Pirms pieciem gadiem – 2007.gada 14.martā – prokuratūras un KNAB darbinieki mani aizturēja pa ceļam uz Rīgu.
Pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai izvērtētu notikušā kopsakarības, cēloņus un sekas, izdarītu secinājumus. Piecu gadu laikā ir atklājušies daudzi jauni fakti, virknei dokumentu ir norauts slepenības plīvurs, kas notikušo raksturo vēl precīzāk.
Manis apcietināšana bija notikums ne tikai manā dzīvē vien, tas bija pagrieziena punkts arī Latvijas politikā. Tajā brīdī savu varu Latvijā būtiski nostiprināja, kā agrāk teiktu, „cilvēks ar ieroci”, kas nebūt nenozīmēja ieroci tiešā nozīmē. Mūsdienās „ierocis” var būt mērķtiecīgi grozījumi kādā likumā, piemēram, Kriminālprocesa likumā, noteiktas grupas interesēs. Efektīvs ierocis var būt politiska ietekme sabiedriskajos medijos, atbalsts no ietekmīgāko valstu vēstniecību darbiniekiem un politisko konkurentu un atsevišķu prokuroru izkalpība viņiem.
Drošības dienestu intrigas
Kāds tad bija aizturēšanas konteksts? Aigara Kalvīša valdība iniciēja likuma grozījumus, lai nostiprinātu parlamentāro kontroli pār drošības iestādēm. Iemesls bija tāds, ka drošības iestāžu ir daudz, to tehniskās iespējas ir lielas (šobrīd nekas nav mainījies), bet informācija, ko tie iegūst, bieži vien netiek izmantota to deklarētajiem mērķiem.
Politiskie konkurenti, kurus vienoja dažādas intereses, pārliecināja tā laika Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu, ka aiz parlamentāro kontroli pastiprinošajiem likuma grozījumiem stāv Lembergs, lai izmantotu šos grozījumus pret viņu uzsākto kriminālprocesu izbeigšanai. Lai arī cik absurda būtu šāda sakarība, Valsts prezidente tam noticēja, dodot „zaļo gaismu” manis represēšanai.
Tobrīd pret mani bija uzsākti divi kriminālprocesi – t.s. Grinbergiāde un t.s. Aivara parka lieta. Kā zināms, Grinbergiādi es esmu uzvarējis visās trijās tiesu instancēs, bet tā dēvēto Aivara parka lietu prokuratūra nesen izbeidza pati. Proti, neatkarīgi no parlamentārās kontroles esamības vai neesamības pret mani tolaik izvirzītās apsūdzības ir sagrautas vai sagruvušas pašas.
Interešu sakritība
Manā skatījumā prezidente V.Vīķe–Freiberga tobrīd visas sava lēmuma sekas neapzinājās. Skaidrs ir arī tas, ka 2007.gada pavasarī pret mani apvienojās visi ieinteresētie spēki – gan tie, kuriem es reāli traucēju, gan tie, kuri uzskatīja, ka man var atvēlēt grēkāža lomu. Tolaik apvienojās prokuratūra, specdienesti, visi, uzsveru, visi konkurējošie politiskie spēki, sākot no „Jaunā laika” un beidzot ar Tautas partiju. Kā mēs tagad redzam no „Wikileaks” publiskotajām sadaļām, manas politiskās izolācijas tēma bija prioritāra ģenerālprokurora Maizīša un KNAB vadītāja Loskutova sarunās ar augstākajām ASV vēstniecības amatpersonām. Manu izolāciju apsveica toreizējais Krievijas vēstnieks, Oļega Stepanova draugs Kaļužnijs.
Man gan nav pamata uzskatīt, ka tā bija šo lielvalstu politika. Bet konkrētas tā laika vēstniecību amatpersonas noteikti veiksmi man nevēlēja. Kāpēc? Prātā nāk kāds ietekmīgs amerikāņu investors, kurš gribēja privatizēt „Latvijas Dzelzceļu”, bet es izmantoju visu savu ietekmi un spēku, lai šāda privatizācija nenotiktu. Kāds cits ļoti ietekmīgs amerikāņu investors gribēja nopirkt „Ventspils naftu”, bet, kad es viņam skaidroju, ka tā ir ļoti sarežģīta holdinga struktūra ar pietiekoši sarežģītu īpašnieku struktūru, minētais amerikāņu investors to uztvēra kā atteikumu, ko viņš nebija pieradis dzirdēt. Savukārt kāds krievu investors gribēja, lai viņam uzdāvina 51% „Ventspils naftas” akciju. Nav šaubu, ka šie investori prasīja atbalstu savu valstu vēstniecībām cīņā pret mani.
Psihozes radīšana
Spēku apvienošanās atbalsojās arī publiskajā telpā. Atmosfēra tika nokaitēta. Pie vairākiem ventspilniekiem tika veiktas kratīšanas, tostarp pie advokāta Ginta Laiviņa–Laivenieka. Kopš tā laika ar likumu aizliegtā advokātu kratīšana, pratināšana, noklausīšanās un citāda ietekmēšana ir kļuvusi gandrīz vai par ikdienu. Te gan jāatzīmē, ka G.Laiviņš–Laivenieks jau pirms šīs kratīšanas bija sācis sadarbību pret sava klienta interesēm.
Demonstratīvi, restorānā, vakariņu laikā ar bijušo Valsts prezidentu Gunti Ulmani tika aizturēts kompānijas „Latvijas naftas tranzīts” valdes priekšsēdētājs Mamerts Vaivads. Gandrīz vienlaicīgi aizturēja kompānijas „Ventamonjaks” padomes priekšsēdētāju Kristu Skuju.
Apzināti tika izlaistas baumas, ka kratīšanās atrasti kaut kādi „Lemberga stipendiātu saraksti” un aizturēšanas saistītas ar šiem sarakstiem. Psihoze auga gandrīz vai pa stundām.
Tā bija atmosfēra, kurā V.Vīķei–Freibergai bija jāpieņem lēmums dot vai nedot „zaļo gaismu” manis vajāšanai.
Dažas fabulas
Pēc aizturēšanas par katru cenu mani vajadzēja ielikt cietumā. Tā kā pastāvēja bažas, ka bargāko drošības līdzekli var neakceptēt, tika izraudzīts tiesnesis–speciālists, kurš apcietināšanu akceptēja. Neviens no tiem četriem pamatojumiem, kāpēc man bija jānosaka bargākais drošības līdzeklis, t.i., ka es varu traucēt izmeklēšanai, slēpt pierādījumus; ka pastāv iespēja, ka es izvairīšos no tiesas, neizturēja kritiku. Toties tiesneša–speciālista karjera pēc šī sprieduma par apcietinājumu ir piedzīvojusi galvu reibinošu augšupeju. Par šo drošības līdzekļa piemērošanu es esmu iesniedzis izvērstu sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo Latvijā par to nav kam sūdzēties.
Psihoze nemazinājās arī pēc manis apcietināšanas. Žurnālists Jānis Domburs savā raidījumā izvilka „sensacionālu” dokumentu un pavicināja to kameru priekšā – sociāldemokrātu līderis Juris Bojārs esot parakstījis šaušalīgu līgumu ar Lembergu un tādējādi valsts ir nozagta.
Es biju spiests no cietuma rakstīt vēstuli, lai taču kāds apskatās šo Dombura vicināto dokumentu. Patiesībā līgumu bija parakstījis nevis es, bet gan Olafs Berķis, Krists Skuja un citi. „Pretvalstiskākais” nosacījums tajā bija, ka sociāldemokrāti nedrīkst veidot valdību ar Tautas partiju.
Regulāri tika attīstīta fabula par Lemberga stipendiātiem, kas augstāko punktu sasniedza V.Vīķes–Freibergas paziņojumā par Damokla zobenu. Bet kas tad ir šī fabula par stipendiātiem? Tā ir fabula par to, ka Lembergs ir pircējs un politiskā elite ir pārdevēji. Bet šī formula maksimāli diskreditē pilnīgi visus – deputātus, politisko partiju līderus, politisko procesu kā tādu.
Morālais terors
Tūlīt pēc manis aizturēšanas sākās morālais terors pret cilvēkiem, kuri kaut kādā mērā bija saistīti ar mani – pret radiniekiem, draugiem, Ventspils Domes deputātiem un darbiniekiem, biznesa partneriem, politiķiem, it sevišķi no ZZS. Mērķis bija, draudot ar apsūdzībām, piespiest liecināt, kā vajag Ģenerālprokuratūrai. Daudzi salūza.
Citiem šo situāciju ļāva izmantot, lai atriebtos. Ainārs Gulbis, Jūlijs Krūmiņš, Valentīns Kokalis no kukuļdevējiem pēkšņi pārtapa par cietējiem. Kāda it kā sīka, bet ļoti būtiska detaļa – šobrīd krimināllietas materiālos ir tikai V.Kokaļa papildu pratināšanas protokoli, kuros fiksēts, ka viņš jau pēc manis aizturēšanas esot stāstījis, kā es no viņa esmu izspiedis SIA „Puses” daļas. Kāpēc nav V.Kokaļa sākotnējās pratināšanas protokola? Ļoti vienkārši – tas ir noslēpts, jo pirms manis aizturēšanas V.Kokalis par SIA „Puses” daļu izspiešanu neko nestāstīja.
Rezultāti
Apcietinājums deva iespēju maniem biznesa oponentiem un Rudolfam Meroni pārņemt vadību „Ventbunkerā” un „Latvijas naftas tranzītā”. Notikušais ar mani parādīja, ka Ģenerālprokuratūra visai tieši iesaistās biznesa pārdalē. Nav pierādījumu, ka par to tiek maksāts, bet neloģisku darbību ir bijis pārāk daudz. Piemēram, mantas arests ārvalstīs nav juridiski korekti noformēts pat šobrīd, it kā arestētie aktīvi nav novērtēti, bet ar tiem jau saimnieko citi ļaudis.
Spilgti izgaismojās vairāki kriminālprocesuālie un krimināltiesiskie aspekti. Piemēram, kļuva skaidrs, ka Latvijā nedarbojas nevainīguma prezumpcija. Izmeklēšanas tiesneša institūts nepilda savas funkcijas, jo izmeklēšanas tiesnesis lielākoties pakalpo prokurora interesēm. Cilvēktiesības kriminālprocesā netiek ievērotas vispār. Pirmoreiz Latvijas vēsturē krimināllietas materiāli, tai skaitā sensitīvie dati, pilnīgi brīvi kļuva pieejami interneta vietnēs un medijos. Liecinieki var bez problēmām iepazīties ar izmeklēšanas noslēpumu un gatavoties liecināšanai.
Manis apcietināšana nedeva iespēju prokuroriem uzvarēt Grinbergiādē. Tomēr prokuroriem bija jānovilcina laiks.
Manis apcietināšana un pēc tam izolēšana nedeva prokuroriem iespēju uzvarēt lietu par amatpersonas deklarācijas neiesniegšanu, kā arī pret Drošības policijas apakšpulkvedi Arni Indriksonu (esot spiegojis manās interesēs!) safabricēto krimināllietu.
Apcietināšana nedeva iespēju sagraut Ventspils Domes darbības vērtējumu. Pēdējie sabiedriskās domas aptaujas rezultāti liecina, ka domes darbu pozitīvi un ļoti pozitīvi vērtē 90% ventspilnieku, bet negatīvi – 4%. Kurai vēl pašvaldībai vai valsts institūcijai ir tāds sabiedrības uzticības rezultāts?
Protams, sabiedrības uzticības vērtējums lika meklēt jaunas metodes un jaunus sabiedrotos. Tika uztaustītas cita prezidenta – Zatlera – personības vājās vietas un neremdināmās vēlmes pēc amatiem un bākugunīm, tādējādi viņš bija viegli izprovocējams „rīkojumam Nr. 2”, kas visvairāk bija vērsts tieši pret mani. Bet kas šobrīd vairs ir Zatlers?
Jau trešo gadu vidēji divas dienas nedēļā kopā ar četriem prokuroriem un četriem tiesnešiem pavadu tiesas zālē. Man pietiek mērķtiecības un spēka cīnīties pret šo politisko spiedienu. Taču šajos piecos gados piedzīvotais vairs nav stāsts tikai par mani. Tas ir stāsts par cilvēku, viņa tiesībām un varas sistēmu Latvijā.
Manis apcietināšana bija notikums ne tikai manā dzīvē vien, tas bija pagrieziena punkts arī Latvijas politikā. Tajā brīdī savu varu Latvijā būtiski nostiprināja, kā agrāk teiktu, „cilvēks ar ieroci”, kas nebūt nenozīmēja ieroci tiešā nozīmē. Mūsdienās „ierocis” var būt mērķtiecīgi grozījumi kādā likumā, piemēram, Kriminālprocesa likumā, noteiktas grupas interesēs. Efektīvs ierocis var būt politiska ietekme sabiedriskajos medijos, atbalsts no ietekmīgāko valstu vēstniecību darbiniekiem un politisko konkurentu un atsevišķu prokuroru izkalpība viņiem.
Drošības dienestu intrigas
Kāds tad bija aizturēšanas konteksts? Aigara Kalvīša valdība iniciēja likuma grozījumus, lai nostiprinātu parlamentāro kontroli pār drošības iestādēm. Iemesls bija tāds, ka drošības iestāžu ir daudz, to tehniskās iespējas ir lielas (šobrīd nekas nav mainījies), bet informācija, ko tie iegūst, bieži vien netiek izmantota to deklarētajiem mērķiem.
Politiskie konkurenti, kurus vienoja dažādas intereses, pārliecināja tā laika Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu, ka aiz parlamentāro kontroli pastiprinošajiem likuma grozījumiem stāv Lembergs, lai izmantotu šos grozījumus pret viņu uzsākto kriminālprocesu izbeigšanai. Lai arī cik absurda būtu šāda sakarība, Valsts prezidente tam noticēja, dodot „zaļo gaismu” manis represēšanai.
Tobrīd pret mani bija uzsākti divi kriminālprocesi – t.s. Grinbergiāde un t.s. Aivara parka lieta. Kā zināms, Grinbergiādi es esmu uzvarējis visās trijās tiesu instancēs, bet tā dēvēto Aivara parka lietu prokuratūra nesen izbeidza pati. Proti, neatkarīgi no parlamentārās kontroles esamības vai neesamības pret mani tolaik izvirzītās apsūdzības ir sagrautas vai sagruvušas pašas.
Interešu sakritība
Manā skatījumā prezidente V.Vīķe–Freiberga tobrīd visas sava lēmuma sekas neapzinājās. Skaidrs ir arī tas, ka 2007.gada pavasarī pret mani apvienojās visi ieinteresētie spēki – gan tie, kuriem es reāli traucēju, gan tie, kuri uzskatīja, ka man var atvēlēt grēkāža lomu. Tolaik apvienojās prokuratūra, specdienesti, visi, uzsveru, visi konkurējošie politiskie spēki, sākot no „Jaunā laika” un beidzot ar Tautas partiju. Kā mēs tagad redzam no „Wikileaks” publiskotajām sadaļām, manas politiskās izolācijas tēma bija prioritāra ģenerālprokurora Maizīša un KNAB vadītāja Loskutova sarunās ar augstākajām ASV vēstniecības amatpersonām. Manu izolāciju apsveica toreizējais Krievijas vēstnieks, Oļega Stepanova draugs Kaļužnijs.
Man gan nav pamata uzskatīt, ka tā bija šo lielvalstu politika. Bet konkrētas tā laika vēstniecību amatpersonas noteikti veiksmi man nevēlēja. Kāpēc? Prātā nāk kāds ietekmīgs amerikāņu investors, kurš gribēja privatizēt „Latvijas Dzelzceļu”, bet es izmantoju visu savu ietekmi un spēku, lai šāda privatizācija nenotiktu. Kāds cits ļoti ietekmīgs amerikāņu investors gribēja nopirkt „Ventspils naftu”, bet, kad es viņam skaidroju, ka tā ir ļoti sarežģīta holdinga struktūra ar pietiekoši sarežģītu īpašnieku struktūru, minētais amerikāņu investors to uztvēra kā atteikumu, ko viņš nebija pieradis dzirdēt. Savukārt kāds krievu investors gribēja, lai viņam uzdāvina 51% „Ventspils naftas” akciju. Nav šaubu, ka šie investori prasīja atbalstu savu valstu vēstniecībām cīņā pret mani.
Psihozes radīšana
Spēku apvienošanās atbalsojās arī publiskajā telpā. Atmosfēra tika nokaitēta. Pie vairākiem ventspilniekiem tika veiktas kratīšanas, tostarp pie advokāta Ginta Laiviņa–Laivenieka. Kopš tā laika ar likumu aizliegtā advokātu kratīšana, pratināšana, noklausīšanās un citāda ietekmēšana ir kļuvusi gandrīz vai par ikdienu. Te gan jāatzīmē, ka G.Laiviņš–Laivenieks jau pirms šīs kratīšanas bija sācis sadarbību pret sava klienta interesēm.
Demonstratīvi, restorānā, vakariņu laikā ar bijušo Valsts prezidentu Gunti Ulmani tika aizturēts kompānijas „Latvijas naftas tranzīts” valdes priekšsēdētājs Mamerts Vaivads. Gandrīz vienlaicīgi aizturēja kompānijas „Ventamonjaks” padomes priekšsēdētāju Kristu Skuju.
Apzināti tika izlaistas baumas, ka kratīšanās atrasti kaut kādi „Lemberga stipendiātu saraksti” un aizturēšanas saistītas ar šiem sarakstiem. Psihoze auga gandrīz vai pa stundām.
Tā bija atmosfēra, kurā V.Vīķei–Freibergai bija jāpieņem lēmums dot vai nedot „zaļo gaismu” manis vajāšanai.
Dažas fabulas
Pēc aizturēšanas par katru cenu mani vajadzēja ielikt cietumā. Tā kā pastāvēja bažas, ka bargāko drošības līdzekli var neakceptēt, tika izraudzīts tiesnesis–speciālists, kurš apcietināšanu akceptēja. Neviens no tiem četriem pamatojumiem, kāpēc man bija jānosaka bargākais drošības līdzeklis, t.i., ka es varu traucēt izmeklēšanai, slēpt pierādījumus; ka pastāv iespēja, ka es izvairīšos no tiesas, neizturēja kritiku. Toties tiesneša–speciālista karjera pēc šī sprieduma par apcietinājumu ir piedzīvojusi galvu reibinošu augšupeju. Par šo drošības līdzekļa piemērošanu es esmu iesniedzis izvērstu sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo Latvijā par to nav kam sūdzēties.
Psihoze nemazinājās arī pēc manis apcietināšanas. Žurnālists Jānis Domburs savā raidījumā izvilka „sensacionālu” dokumentu un pavicināja to kameru priekšā – sociāldemokrātu līderis Juris Bojārs esot parakstījis šaušalīgu līgumu ar Lembergu un tādējādi valsts ir nozagta.
Es biju spiests no cietuma rakstīt vēstuli, lai taču kāds apskatās šo Dombura vicināto dokumentu. Patiesībā līgumu bija parakstījis nevis es, bet gan Olafs Berķis, Krists Skuja un citi. „Pretvalstiskākais” nosacījums tajā bija, ka sociāldemokrāti nedrīkst veidot valdību ar Tautas partiju.
Regulāri tika attīstīta fabula par Lemberga stipendiātiem, kas augstāko punktu sasniedza V.Vīķes–Freibergas paziņojumā par Damokla zobenu. Bet kas tad ir šī fabula par stipendiātiem? Tā ir fabula par to, ka Lembergs ir pircējs un politiskā elite ir pārdevēji. Bet šī formula maksimāli diskreditē pilnīgi visus – deputātus, politisko partiju līderus, politisko procesu kā tādu.
Morālais terors
Tūlīt pēc manis aizturēšanas sākās morālais terors pret cilvēkiem, kuri kaut kādā mērā bija saistīti ar mani – pret radiniekiem, draugiem, Ventspils Domes deputātiem un darbiniekiem, biznesa partneriem, politiķiem, it sevišķi no ZZS. Mērķis bija, draudot ar apsūdzībām, piespiest liecināt, kā vajag Ģenerālprokuratūrai. Daudzi salūza.
Citiem šo situāciju ļāva izmantot, lai atriebtos. Ainārs Gulbis, Jūlijs Krūmiņš, Valentīns Kokalis no kukuļdevējiem pēkšņi pārtapa par cietējiem. Kāda it kā sīka, bet ļoti būtiska detaļa – šobrīd krimināllietas materiālos ir tikai V.Kokaļa papildu pratināšanas protokoli, kuros fiksēts, ka viņš jau pēc manis aizturēšanas esot stāstījis, kā es no viņa esmu izspiedis SIA „Puses” daļas. Kāpēc nav V.Kokaļa sākotnējās pratināšanas protokola? Ļoti vienkārši – tas ir noslēpts, jo pirms manis aizturēšanas V.Kokalis par SIA „Puses” daļu izspiešanu neko nestāstīja.
Rezultāti
Apcietinājums deva iespēju maniem biznesa oponentiem un Rudolfam Meroni pārņemt vadību „Ventbunkerā” un „Latvijas naftas tranzītā”. Notikušais ar mani parādīja, ka Ģenerālprokuratūra visai tieši iesaistās biznesa pārdalē. Nav pierādījumu, ka par to tiek maksāts, bet neloģisku darbību ir bijis pārāk daudz. Piemēram, mantas arests ārvalstīs nav juridiski korekti noformēts pat šobrīd, it kā arestētie aktīvi nav novērtēti, bet ar tiem jau saimnieko citi ļaudis.
Spilgti izgaismojās vairāki kriminālprocesuālie un krimināltiesiskie aspekti. Piemēram, kļuva skaidrs, ka Latvijā nedarbojas nevainīguma prezumpcija. Izmeklēšanas tiesneša institūts nepilda savas funkcijas, jo izmeklēšanas tiesnesis lielākoties pakalpo prokurora interesēm. Cilvēktiesības kriminālprocesā netiek ievērotas vispār. Pirmoreiz Latvijas vēsturē krimināllietas materiāli, tai skaitā sensitīvie dati, pilnīgi brīvi kļuva pieejami interneta vietnēs un medijos. Liecinieki var bez problēmām iepazīties ar izmeklēšanas noslēpumu un gatavoties liecināšanai.
Manis apcietināšana nedeva iespēju prokuroriem uzvarēt Grinbergiādē. Tomēr prokuroriem bija jānovilcina laiks.
Manis apcietināšana un pēc tam izolēšana nedeva prokuroriem iespēju uzvarēt lietu par amatpersonas deklarācijas neiesniegšanu, kā arī pret Drošības policijas apakšpulkvedi Arni Indriksonu (esot spiegojis manās interesēs!) safabricēto krimināllietu.
Apcietināšana nedeva iespēju sagraut Ventspils Domes darbības vērtējumu. Pēdējie sabiedriskās domas aptaujas rezultāti liecina, ka domes darbu pozitīvi un ļoti pozitīvi vērtē 90% ventspilnieku, bet negatīvi – 4%. Kurai vēl pašvaldībai vai valsts institūcijai ir tāds sabiedrības uzticības rezultāts?
Protams, sabiedrības uzticības vērtējums lika meklēt jaunas metodes un jaunus sabiedrotos. Tika uztaustītas cita prezidenta – Zatlera – personības vājās vietas un neremdināmās vēlmes pēc amatiem un bākugunīm, tādējādi viņš bija viegli izprovocējams „rīkojumam Nr. 2”, kas visvairāk bija vērsts tieši pret mani. Bet kas šobrīd vairs ir Zatlers?
Jau trešo gadu vidēji divas dienas nedēļā kopā ar četriem prokuroriem un četriem tiesnešiem pavadu tiesas zālē. Man pietiek mērķtiecības un spēka cīnīties pret šo politisko spiedienu. Taču šajos piecos gados piedzīvotais vairs nav stāsts tikai par mani. Tas ir stāsts par cilvēku, viņa tiesībām un varas sistēmu Latvijā.
