Konkrēti runa ir par vienu ministru, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Eināru Cilinski. Tas, ka Cilinskis līdz šim ir visus gadus gājis pie Brīvības pieminekļa 16. martā, bija visiem zināms fakts. Ja jau to uzskatīja par tik izšķiroši svarīgu, tad vajadzēja pirms viņa aicināšanas valdībā paprasīt – ja gribi būt ministrs, tad apsoli, ka neiesi. Ja tu saki, ka iesi, tad nebūsi ministrs. Valdība jau nav izveidota pirms 10 gadiem, un tagad pēkšņi parādījusies tāda problēma. Valdība ir izveidota pirms 2 mēnešiem. Tas nav ne godīgi, ne taisnīgi pret Cilinski, tā ir neloģiska pieeja, neloģiska uzvedība.
Turklāt 16. marts ir svētdiena. Tā ir brīvdiena. Citiem vārdiem, ja Cilinskis iet pie Brīvības pieminekļa, tad viņš iet kā fiziska persona, izņemot gadījumu, ja viņš pie pieminekļa runā ministrijas vārdā kā ministrs – viņu piesaka, ka viņš ir ministrs, un viņš runā ministrijas vārdā. Ja viņš runā ministrijas vārdā, tad viņš automātiski tai brīdī ir Ministru kabineta loceklis. Turklāt, ja viņš runā kā fiziska persona, tad viņš var runāt, ko grib. Es nerunāju par ētiku, es runāju par juridisko pusi. Līdz ar to, pēc manām domām, jebkura fiziska persona var iet jebkur, kur uzskata par pareizu. Ja kādam liekas, ka tas nav pareizi, tad tas jautājums ir jāprognozē un savlaicīgi jāatrunā. Kādam, piemēram, var likties, ka valdības loceklis nevar būt gejs, piemēram. Tad tas iepriekš ir jāatrunā, ja kādam vispār interesē, kas uz ko ir orientēts. Kaut gan nevajadzētu interesēt.
Koalīcijas līgumā nav neviena panta, kuru Cilinskis pārkāptu, ja viņš aiziet pie Brīvības pieminekļa. Koalīcijas padomes sēdē pirmdien lēmums netika pieņemts, ka nedrīkst iet. Attiecībā uz ministriem koalīcijas līgumā ir noteikts, ka ministriem jāpauž vienāds viedoklis ārpolitikas jautājumos. Nu, šī nav ārpolitika. Jādomā, ka visi saprot, ka Brīvības piemineklis neatrodas Ņujorkas centrā, bet gan Rīgas centrā. Un otrs nosacījums ir – ministrs nedrīkst veikt darbības, kas diskreditē Latviju starptautiskā mērogā. Bet atkal – šis pasākums ir iekšpolitisks. Tad ir jāpierāda, ka tas diskreditē Latviju. Iespējams, ka „Vienotība” pierādīs, ka Cilinskis diskreditē Latviju ar to, ka viņš iet. Kaut gan viņš iet kā fiziska persona, ne kā valdības loceklis. Un tā ir ļoti liela atšķirība.
Negribu būt nekāds advokāts Cilinskim, bet vienkārši es domāju, ka nav te ne loģikas, ne konsekvences. Turklāt iešanu 16. martā pie pieminekļa izveidoja valsts vara. To jau neizveidoja kaut kādi antihitleriskās koalīcijas dalībnieki vai kaut kāda fašistiska organizācija. Nē, tie bija oficiāli valsts varas lēmumi. Par 16. martu gan pēc tam atcēla, bet tādi lēmumi bija, gan arī visi lielā barā gāja pie pieminekļa. Gājis ir gan Kristovskis, kas bija vēlāk aizsardzības ministrs, faktiski ļoti daudzi tur ir gājuši – gan bijušie, gan esošie politiķi, un arī tagad ies.
Es saprotu visas šīs darbības, ja tām ir viens mērķis – maksimāli vairot Cilinska popularitāti un cietēja tēlu. Tad rezultāts tiks sasniegts. Un, ja tā ir vienošanās starp „Vienotību” un „Nacionālo apvienību”, ka tā ir viņu sadarbība un kaut kādā citā jautājumā nacionāļi padarīs „Vienotības” līderus par mocekļiem, cietējiem un ar to vairos viņu politisko oreolu, tad viss ir absolūti loģiski, saprotami. Es nesaku, ka atbalstāmi, bet tas ir saprotami.
Nobeigumā par šo tēmu – ja ir bailes no divkopienu valsts Latvijā un ja ir bailes no spriedzes pieauguma starp dažādām etniskām grupām, vispirms starp krievvalodīgiem, krievu valodā runājošiem un pamatnāciju, tad ar aizliegumu iet pie pieminekļa nekas nav līdzēts. Nevajag apzināti pieņemt nepareizus likumus, nepareizus lēmumus, kas ir tieši vērsti pret atsevišķām iedzīvotāju etniskām grupām. Lūk, par to vajag uztraukties.
