No vienas puses, sabiedrībai it kā būtu jājūtas laimīgai, ka tā ir tikusi vaļā no ļaunajiem varas uzurpētājiem, bet no otras – jāsaprot, ka valsts vadības groži pastarpināti tik un tā atrodas samērā šauras personu grupas rokās, tikai citas un daudz gudrākas.

Patlaban, vērojot situāciju, tās attīstību, iespējams izdarīt secinājumus par to, kādēļ oligarhi šo cīņu par varu ir zaudējuši. Salīdzinot šo abu grupu – oligarhu un “Delnas” darbības modeli, uzskatāmi redzama atšķirība. Kamēr oligarhi savu tā saucamo varu uzurpē, lielākoties, ar naudas starpniecību – samaksā vienam, otram, trešajam, utt. (šķiet, vienīgajam Šķēlem dažus gadus bija sava stipendiju programma), tad “Delna” rīkojas daudz pārdomātāk un ar skatu uz perspektīvu – veidojot atbalsta tīklus. Nauda, protams, piesaista cilvēkus, taču nenodrošina ilgtermiņa attiecības. Nav naudas – nav draudzības, turklāt šādā veidā bieži vien neizdodas panākt inteliģences un citu izglītotāko cilvēku atbalstu. 

Savukārt, “Delnas” stratēģija vērsta uz nākotni. Strādājot ar studentiem, pedagogiem, māksliniekiem, piesaistot nelielus, bet regulārus līdzekļus, organizējot projektus, izvietojot savus pārstāvjus medijos, konsultējot sabiedrību gandrīz par jebkādu jautājumu, ir izdevies izveidot struktūru jeb tīklojumu, kas iepriekšējās un šajās vēlēšanās izcīnījis augstāko varas pjedestālu.

Tāpēc vēlētos vērst politiķu uzmanību uz šo oligarhu pieredzi, lai katrs pārdomātu un veidotu stratēģisku ietekmes paplašināšanas programmu, tā cerot uz kaut nelielas, tomēr kvalitatīvas opozīcijas spēju izdzīvot un augt uz Latvijas ļodzīgās politiskās skatuves. Mēs taču nevēlamies, lai kā pirms 20 gadiem, būtu tikai viena partija – tiesiskuma un gaismas nesēja, vai ne?

Bet ko tad īsti darīt nabaga oligarhiem? Laikam jau sākt ar to, ka mācīties no kļūdām un, ja pašiem savu ideju nav, tad kaut vai skatīties uz “Delnas”, “Providus”, SFL, Lietussargu grupas u.c. progresīvu sabiedrisko organizāciju aktivitātēm un darīt līdzi. Kaut vai to.