Ienākot neskaitāmām sūdzībām, ka Krimas „referendumā” bijis atļauts
balsot ne tikai Krimas iedzīvotājiem, bet pat citu valstu (ne Ukrainas)
pilsoņiem, Krievijas okupācijas spēki, šķiet, darījuši visu, lai iedotu
argumentus visiem „referenduma” noliedzējiem – un viņu skaitā ir visa
starptautiskā sabiedrība.
Galvenie beidzamo notikumu varoņi ir Krimas tatāri – mazskaitlīga (pat pēc optimistiskākajām prognozēm, ne vairāk par pusmiljonu iedzīvotāju) etniskā grupa, kura Krimas ietvaros ir uzskatāma par visnozīmīgāko proporcionāli savam skaitam. Iemesls vienkāršs – ja visām pārējām Krimas tautībām (ukraiņiem, krieviem, grieķiem, ebrejiem, Melnās jūras un Pievolgas vāciešiem) ir savu tautu apdzīvotas valstis tuvāk vai tālāk, uz kurām viņi varēs doties, ja Krievijas okupācija kļūs pavisam neizturama, tad tatāriem Krima ir īstā un vienīgā dzimtene, no kuras aizbēgt nav iespējams, raksta
NRA.lv.
Kas ir Krievija un ko tā nozīmē, lieliski zina ikviens tatārs. 1944. gadā, tikko Sarkanā armija bija atguvusi no Vērmahta Krimu, sekoja nekavējoša visas Krimas tatāru nācijas deportācija uz Vidusāziju. Bet, atšķirībā no izsūtītajiem baltiešiem, Krimas tatāriem bija aizliegts atgriezties savās mājās ne vien līdz Staļina nāvei un GULAGa likvidācijai, bet līdz pat 1991. gadam. Tikai Ukrainas Republikas laikā tatāru ģimenes beidzot varēja repatriēties – līdz tam, ja kāds to pamanījās izdarīt, tad tikai slēpjot tautību un uzdodoties par uzbeku vai kazahu. Likumsakarīgi – Krimas tatāri Krieviju nevis vienkārši neieredz, bet gan ienīst. Viņi ir dedzīgi Ukrainas patrioti un vienlaikus tatāru nacionālisti: šīs divas identitātes viena otru papildina.
Neizdodas nopirkt tatāru balsis
Lai motivētu tatārus balsot par iestāšanos Krievijā, Krimas vietējā Augstākā Rada piedāvāja tatāriem viņu valodas atzīšanu par vienu no oficiālajām pēc Krimas „anšlusa” pabeigšanas. Tatāri šo piedāvājumu noraidīja praktiski vienbalsīgi. Ukrainas sastāvā visi tatāri jau tagad veido savu tautas sapulci – Kurultaju, kurš ievēlē savu pašpārvaldes orgānu – Medžlisu, tāpat viņiem ir savas avīzes, radiostacijas, televīzijas kanāls, interneta resursi un citi mediji, kas darbojas tatāru valodā, viņiem ir rosīga kultūras un ekonomiskā dzīve. Tatāri brīvi lieto savu rakstību, kas bāzēta uz latīņu alfabēta, nevis kirilicas vai arābu burtiem, un nekautrējas no sava gaišzilā karoga ar dzelteno emblēmu, kurš pazīstams jau no Krimas hanu valsts laikiem.
Šāda brīvība tatāriem ir pirmo reizi kopš cara laikiem – un tikai pateicoties demokrātiskajai valsts iekārtai Ukrainas sastāvā. Pēc gadījuma aizpagājušonedēļ, kad neilgi pēc „Georga lenteņu” izvēršanās Krimas vidienē tika nodedzināta tatāriem piederoša moderna viesnīca līdz ar vairākām automašīnām, Medžliss pieņēma lēmumu: nekādu sadarbību ar okupantiem!
Boikotē vēlēšanas un atcērt Putinam
Visi tatāri pilnā sastāvā ir boikotējuši vēlēšanas – līdz pat tādai pakāpei, ka Bahčisarajas rajonā, kurā dzīvo gandrīz tikai tatāri, daudzi vēlēšanu iecirkņi svētdien bija palikuši ciet. Tā kā vēlēšanu komisiju sastāvs veidojas no attiecīgo vēlēšanu apgabalu iedzīvotājiem, tatāri bija atteikušies ne vien balsot, bet pat strādāt vēlēšanu komisiju sastāvā. „Mēs šo tā saukto referendumu neatzīstam, un punkts. Piedalīties tajā kaut jel kādā formā nozīmē tam piešķirt leģitimitāti. Priekš mums šis pasākums neeksistē: mēs esam un paliksim demokrātiskās Ukrainas pilsoņi! Lieciet mūs mierā ar to Putinstānu! Nē, un viss!” noskalda vadītājs vienam no daudzajiem Jaltas krodziņiem, kuros citu starpā pasniedz arī tatāru nacionālos ēdienus. Interesanti, ka uzņēmuma līdzīpašnieks ir krievs – biznesa attiecības Krievijas iebrukums, par laimi, nav spējis sabojāt.
Bijušais Medžlisa priekšsēdētājs, padomju laiku disidents un politieslodzītais, tagadējais Augstākās Radas deputāts Mustafa Džemiljevs pēdējās nedēļas braukājis apkārt pa ārvalstīm, lai nostiprinātu citu valstu diplomātisko atbalstu. Īsi pirms referenduma viņš pats negaidīti nonāca šāda „atbalsta punkta” lomā Ukrainā, turklāt to vēlējās neviens cits kā Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Kā izmisuma gājienu, cenšoties nodrošināties ar tatāru dalību referendumā, Putins noturēja ilgu telefonsarunu ar Džemiljevu. Tatāru disidentam šī bija atgriešanās jaunībā – atkal pratināšana pie VDK, tātad sacensība principialitātē, viltībā un izturībā. Džemiljevs bija izvilinājis daļēju atzīšanos no Putina, ka neidentificējamie vīri, kas sagrābuši kontroli pār Krimu, ir Krievijas armijnieki – fakts, kas visiem ir labi zināms, bet ko Krievija spītīgi noliedz. „Tie ir tautieši, kas aizstāv savus tautiešus,” Putins bija mēģinājis izlocīties, uz ko Džemiljevs bija atcirtis: „Mēs nevienam nevienu brīdi neprasījām, lai mūs aizstāv!” Putina pēdējā brīža mēģinājums iegūt atbalstu beidzās ar izgāšanos.
Referendumā tārpi!
Nodemonstrējot apbrīnojamu tautas vienotību un atbalstu demokrātijai, Krimas tatāri ir morālie uzvarētāji, parādot izcilu nevardarbīgās pretošanās piemēru. Tatāru līdzdalības jautājums ir ļoti svarīgs, jo tas viens pats var pierādīt „referenduma” viltošanas faktu. Līdz pēdējai tautas skaitīšanai, kas Ukrainā notika 2001. gadā, tatāru skaits 10 gadu laikā Krimā bija sasniedzis 12% kopš praktiski nulles 1991. gadā. Turpinoties tatāru repatriācijai un aizsākoties dzimstībai Krimā, kur tagad jaunie tatāri paši veido ģimenes, tatāru skaits uz šo brīdi varētu tuvoties 20%. Ja vismaz piektdaļa balsotāju pilnībā ignorēja šo re „referenduma izstrādājumu”, un ar viņiem solidarizējās daudzi ukraiņi un ebreji (kuri kopā veido vēl 20% no Krimas iedzīvotājiem), tad balsošanas aktivitāte nekādi nevarēja sasniegt vēlēšanu komisijas izziņotos 82,7% no visiem balsstiesīgajiem.
Neatbilst patiesībai vakar medijos izskanējusī interpretācija, ka aptuveni 3,5% būtu nobalsojuši par Krimas palikšanu Ukrainas sastāvā – kā jau iepriekš ziņots, abi jautājumi (par nekavējošu pievienošanos Krievijai vai Krimas 1992. gada konstitūcijas atjaunošanu) nesaturēja pat teorētisku variantu, ka kāds varētu nobalsot par Krimas palikšanu Ukrainā.
Krimu gaida grūti laiki
Tikmēr vietējā prese apcer faktu, ka Krimu tagad sagaida saimnieciski grūti laiki. Krima ir integrēta Ukrainas ekonomikā vairāk pat nekā dažs labs Ukrainas centrālais apgabals: vismaz divas trešdaļas no Krimas patērētā dzeramā un lauksaimniecības apūdeņošanai aizejošā ūdens pussala saņem pa Ziemeļkrimas kanālu no Dņipro upes. Bet elektrību pussala saražo tikai 12% apjomā no patērētās – pārējo visu saņem no Ukrainas, un neviens cits pieslēgums pieejams nav. Tūrisma nesezonā Krimas ekonomika spēj uzturēt sevi un savus strādājošos tikai par 30 – 40% (pārējās algas un pensijas nāk no Ukrainas centrālās pakļautības iestādēm vai valsts budžeta). Bankas jau tagad pārtraukušas skaidras naudas izmaksu un citus norēķinus, cilvēki nevar izņemt algas un pensijas. Jau aizvadītajā nedēļas nogalē bija vērojamas pazīmes, ka pilsētās sākas ēdmaņas trūkums: veikalu plaukti atsevišķās preču grupās bija pustukši, atlikušajām precēm cenas kāpa vairākkārtīgi. Piemēram, slikti nokūpinātas vistu kājas Simferopolē maksāja ap septiņiem eiro gabalā (normāli par šādu cenu var dabūt veselu vistu), bet 132 gramus viegls lētās desas stienītis ar vēl iepriekš dzīvē neredzētu 65% tauku saturu Jaltā maksāja 24,75 hrivnas – tātad vismaz 195 hrivnas (ap 18 eiro) kilogramā. Speķa atgriezumi ar tendenci virzīties uz trifeļu cenu – vidusmēra Krimas pensionārs, kurš saņem ap 1100 hrivnas mēnesī, tam nav gatavs.
Piekrastes iedzīvotājus visvairāk baida okupācijas efekts uz tūrismu. Krievijas propaganda apgalvo, ka Krimai tagad sākšoties jauns ekonomiskās izaugsmes lēciens, bet aina aptaujātajos viesu namos un kempingos ir tieši pretēja. „Nav pieteikušies uz vasaru ne individuālie atpūtnieki, ne ģimenes, ne uzņēmumi ar konferencēm. Pašlaik pie mums nav neviens viesis, un arī uz nākamajiem mēnešiem nav, kaut arī parasti ap šo laiku sāk birt pieteikumi. Būs grūti,” nosaka ukraiņu izcelsmes viesnīcnieks.
Rādīt reklāmu
