Krīze Latvijā vēl var satricināt un vienlaikus arī mainīt Latvijas
sabiedrību, un tad ilgtermiņā sabiedrība no šīs krīzes būtu pat vairāk
ieguvēja nekā zaudētāja. Taču šo mudinājumu var arī neizmantot, un tad šī krīze var pazudināt ne tikai valsti, bet arī Latvijas sabiedrību.
Var, protams, vainot Aigaru Kalvīti un Ivaru Godmani, var arī krievus un ebrejus, vēl arī Eiropas un Zviedrijas banku savtīgās intereses, ASV un Krievijas imperiālismu. Taču, ja ne tagad, tad kad Latvijas sabiedrība katrā tās indivīdā aizdomāsies arī par savu vainu un atbildību?
Vai tepat kaimiņvalstīs situācija ir labāka tikai tāpēc, ka tur ir labāki sabiedrības priekšstāvji? Bet varbūt šie priekšstāvji ir tādi tāpēc, ka sabiedrība tādus tos vēlas redzēt? Varbūt citur valdības prot realizēt sabiedrības intereses daudz prasmīgāk tāpēc, ka sabiedrība prot savas intereses nodefinēt?
Pirms gada arī es apsvēru iespēju iesaistīties politikā, jo, būdams ideju pārpilns, pieļāvu, ka politikā būtu iespējams kaut daļu no tā realizēt. Taču tādi sarunu biedri kā kardināls Jānis Pujats man palīdzēja labāk izprast gan mērķus, gan arī tiem piemērotākos līdzekļus. Es primāri gribu redzēt izmaiņas nevis politikā un valsts pārvaldē, bet gan sabiedrībā. Ticu, ka pārmainīta sabiedrība spēs mainīt arī savu pārvaldi. Tāpēc es politikā neeju, palikdams medijos, jo tā, manuprāt, pārmaiņas sabiedrībā var veicināt daudz efektīvāk nekā politikā.
Turklāt, lai izlauztos pie teikšanas Latvijas politikā, vispirms ir jāizpatīk sabiedrības vairākumam. Vai tad sabiedrība par saviem priekšstāvjiem izraudzītos tādus cilvēkus, kas uz pārmaiņām aicinātu ne tikai citus, bet arī paši sevi?
Savulaik politiķis Jānis Urbanovičs man jokoja, ka latviešu tauta dalās divās daļās: vieni ir tie, kas jau tikuši pie zagšanas, otrie ir tie, kas cer kādreiz tikt. Un tāpēc neviens nenosoda zagšanu kā tādu, bet tikai tos, kas šobrīd zog. Grūti nepiekrist.
Piemēram, salīdzinoši nesen uz Latvijas ceļiem sāka parādīties citās valstīs jau sen adaptējušies fotoradari – efektīvs veids, kā cīnīties ar ātruma pārsniegšanu. Normālai sabiedrībai būtu jāpriecājas, ka nu uz ceļiem būs drošāk. Taču Latvijas šoferi ir nomākti par soda neizbēgamību un vēl vairāk par to, ka mazinājušās iespējas kaut ko sarunāt.
Un tad nav jābrīnās, ka, pieķerot Jelgavas mēru Andri Rāviņu, kas savu automašīnu novietojis pilsētas centrā uz zāliena, daļa pilsētnieku nosoda nevis pārkāpēju, bet gan portālu Jelgavnieki.lv, kas šo ziņu publicēja. Vai tad nav svarīgākas ziņas? Un kam gan tā negadās? Šāds mērs Jelgavas un Latvijas sabiedrībai ir ļoti piemērots, jo šāda mēra rīcība un līdzīgas ir kā indulgence arī pārējo iedzīvotāju ikdienas grēkiem.
Ir jāmainās sabiedrībai. Ticu, ka tā pati to nespēj, jo vieglāk ir vainot kādu un meklēt vainīgos, nevis nospraust mērķus un noteikt līdzekļus to sasniegšanai. Tāpēc ceru, ka krīze atvērs acis, lai sabiedrība aizdomātos, ka vainojama ir ne tikai elite, bet arī katrs no mums.
Vai tepat kaimiņvalstīs situācija ir labāka tikai tāpēc, ka tur ir labāki sabiedrības priekšstāvji? Bet varbūt šie priekšstāvji ir tādi tāpēc, ka sabiedrība tādus tos vēlas redzēt? Varbūt citur valdības prot realizēt sabiedrības intereses daudz prasmīgāk tāpēc, ka sabiedrība prot savas intereses nodefinēt?
Pirms gada arī es apsvēru iespēju iesaistīties politikā, jo, būdams ideju pārpilns, pieļāvu, ka politikā būtu iespējams kaut daļu no tā realizēt. Taču tādi sarunu biedri kā kardināls Jānis Pujats man palīdzēja labāk izprast gan mērķus, gan arī tiem piemērotākos līdzekļus. Es primāri gribu redzēt izmaiņas nevis politikā un valsts pārvaldē, bet gan sabiedrībā. Ticu, ka pārmainīta sabiedrība spēs mainīt arī savu pārvaldi. Tāpēc es politikā neeju, palikdams medijos, jo tā, manuprāt, pārmaiņas sabiedrībā var veicināt daudz efektīvāk nekā politikā.
Turklāt, lai izlauztos pie teikšanas Latvijas politikā, vispirms ir jāizpatīk sabiedrības vairākumam. Vai tad sabiedrība par saviem priekšstāvjiem izraudzītos tādus cilvēkus, kas uz pārmaiņām aicinātu ne tikai citus, bet arī paši sevi?
Savulaik politiķis Jānis Urbanovičs man jokoja, ka latviešu tauta dalās divās daļās: vieni ir tie, kas jau tikuši pie zagšanas, otrie ir tie, kas cer kādreiz tikt. Un tāpēc neviens nenosoda zagšanu kā tādu, bet tikai tos, kas šobrīd zog. Grūti nepiekrist.
Piemēram, salīdzinoši nesen uz Latvijas ceļiem sāka parādīties citās valstīs jau sen adaptējušies fotoradari – efektīvs veids, kā cīnīties ar ātruma pārsniegšanu. Normālai sabiedrībai būtu jāpriecājas, ka nu uz ceļiem būs drošāk. Taču Latvijas šoferi ir nomākti par soda neizbēgamību un vēl vairāk par to, ka mazinājušās iespējas kaut ko sarunāt.
Un tad nav jābrīnās, ka, pieķerot Jelgavas mēru Andri Rāviņu, kas savu automašīnu novietojis pilsētas centrā uz zāliena, daļa pilsētnieku nosoda nevis pārkāpēju, bet gan portālu Jelgavnieki.lv, kas šo ziņu publicēja. Vai tad nav svarīgākas ziņas? Un kam gan tā negadās? Šāds mērs Jelgavas un Latvijas sabiedrībai ir ļoti piemērots, jo šāda mēra rīcība un līdzīgas ir kā indulgence arī pārējo iedzīvotāju ikdienas grēkiem.
Ir jāmainās sabiedrībai. Ticu, ka tā pati to nespēj, jo vieglāk ir vainot kādu un meklēt vainīgos, nevis nospraust mērķus un noteikt līdzekļus to sasniegšanai. Tāpēc ceru, ka krīze atvērs acis, lai sabiedrība aizdomātos, ka vainojama ir ne tikai elite, bet arī katrs no mums.
