Aprakstot Nacionālās apvienības ietekmes palielināšanos Saeimā un valdībā (Vēlētājs utis kažokā neredz, Diena, 12.12.2014), žurnāliste Ināra Egle pauž acīmredzamu neapmierinātību, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir pārtraukusi tiesvedību pret mani saistībā ar bēdīgi slavenā bijušā ministra Sprūdža rīkojumu, kura vienīgais mērķis bija politiska izrēķināšanās, mēģinot atstādināt mani no amata.
Ināra Egle apņēmīgi tincina vairākus Nacionālās apvienības politiķus par lēmuma iemesliem neturpināt tiesvedību. Žurnālisti Egli neinteresē ne rīkojuma sagatavošanas politiskais konteksts, ne (pret)tiesiskie aspekti. Principiālo autori nemulsina fakts, ka, pirmkārt, rīkojums tapa politisku ideju īstenošanas vārdā, bet, otrkārt, ka ministra Sprūdža politiskajā birojā šo ideju dēļ tika iztērēti vairāki desmiti tūkstošu nodokļu maksātāju naudas, lai apmaksātu juridiskos pakalpojumus birojam, kurā kādreiz strādāja ministra politiskā padomniece Kantāne.
Žurnālistei nav svarīgs arī Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu nama 2013.gada 29.maija spriedums, ar kuru tiesa atceļ Sprūdža rīkojumu no izdošanas brīža, konstatējot tā izdošanas prettiesiskumu un vairāk nekā septiņus cilvēktiesību un pamattiesību pārkāpumus. Vai nosauktie fakti žurnālistei Eglei nešķiet gana pietiekami, lai VARAM neturpinātu tiesvedību un savtīgu politisko mērķu sasniegšanai nešķērdētu vēl vairāk nodokļu maksātāju naudas? Bet varbūt politisko simpātiju dēļ žurnālistei Eglei ir cits viedoklis?
Tādā gadījumā laikraksta vadībai būtu skaidri un gaiši jāpauž sava redakcionālā nostāja, lai lasītāji neapjuktu, lasot reportāžas ar ļoti jūtamām simpātijām vienam konkrētam politiskajam spēkam un nostalģiju, kas saistīta ar šā spēka aiziešanu nebūtībā.
