lāpīšanu, nav redzējuši. Žēl, ka ES mūs arī uz tiem ceļiem, kas būvēti un pēdējo reizi remontēti par pašu naudu, nespiež ievērot normālas prasības to uzturēšanai.
Tas, ka ceļu būves nozares finansējums pamatā nāk no ES fondiem, protams, ir ļāvis nozarei pastāvēt un aizkavējis kopējo ceļu sabrukumu. Taču balstīšanās gandrīz tikai uz ES naudu arī ļoti ierobežo rīcības brīvību ar līdzekļiem – nākotnē aizvien lielāka šāda finansējuma daļa būs jānovirza par ES naudu jau saremontēto un uzbūvēto ceļu uzturēšanai. Turklāt ES līdzekļi netiek piešķirti vietējās nozīmes ceļiem - tas ir jādara no nacionālā budžeta. Turklāt ES jau ir skaidri un nepārprotami norādījusi, ka Latvijas valsts līdzdalība ceļu finansēšanā ir nepietiekama.
Diemžēl finanšu ministrs Andris Vilks ir nepielūdzams – viņaprāt, par naudu, ko piecos nodokļos valsts budžetā maksā ceļu lietotāji, viņi nav pelnījuši saņemt pretī attiecīgu servisu, bet līdzekļi ir jānovirza dažādu budžeta caurumu aizbāšanai. Pat Valsts kontrolei ir nācies atzīt, ka izsekot šīs naudas izlietojumam nav iespējams. Un šoreiz A.Vilka nostāju nespēj mainīt arī atsaukšanās uz Igaunijas praksi – tā acīmredzot tiek ņemta vērā tikai tad, kad tas ir izdevīgi.
Šādā situācijā organizācijas, kas ikdienā saskaras ar sliktajiem ceļiem – biedrība «Latvijas Ceļu būvētājs», Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācija, Latvijas Motoklubu asociācija, Latvijas Pašvaldību savienība – uztur prasību atjaunot Autoceļu fondu, tā garantējot arī stabilu un paredzamu valsts budžeta finansējumu nozarei. Mēs piedāvāsim politiskajām partijām parakstīt vienošanos par fonda atjaunošanu un ceram, ka solījumi tiks pildīti, veidojot nākamo gadu budžetus.
