Līdz ar Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmumu rosināt referendumu par Saeimas atlaišanu, valstī ir iestājusies sava veida panika – daļa sabiedrības šo lēmumu vērtē atzinīgi, citi uzskata par V.Zatlera „pēdējo salmiņu”, glābjot savu politisko karjeru.
No juridiskā viedokļa tā ir bezprecedenta situācija, kurai risinājums Satversmē faktiski nav paredzēts. Latvijas valsts pastāvēšanas laikā 48. pants, kas paredz prezidenta tiesības „atlaist Saeimu”, tiek izmantots pirmo reizi, turklāt neilgi pirms prezidenta pilnvaru termiņa beigām. Šāda situācija Satversmē nav paredzēta, tas norāda uz to, ka ir nepieciešams pilnveidot vairāk kā pirms 80 gadiem pieņemto Latvijas valsts konstitūciju.
Tas var radīt būtiskas konstitucionālas problēmas valsts pārvaldē, gadījumā, ja Saeima tomēr nevar vienoties par jauna prezidenta ievēlēšanu līdz esošā prezidenta pilnvaru termiņa beigām, jo nebūtu ētiski, ka valsti vada Saeimas spīkere, kurai ir izteikta prezidenta neuzticība.
Līdz ar to, gadījumā, ja prezidenta pilnvaras beidzas un ir izveidojusies situācija, ka vēl nav ievēlēts jauns prezidents, būtu svarīgi apsvērt iespēju pagarināt esošā prezidenta pilnvaru termiņu līdz referendumam, kad tauta nobalso par Saeimas palikšanu vai līdz jaunās Saeimas vēlēšanām.
Tāpat būtisks ir jautājums, vai Saeima, kurai izteikta neuzticība, šobrīd var pieņemt valstiski svarīgus lēmumus un ievēlēt jaunu Valsts prezidentu? Tas šobrīd ir faktiski vienīgais juridiskais īstermiņa risinājums, taču no konstitucionālā viedokļa īsti pareizi tas nav!
Iespējams, šis ir tas gadījums, ka ir vērts atgriezties pie savulaik pieņemtā 81.panta Satversmē, kas noteica Ministru kabineta tiesības pieņemt lēmumus gadījumā, ja Saeima to nespēj veikt.
Līdz ar to, ir jārosina Satversmes grozījumi, kas nosaka kārtību, kā juridiski pareizi rīkoties gadījumā, ja valsts vienlaicīgi paliek bez „galvas” un bez „kakla”.
Šobrīd Valsts prezidents, rosinot Saeimas atlaišanu neilgi pirms savu pilnvaru termiņa beigām, faktiski neuzņemas nekādu atbildību, jo, ja tauta referendumā nobalso pret Saeimas atlaišanu, kas, tiesa gan, ir maz ticams, prezidenta amatu nezaudē ne V.Zatlers, gadījumā, ja tiek pārvēlēts, ne jaunais prezidents. Bet, ja tauta nepiekrīt Saeimas atlaišanai, tad kurš par to būs atbildīgs?
Tas var radīt būtiskas konstitucionālas problēmas valsts pārvaldē, gadījumā, ja Saeima tomēr nevar vienoties par jauna prezidenta ievēlēšanu līdz esošā prezidenta pilnvaru termiņa beigām, jo nebūtu ētiski, ka valsti vada Saeimas spīkere, kurai ir izteikta prezidenta neuzticība.
Līdz ar to, gadījumā, ja prezidenta pilnvaras beidzas un ir izveidojusies situācija, ka vēl nav ievēlēts jauns prezidents, būtu svarīgi apsvērt iespēju pagarināt esošā prezidenta pilnvaru termiņu līdz referendumam, kad tauta nobalso par Saeimas palikšanu vai līdz jaunās Saeimas vēlēšanām.
Tāpat būtisks ir jautājums, vai Saeima, kurai izteikta neuzticība, šobrīd var pieņemt valstiski svarīgus lēmumus un ievēlēt jaunu Valsts prezidentu? Tas šobrīd ir faktiski vienīgais juridiskais īstermiņa risinājums, taču no konstitucionālā viedokļa īsti pareizi tas nav!
Iespējams, šis ir tas gadījums, ka ir vērts atgriezties pie savulaik pieņemtā 81.panta Satversmē, kas noteica Ministru kabineta tiesības pieņemt lēmumus gadījumā, ja Saeima to nespēj veikt.
Līdz ar to, ir jārosina Satversmes grozījumi, kas nosaka kārtību, kā juridiski pareizi rīkoties gadījumā, ja valsts vienlaicīgi paliek bez „galvas” un bez „kakla”.
Šobrīd Valsts prezidents, rosinot Saeimas atlaišanu neilgi pirms savu pilnvaru termiņa beigām, faktiski neuzņemas nekādu atbildību, jo, ja tauta referendumā nobalso pret Saeimas atlaišanu, kas, tiesa gan, ir maz ticams, prezidenta amatu nezaudē ne V.Zatlers, gadījumā, ja tiek pārvēlēts, ne jaunais prezidents. Bet, ja tauta nepiekrīt Saeimas atlaišanai, tad kurš par to būs atbildīgs?
