Pēdējo notikumu ēnā politiskajā diskursā ir saasinājies jautājums par latviešu un mazākumtautību integrāciju.
Asas diskusijas veidojas gan par valodu, gan par pareizticīgo svētku brīvdienām, gan par citiem jautājumiem, kas pēc savas būtības sabiedrību nevis saliedē, bet gan šķeļ. Tajā pašā laikā politiķiem palikusi nepamanīta 8.marta svētku – Starptautiskā sieviešu diena, kuru Latvijā neoficiāli svin gan latvieši, gan krievi, gan lietuvieši, gan ukraiņi un tā tālāk. Tāpēc jautājums valsts amatpersonām un Saeimas deputātiem, kāpēc mēs tik spītīgi turamies pret šiem svētkiem un nepiešķiram tiem svinamas dienas statusu, ja patiesībā šajā dienā pat lielākie nacionāļi pasniedz ziedus savām sievietēm un ja tā patiesībā ir ļoti labs veids latviešu un citu tautību saliedēšanai?
Nepiekrītu tiem, kas saka, ka šie svētki ir padomju laika mantojums un tos svin tikai krievi Latvijā un Krievijā. Nu un, ka 8.marta izcelsme saistāma ar dažiem padomjlaika personāžiem! Mūsdienās šiem svētkiem nav nacionalitātes! Par puķēm Sieviešu dienā vienādi priecājas jebkuras tautības sieviete, un gandarījumu no ziedu dāvināšanas prieka izjūt jebkuras tautības vīrietis. Šī diena ir tradīcijām bagāta un vienīgā gadā, kad visi ziedi veikalos ir izpirkti! Turklāt šajā dienā ir brīnišķīga iespēja veicināt tradīciju un dāvāt labas emocijas gan savām mātēm, sievām, kolēģēm, paziņām, vienkāršām garāmgājējām un varbūt pat mīļākajām! Nezinu nevienu sievieti, kura, saņemot pat tās mazliet apsalušās tulpes, nebūtu priecīga! Skaista tradīcija taču!
Neredzu iemeslus, kāpēc gan šī diena nevarētu kļūt par brīvdienu! Sieviete un viņas neviltotais prieks, saņemot ziedus, nav prece vai naudā novērtējama lieta! Tāpēc diskutēt par to, ka 8. marts valsts budžetā radītu zaudējumus, būtu vienkārši nožēlojami. Ne visu var un vajag izmērīt naudā. Turklāt, ja jau mūsu latviešu politiķu skatījumā atzīmēt sieviešu dienu ir tik slikti, tad nākamajam solim jābūt - aizliegumam 8. martā dāvināt ziedus valsts un pašvaldību iestādēs strādājošajām sievietēm, kā arī par valstij nelojāliem atzīt tos, kuri šajā dienā ziedus iegādājas Saktas puķu tirdziņā?
Bet varbūt tomēr tālredzīgāk un prātīgāk tik valdībai sāpīgo integrācijas jautājumu risināšanai šos svētkus noteikt par svētku dienu?
Ar ko šī diena ir sliktāka, piemēram, par Helovīnu, 14. februāri un citām no rietumiem aizgūtajām lietām? 8. marts vēsturiski mūsu mentalitātei vienmēr ir bijis un būs tuvāks. Nav runa par to, ka sievietēm jājūtas īpašām un puķes vīrieši var dāvināt kaut katru dienu, taču Līgo svētkus vai Ziemassvētkus mēs arī nesvinam katru dienu. 8. martu neformāli vairāk vai mazāk atzīmē visi Latvijas iedzīvotāji, neatkarīgi no tautības, piederības reliģiskai konfesijai, dzimuma, vecuma, atrašanās vietas un maciņa biezuma. Ja jau mūsu politiķi paši atzīst, ka mūsu valstī ir vairāk sēru dienu un mazāk svinamo dienu, tad neredzu šķēršļus, kāpēc tieši 8. martu neizmantot kā sabiedrības integrācijas, labu vārdu un patīkamu emociju apmaiņas dienu, arī brīvdienu.
Nepiekrītu tiem, kas saka, ka šie svētki ir padomju laika mantojums un tos svin tikai krievi Latvijā un Krievijā. Nu un, ka 8.marta izcelsme saistāma ar dažiem padomjlaika personāžiem! Mūsdienās šiem svētkiem nav nacionalitātes! Par puķēm Sieviešu dienā vienādi priecājas jebkuras tautības sieviete, un gandarījumu no ziedu dāvināšanas prieka izjūt jebkuras tautības vīrietis. Šī diena ir tradīcijām bagāta un vienīgā gadā, kad visi ziedi veikalos ir izpirkti! Turklāt šajā dienā ir brīnišķīga iespēja veicināt tradīciju un dāvāt labas emocijas gan savām mātēm, sievām, kolēģēm, paziņām, vienkāršām garāmgājējām un varbūt pat mīļākajām! Nezinu nevienu sievieti, kura, saņemot pat tās mazliet apsalušās tulpes, nebūtu priecīga! Skaista tradīcija taču!
Neredzu iemeslus, kāpēc gan šī diena nevarētu kļūt par brīvdienu! Sieviete un viņas neviltotais prieks, saņemot ziedus, nav prece vai naudā novērtējama lieta! Tāpēc diskutēt par to, ka 8. marts valsts budžetā radītu zaudējumus, būtu vienkārši nožēlojami. Ne visu var un vajag izmērīt naudā. Turklāt, ja jau mūsu latviešu politiķu skatījumā atzīmēt sieviešu dienu ir tik slikti, tad nākamajam solim jābūt - aizliegumam 8. martā dāvināt ziedus valsts un pašvaldību iestādēs strādājošajām sievietēm, kā arī par valstij nelojāliem atzīt tos, kuri šajā dienā ziedus iegādājas Saktas puķu tirdziņā?
Bet varbūt tomēr tālredzīgāk un prātīgāk tik valdībai sāpīgo integrācijas jautājumu risināšanai šos svētkus noteikt par svētku dienu?
Ar ko šī diena ir sliktāka, piemēram, par Helovīnu, 14. februāri un citām no rietumiem aizgūtajām lietām? 8. marts vēsturiski mūsu mentalitātei vienmēr ir bijis un būs tuvāks. Nav runa par to, ka sievietēm jājūtas īpašām un puķes vīrieši var dāvināt kaut katru dienu, taču Līgo svētkus vai Ziemassvētkus mēs arī nesvinam katru dienu. 8. martu neformāli vairāk vai mazāk atzīmē visi Latvijas iedzīvotāji, neatkarīgi no tautības, piederības reliģiskai konfesijai, dzimuma, vecuma, atrašanās vietas un maciņa biezuma. Ja jau mūsu politiķi paši atzīst, ka mūsu valstī ir vairāk sēru dienu un mazāk svinamo dienu, tad neredzu šķēršļus, kāpēc tieši 8. martu neizmantot kā sabiedrības integrācijas, labu vārdu un patīkamu emociju apmaiņas dienu, arī brīvdienu.
