Šā gada 1.jūlijs ir diena, kad arī Latvijā tika ieviesta eirovinjete jeb
autoceļu lietošanas nodeva kravas transportlīdzekļiem. Un tā ir arī vēl
viena diena, kad, līdzīgi kā savulaik Bauskā protestējot pret vietējās
slimnīcas slēgšanu, tautai, kas pauž savu kritisko viedokli, pretim
atkal tika likta policijas specvienība. Šoreiz godu aci pret aci
sastapties ar specvienības kadriem izpelnījās kravu pārvadātāji. Vai mēs
– likumdevējs un izpildvara – tagad tā ieklausāmies tautas interesēs un
vajadzībās?
Otrdien, 1.jūlijā, autopārvadātāji ar simbolisku atslēgu saišķi, kuru vēlējās nodot kādam valdības pārstāvim, bija sapulcējušies Vecrīgā, Strēlnieku laukumā. Vienlaikus turpat netālu - 11. novembra krastmalā smagās automašīnas sarīkoja riņķa danci, radot ielās sastrēgumu.
Diemžēl neviens no valdības tā arī neuzskatīja par vajadzīgu ierasties un uzklausīt šos ļaudis, kuriem acīmredzami bija, ko teikt. Tā vietā – kaut elementāras sarunas, ja ne konstruktīva dialoga vietā – šiem cilvēkiem tika uzsūtītas policijas specvienības, kuras turklāt jau iepriekš šim nolūkam bija sagatavotas. Par to, ka šādā veidā autopārvadātāji 11.novembra krastmalā pēkšņi riņķos, valstī zināja absolūti visi, tostarp ministri, policijas ģenerāļi un drošībnieki. Turklāt speciāli pat tika atsūtīti arī specdienestu pārstāvji, kuri «pa kluso» filmēja to protestētāju sejas, kas atļāvās iebilst pastāvošajai valsts varai.
Vēl labā atmiņā fakts, ka pirms vairākiem gadiem valdība ar «Vienotību» priekšgalā šādi rīkojās arī Bauskā, kad cilvēki protestēja pret vietējās slimnīcas slēgšanu. Toreiz pensionārus un slimnīcā esošos cilvēkus nesaudzēja un tos izdzenāja specvienība «Alfa». Nekas nav mainījies.
Pilnīgi neizprotami, kādēļ tā vietā, lai ministri vai vismaz kāds cits atbildīgs ierēdnis ar šiem cilvēkiem izrunātu to problēmas un sāpi, policistiem tika dotas pavēles sastrēgumā iesaistītās automašīnas apturēt un to vadītājus aizturēt. Tas, protams, vēl vairoja jucekli uz ielas un pašu sastrēgumu.
Taču vislielāko neizpratni un sašutumu izraisa draudi, kas izskanēja protesta vietā un laikā. Proti, tie bija draudi gan uzņēmējiem un pārvadātājiem - par uzņēmumu slēgšanu un Valsts ieņēmumu dienesta uzsūtīšanu, gan arī Strēlnieku laukumā sanākušajiem, aicinot tos «piesēst» policijas automašīnā.
Ko ar šo nelielo atskatu uz 1.jūlija autopārvadātāju protesta norisi es gribēju sacīt?
Jā, mēs varam runāt par kārtību, kādā rīkojami protesti un akcijas. Par veidu, kā risināt problēmas. Varam runāt par neērtībām, ko tobrīd galvaspilsētas centrā un Vecrīgas tuvumā piedzīvoja ar protestu nesaistīti cilvēki. Tomēr vienlaikus nevar arī nedomāt par ko citu, - vai attīstītā demokrātiskā valstī tā ir atbalstāma prakse: ja valstī kāds protestē vai kam iebilst - tam sākumā tiek «ierādīta» vieta. Ja cilvēks nesaprot, šo vietu ierāda Valsts ieņēmumu dienests. Ja vēl nepielec – talkā nāk Drošības policija. Savukārt, kad šie cilvēki apvienojas pulkā vairāk par trim, tas jau ir nesankcionēts pikets, un viņiem tiek uzsūtīta specvienība.
Vai tā mēs tagad sarunāsimies ar tautu? Vai tā mēs ieklausīsimies nozares pārstāvjos, kuriem acīmredzami ir ko sacīt? Vai tagad izpildvarai naktīs būs saldāks miegs un labi padarīta darba sajūta, jo juceklis krastmalā ir novērsts un galvaspilsētas iedzīvotāji un viesi var justies droši - par viņu mieru un kārtību ceļu satiksmē tiek gādāts ar labākajiem policijas spēkiem?
Šādus ironiskus un retoriskus jautājumus var sarakstīt strēķiem. Bet vienu no tiem gan vēl gribētos tā īpaši izcelt. Proti, valdība jau vairākus pēdējos gadus it kā apņēmīgi cīnās ar sērgu, ko tautā sauc par «spaisa tirdzniecību». Visi atzina problēmu un bezspēcību efektīvā cīņā ar to, no šī draņķa mira bērni un jaunieši, vēl joprojām ik dienu daudzi no šo vielu lietotājiem tiek nogādāti slimnīcā. Bet ne reizi cīņā ar šo patieso kaitnieku – apreibinošajām vielām un to tirgoņiem netika formēti masveida policijas spēki, kaujas gatavībā turēta specvienība un draudīgu paziņojumu izteikšanai par tirdzniecības uzņēmumu slēgšanu iesaistīti Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvji. Nekādu traču, jo viss taču bija saskaņots un varai pieņemams. Par ko un pret ko mēs šajā valstī cīnāmies?
Diemžēl neviens no valdības tā arī neuzskatīja par vajadzīgu ierasties un uzklausīt šos ļaudis, kuriem acīmredzami bija, ko teikt. Tā vietā – kaut elementāras sarunas, ja ne konstruktīva dialoga vietā – šiem cilvēkiem tika uzsūtītas policijas specvienības, kuras turklāt jau iepriekš šim nolūkam bija sagatavotas. Par to, ka šādā veidā autopārvadātāji 11.novembra krastmalā pēkšņi riņķos, valstī zināja absolūti visi, tostarp ministri, policijas ģenerāļi un drošībnieki. Turklāt speciāli pat tika atsūtīti arī specdienestu pārstāvji, kuri «pa kluso» filmēja to protestētāju sejas, kas atļāvās iebilst pastāvošajai valsts varai.
Vēl labā atmiņā fakts, ka pirms vairākiem gadiem valdība ar «Vienotību» priekšgalā šādi rīkojās arī Bauskā, kad cilvēki protestēja pret vietējās slimnīcas slēgšanu. Toreiz pensionārus un slimnīcā esošos cilvēkus nesaudzēja un tos izdzenāja specvienība «Alfa». Nekas nav mainījies.
Pilnīgi neizprotami, kādēļ tā vietā, lai ministri vai vismaz kāds cits atbildīgs ierēdnis ar šiem cilvēkiem izrunātu to problēmas un sāpi, policistiem tika dotas pavēles sastrēgumā iesaistītās automašīnas apturēt un to vadītājus aizturēt. Tas, protams, vēl vairoja jucekli uz ielas un pašu sastrēgumu.
Taču vislielāko neizpratni un sašutumu izraisa draudi, kas izskanēja protesta vietā un laikā. Proti, tie bija draudi gan uzņēmējiem un pārvadātājiem - par uzņēmumu slēgšanu un Valsts ieņēmumu dienesta uzsūtīšanu, gan arī Strēlnieku laukumā sanākušajiem, aicinot tos «piesēst» policijas automašīnā.
Ko ar šo nelielo atskatu uz 1.jūlija autopārvadātāju protesta norisi es gribēju sacīt?
Jā, mēs varam runāt par kārtību, kādā rīkojami protesti un akcijas. Par veidu, kā risināt problēmas. Varam runāt par neērtībām, ko tobrīd galvaspilsētas centrā un Vecrīgas tuvumā piedzīvoja ar protestu nesaistīti cilvēki. Tomēr vienlaikus nevar arī nedomāt par ko citu, - vai attīstītā demokrātiskā valstī tā ir atbalstāma prakse: ja valstī kāds protestē vai kam iebilst - tam sākumā tiek «ierādīta» vieta. Ja cilvēks nesaprot, šo vietu ierāda Valsts ieņēmumu dienests. Ja vēl nepielec – talkā nāk Drošības policija. Savukārt, kad šie cilvēki apvienojas pulkā vairāk par trim, tas jau ir nesankcionēts pikets, un viņiem tiek uzsūtīta specvienība.
Vai tā mēs tagad sarunāsimies ar tautu? Vai tā mēs ieklausīsimies nozares pārstāvjos, kuriem acīmredzami ir ko sacīt? Vai tagad izpildvarai naktīs būs saldāks miegs un labi padarīta darba sajūta, jo juceklis krastmalā ir novērsts un galvaspilsētas iedzīvotāji un viesi var justies droši - par viņu mieru un kārtību ceļu satiksmē tiek gādāts ar labākajiem policijas spēkiem?
Šādus ironiskus un retoriskus jautājumus var sarakstīt strēķiem. Bet vienu no tiem gan vēl gribētos tā īpaši izcelt. Proti, valdība jau vairākus pēdējos gadus it kā apņēmīgi cīnās ar sērgu, ko tautā sauc par «spaisa tirdzniecību». Visi atzina problēmu un bezspēcību efektīvā cīņā ar to, no šī draņķa mira bērni un jaunieši, vēl joprojām ik dienu daudzi no šo vielu lietotājiem tiek nogādāti slimnīcā. Bet ne reizi cīņā ar šo patieso kaitnieku – apreibinošajām vielām un to tirgoņiem netika formēti masveida policijas spēki, kaujas gatavībā turēta specvienība un draudīgu paziņojumu izteikšanai par tirdzniecības uzņēmumu slēgšanu iesaistīti Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvji. Nekādu traču, jo viss taču bija saskaņots un varai pieņemams. Par ko un pret ko mēs šajā valstī cīnāmies?
