Ukraina ir viena no nedaudzajām pasaules valstīm (un pilnīgi noteikti
pirmā nācija XXI gadsimtā), kas rīko nacionālās vēlēšanas situācijā, kad
notiek ārvalsts iebrukums, anektēta daļa valsts, turklāt teroristi
kontrolē vēl vairākas teritorijas. Šīs ir jau otrās vēlēšanas: maija
beigās Ukraina tika pie jauna prezidenta.
Vēlēšanas tika sagatavotas un izsludinātas steigā: gan kandidātu izvirzīšanas, gan kampaņošanas posms bija tik īss kā vēl nekad šajā valstī. Tāpat kā prezidenta vēlēšanas maijā, vakardien notikušās Augstākās Radas vēlēšanas neizmainīja valsts likteni kopumā: tas izšķīrās jau pagājušajā ziemā, kad revolūcija uz Maidana politiski un psiholoģiski pagrieza 40 miljonu valsti uz Eiropas pusi. Toties svētdien izšķīrās tas, kuri no kandidātiem būs tie, kas īstenos šo ceļu. Šodien, kad skaita balsis, arvien pastāv varbūtība, ka parlamentā iekļuvuši daudzi no tiem, kuri cieši sadarbojās ar gāztā prezidenta Viktora Janukoviča administrāciju un tagad cer iegūt deputāta imunitāti pret kriminālvajāšanu.
Peremohi (pārmaiņas) – tas ir vārds, kurš šajās dienās visvairāk bijis dzirdams gan politiskajās diskusijās, gan uz ielas. Pārmaiņas notiek visā valstī – gan Nacionālā gvarde izrāda cīņasspēju karā ar prokrieviskajiem teroristiem Donbasā, gan visā sabiedrībā notiek saliedēšanās un nacionālo ideju uzplaukums, gan notiek Viktora Janukoviča laiku amatpersonu lustrācija un saukšana pie kriminālatbildības, gan nomainīta vai tiesāta liela daļa augstākās ierēdniecības. Tikai Augstākā Rada bija palikusi tādā pašā sastāvā, kādā tā ievēlēta pirms diviem gadiem, kad uzvaru izcīnīja V. Janukoviča Reģionu partija, aiz sevis atstājot neoliberālo Batkivščinu, patriotisko Visukrainas savienību Svoboda, Ukrainas Demokrātisko aliansi par reformām (UDAR) un Komunistisko partiju. Toreiz oligarhi sarakstos salika savas mīļākās, miesassargus un brālēnus, lai parlamentā būtu paklausīgi pogu spiedēji. Tāpēc esošajai Radai jāaiziet, augustā nosprieda premjers Arsenijs Jaceņuks, Radas spīkers Oleksandrs Turčinovs un mēreno patriotu līderis Olehs Tjahņiboks. Viņi izmantoja konstitucionālo normu, kas nosaka: ja parlaments mēneša laikā nespēj sastādīt jaunu valdību, tad tas uzskatāms par atlaistu un jāizsludina jaunas vēlēšanas (reiz viena gada laikā tā notika trīs vēlēšanas). A. Jaceņuks augustā paziņoja par atkāpšanos, bet jaunu kabinetu sastādīt pat nemēģināja.
Politiskā ainava pārmainījusies
No tām partijām, kuras pirms diviem gadiem cīkstējās par iekļūšanu parlamentā, tagad palikušas tikai dažas. Vēl pirms gada par neuzveicamu un visvarenu uzskatītā Reģionu partija gandrīz izgaisusi vispār, tagad tās vietā startēja Opozīcijas bloks, kura popularitāte svārstījusies ap 5% barjeru. Bloks izslēdzis V. Janukoviču un viņa cilvēkus, daļa aizbēguši uz abām teroristu republikām valsts austrumos vai Krieviju. «Reģionu partija pastāvēja ilgi pirms V. Janukoviča un būs arī pēc viņa,» uzsver palikušie vecbiedri. Viņu reģionālisms un uzsvars uz pašvaldībām saglabāšoties.
Porošenko bloks savācis, ietvēris sevī UDAR un citus prezidenta atbalstītājus, kas tagad tēmējuši uz uzvaru. Otro vietu aptaujas jau vairākas nedēļas solīja Oleha Ļaško Radikālajai partijai, kura nav ne labēja, ne kreisa – vienkārši radikāla. Šī partija izmanto tiešās darbības metodes, piemēram, aktīvi karo Donbasā, vāc dažādu palīdzību Nacionālajai gvardei un tautai par prieku veic paši savu «lustrāciju», korumpētus ierēdņus un deputātus lidinot miskastēs.
Tirgus fundamentālisti Batkivščina arī šoreiz droši vien izrādīsies iekļuvuši parlamentā, lai arī no partijas, nevarēdami pieciest no cietuma iznākušo Jūliju Timošenko, tika izstājušies praktiski visi vadošie biedri. Viņu skaitā bija gan valsts prezidents Petro Porošenko, kas savu vārdu atdeva Porošenko blokam, gan Pretkorupcijas komisijas priekšsēdētājs ģenerālis Hennādijs Moskaļs, gan spīkers Turčinovs un premjers Jaceņuks, kuri izveidoja Tautas fronti. Toties Batkivščinai ir trumpis: kā pirmā viņu sarakstā startējusi teroristu nolaupītā lidotāja Nada Savčenko. Viņa, sēžot Krievijas cietumā un pašlaik izciešot piespiedu psihiatrisko pārbaudi, jau trešdien var izrādīties ievēlēta.
Par iekļūšanu parlamentā bezcerīgi cīnījās Komunistiskā partija, kura tiek uzskatīta par Kremļa sabiedroto un kuras vietējo šūniņu biedri, kā vasarā Doņeckā novēroja
NRA.lv, okupētajās teritorijās neslēpti nodarbojas ar aģitāciju un organizatorisko darbu teroristu bandu labā. Komunisti ir aizliegti vairākos Ukrainas rietumu reģionos, bet visā pārējā valstī, par spīti Svoboda aicinājumiem, vismaz uz šīm vēlēšanām Komunistisko partiju aizliegt nepaspēja. Tomēr tikpat mazticamas visu laiku bijušas arī komunistu diametrālo pretinieku – Labējā sektora – sekmes. Pēc Maidana uzvaras no aizdomīgiem paramilitāristiem pārformējušies par leģitīmu politisko partiju, labējie sektorieši cerējuši, lielākais, uz dažpadsmit deputātiem – mažoritārniekiem, jo 5% barjeru partija kopumā pārvarēt spējīga nav. Jautājums ir arī, vai to spēs Svoboda – mērenie nacionālisti jeb kaut kas līdzīgs Visu Ukrainai! (Atgādinām, ka 225 deputātus ievēl no partiju sarakstiem, bet tikpat – no vienmandāta apgabaliem. Apmēram trīsdesmit no šiem 225 mažoritārniekiem ievēlēti netika, jo viņu apgabalus okupējusi Krievija; šajos apgabalos noturēs papildvēlēšanas, kad tie tiks atbrīvoti.)
Vecie joki atsākas
Prezidenta vēlēšanas maijā bija daudzmaz godīgas, tāpēc bija nelielas cerības, ka arī parlamenta vēlēšanas noritēs bez lieliem pārkāpumiem. Diemžēl cerības nepiepildījās jau uzreiz pēc iecirkņu atvēršanas astoņos no rīta: par jauniem, kreatīviem vēlēšanu viltošanas veidiem ziņoja uzreiz no visiem valsts reģioniem. Harkivščinā kāda apgabala vēlēšanu komisija nolēmusi tieši vēlēšanu dienā nomainīt darba telpas un aizbraukusi uz nezināmu adresi, līdz ar to noraujot balsu skaitīšanu un rezultātu izziņošanu vakarā. Čerņihivā apturēti tā sauktie karuseļi – kārtība, kurā iecirknī ejošais vēlētājs no balsu uzpircēja, kurš sēž pie iecirkņa baltā busā, saņem jau aizpildītas zīmes, dodas iekšā iecirknī, iemet aizpildītos biļetenus un vietā no iecirkņa iznes tīrus, kurus atdod uzpircējam aizpildīšanai, par to saņemot naudu. Dienas gaitā tika saņemti nepatiesi ziņojumi par spridzekļiem padsmit iecirkņos.
Toties ir spējušas nobalsot visas 25 000 militārpersonas, kuras šobrīd atrodas pozīcijās Donbasā. Regulārā armija un Nacionālā gvarde viena otru nomainīja uz četrām stundām, lai dienošie varētu doties uz iecirkni nobalsot. Laikus tika izmainīti arī balsotāju saraksti – Ukrainā katram ir jābalso konkrētā iecirknī, tāpat kā pie mums pašvaldību vēlēšanās. Uz Donbasu devās arī valsts prezidents Petro Porošenko.
Nikna cīņa galvaspilsētā
Tāpat kā iepriekšējās Augstākās Radas vēlēšanās, arī šoreiz īpaši nikna cīņa noritēja 217. vēlēšanu apgabalā – turīgajā Oboloņas rajonā Kijevā. Iepriekšējās vēlēšanās šajā apgabalā uzvarēja Batkivščinas pārstāvis, kaut arī bagātnieku kandidāts Stolars (Reģionu partija) maksāja 400 UAH jebkuram vēlēšanu dienā, bet dienu pirms tam – vēl simtu vairāk, turklāt avansā. Šoreiz cīņa notiek starp to pašu Stolaru un brīvprātīgā bataljona Azova komandieri Bilecki, kurš kā pašreklāmu izstādījis Doņeckas teroristiem konfiscētu trofeju BTR. «Stolara tituški aplenkuši un nobloķējuši apgabala vēlēšanu virskomisijas servera telpu. Daļu no bratvas, kas stutējās uz ielas, sapakoja menti. Iet karsti!» raksta Svoboda deputāts Ruslans Andrijko.
Vakarpusē vairākos iecirkņos mēģināja sacūkot aizpildītos biļetenus vai izraisīt grautiņus pašos iecirkņos. Zaudējumu jūtošie kandidāti cenšas izgāzt konkurenta uzvaru, izjaucot balsu skaitīšanu, padarot nederīgus biļetenus u. c., lai notiktu pārvēlēšanas konkrētajā apgabalā, kurās viņi atkal varētu cīnīties par uzvaru.
EDSO misijas novērotāji atzīmēja, ka kopumā vēlēšanas notiek bez baiļu un izrēķināšanās draudiem, jo pilsoņi par atklātajiem pārkāpumiem aktīvi ziņo tiesībsargājošajām institūcijām.
Rādīt reklāmu
