20. jūlijs, Sestdiena
Vārda dienas: Ramona, Ritma
Sākuma lapa » Makroekonomika » Ekonomists Ošlejs: Naudu mēs varam nopelnīt ārpus Latvijas
Ekonomists Ošlejs: Naudu mēs varam nopelnīt ārpus Latvijas
Autors: Bens Latkovskis / NRA.lv / 12. jūlijs 2019, 12:40
Ekonomists un uzņēmējs, īpaši izturīgu betona grīdu ražošanas uzņēmuma Primekss īpašnieks un vadītājs Jānis Ošlejs ir pazīstams ar savu neatkarīgo redzējumu uz daudzām lietām. Viņš ir ne tikai viens no Latvijas sekmīgākajiem uzņēmējiem, kurš nekad nav izmantojis politisko piesegu saviem biznesa mērķiem (jo 95% no uzņēmējdarbības veic ārzemēs), bet arī viens no tiem, kurš uzdrošinājies oponēt tiem gan valdības, gan Latvijas Bankas viedokļiem, kuri attiecīgajā brīdī skaitījušies «pareizie». Viņa neatkarīgais redzējums kombinācijā ar sekmīgu uzņēmējdarbību liek Ošleja viedoklī ieklausīties, pat ja tas atsevišķos jautājumos var likties nepieņemams.

- Kā šobrīd jūtas bizness Latvijā un pasaulē kopumā? Kādi ir galvenie izaicinājumi?

- Lai gan Latvijā uzņēmumam Primekss ir tikai 5% no visiem pārdošanas apjomiem, tas tomēr veido trīs miljonus apgrozījuma. Tā ka arī uz mums attiecas visas Latvijas ekonomiskās problēmas un izaicinājumi. Šobrīd Latvijā ir sajūta, ka ir iestājusies tāda kā stabilitāte. Var redzēt, ka stabili kaut kas notiek, bet nav sajūtas par strauju izaugsmi. Primekss bizness ir grīdu būvēšana rūpniecības un loģistikas sektora uzņēmumiem. Nav tā, ka Latvijā nekas nenotiktu. Ir būves, kuras attīsta rūpniecības infrastruktūru, bet salīdzinājumā ar citām valstīm - Lietuvu, Zviedriju - Latvijā rūpnīcu šobrīd tiek būvēts mazāk nekā citās valstīs. Piemēram, Lietuvā šajā gadā tiek pabeigta vairāku lielu rūpniecības objektu būvniecība, kuros arī mēs strādājām. Arī Zviedrijā tiek būvēta milzīga elektromobiļu akumulatoru rūpnīca. Arī Latvijā kaut kas būvējas, bet mazāk. Ir pārāk maz investīciju tajos sektoros, kas ir vērsti uz izaugsmi un attīstību.

- Kāds ir iemesls šai investīciju nepietiekamībai?

- Latvijā šobrīd valdības kopējā politika attiecībā uz biznesu ir pietiekami laba. Nevienam nebūtu jāžēlojas vai jāatliek investīcijas šādu faktoru dēļ. Lietuva šobrīd vinnē ar to, ka viņi sistemātiski domā, kā palielināt savu konkurētspēju. Nesen Lietuvas premjerministrs izteicās, ka latvieši mums ir braļukas, bet tajā pašā laikā lielākie konkurenti. Sociālajos tīklos sacēlās vētra, kā viņš tā varēja teikt. Bet viņam ir taisnība. Mēs esam konkurenti. Lietuvieši domā, kā varētu visvairāk veicināt to nozaru attīstību, kam būtu lielākais eksporta un darba ražīguma izaugsmes potenciāls. Ja pavērojam IKP izaugsmi uz vienu iedzīvotāju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, tad varbūt visi to vēl nav pamanījuši, bet Lietuva jau ir noķērusi Igauniju, un šā brīža Starptautiskā Valūtas fonda prognoze rāda, ka viņi apsteigs Igauniju tuvāko trīs gadu laikā. (Runa ir par IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes principa - B.L.) Lielākoties tas ir tādēļ, ka viņiem strauji attīstās rūpnieciskais sektors.

- Par konkurētspējas palielināšanu runā arī pie mums. Taču vārdi ir vārdi, bet kādi ir reālie instrumenti? Vai varat minēt kādu piemēru, kādā veidā Lietuva to panāk?

- Ir ļoti svarīgi saprast, ka ārējais tirgus, kas atrodas ārpus Latvijas, salīdzinot ar Latvijas mērogiem, ir bezgalīgi liels, ar bezgalīgām iespējām. Tāpat ir svarīgi saprast, ka ir nozares, kurās ir iespēja ļoti strauji kāpināt darba ražīgumu un radīt lielāku pievienoto vērtību uz vienu strādājošo. Tās ir visas eksporta rūpniecības un pakalpojumu sniegšanas nozares. Vai tie ir informācijas tehnoloģiju (IT) pakalpojumi, vai banku pakalpojumi, vai arī rūpnieciskie pakalpojumi, eksportā ir iespējams bezgalīgi palielināt tā apjomu un bezgalīgi palielināt atdevi uz vienu strādājošo, kas dod uzņēmumiem ieņēmumu, no kura viņi var maksāt lielākas algas. Latvijā līdz šim nav pietiekami skaidri definēts, ka vienīgā iespēja strauji attīstīt Latvijas ekonomiku un panākt, ka pievienotā vērtība uz vienu iedzīvotāju ir augoša, ir palielināt rūpniecības un pakalpojumu eksporta apjomu. Atšķirība starp Latviju un Lietuvu ir tā, ka Lietuva nedaudz agrāk to ir sapratusi un ļoti mērķtiecīgi strādā, lai panāktu to, ka uz eksportu vērsti sektori attīstās. Piemēram, Viļņas pašvaldība, atšķirībā no Rīgas pašvaldības, nezaudē iedzīvotāju skaitu. Lielā mērā tādēļ, ka rūpīgi strādā, lai piesaistītu Viļņā ārpakalpojumu sniegšanas centrus. Gan IT, gan citās jomās. Arī Kauņa atraujas un veidojas kā rūpniecības centrs ar vairākām nozīmīgām rūpnīcām, tāpēc ka viņi sistemātiski vēlas to panākt. Mūsu ekonomikas politika ir kaut ko darīt ar nodokļiem, kaut ko darīt ar biznesa vides uzlabošanu, kaut ko darīt ar korupcijas mazināšanu. Tās visas ir svarīgas lietas, bet varbūt tādā veidā izšķīst šie spēka pielikšanas vektori, kamēr tos vajadzētu koncentrēt vienā virzienā.

- Varbūt lietuvieši ir savā ziņā drošāki, pārliecinātāki, varbūt pat nekaunīgāki, kas biznesā nemaz nav tik slikti? Vai mentalitātes atšķirības spēlē kādu lomu?

- Nu, nezinu. Latvieši, kuri pamēģina strādāt ārpus Latvijas, redz, ka Latvijā ir ļoti labs darbaspēks, kopumā laba infrastruktūra un laba izglītība. Mēs esam konkurētspējīgi, un ātri vien pāriet latviešu kautrīgums un iestājas prieks un lepnums par sevi. Protams, tāda pozitīva nekaunība ir laba īpašība, kas ir lietuviešiem. Izraēlā tā ir attīstīta bezmaz kā nāciju definējošā īpašība. Pozitīvā nekaunība mums visvairāk vajadzīga, lai koncentrētos uz mūsu vienīgo izaugsmes iespēju - preču un pakalpojumu eksportu. Domāt tikai par to. Nedomāt, vai mums vajag padarīt Latviju labāku un kā to labāk izdarīt. Tas viss nāks, ja mēs nopelnīsim naudu. Naudu mēs varam nopelnīt ārpus Latvijas.

- Šobrīd gandrīz visi uzņēmēji Latvijā sūdzas par darbaspēka deficītu, kas liek celt algas un rada papildu spiedienu uz ekonomiku kopumā. Vai tas nerada papildu riskus nākotnē?

- Pirmām kārtām gribētu atzīmēt, ka tie uzņēmumi, kas ražo pietiekami attīstītus produktus ārzemju tirgum, nesūdzas. Es, piemēram, nesūdzos. Man nav problēmu ar šo jautājumu. Man nav problēmu piesaistīt darbaspēku un maksāt viņiem algas. Tas ir tikai tādēļ, ka Primekss pārsvarā strādā ārpus Latvijas un mēs saņemam ienākumus ārpus Latvijas. Līdz ar to mani neskar šī problēma. Jā, Latvijā daudzi runā par darbaspēka nepietiekamību, bet tas ir nedaudz pārspīlēti, jo bezdarba līmenis Latvijā ir tikai ES vidējā līmenī. Tas nozīmē, ka pusei no ES valstīm ir vēl mazāks bezdarbs. Arī algu līmenis Latvijā ir viens no zemākajiem ES. Tad par ko viņi īsti sūdzas? Eiropā ir miljoniem uzņēmēju, kuriem ir vēl smagāki apstākļi, un viņi tiek kaut kā galā. ASV ir vēl zemāks bezdarbs, bet viņi taču par to nesūdzas. Tā ir pozitīva situācija, kas nozīmē, ka cilvēki ir nodarbināti.

- Jūs strādājat pārsvarā ārzemju tirgum, bet ir nozares, kuras tīri tehniski ir spiestas strādāt iekšējā tirgū. Piemēram, sabiedriskās ēdināšanas nozare. Restorānu asociācijas vadītājs Jānis Jenzis ierosina šai nozarei piemērot samazinātu PVN likmi, lai varētu pilnībā samaksāt darbaspēka nodokļus. Kā vērtējat šo ierosmi?

- Sabiedriskā ēdināšana ir luksusa patēriņa forma. Mēs varam ļoti mierīgi iztikt bez restorāniem un uzsmērēt sviestmaizes mājās. Vispār neredzu iemeslu, kāpēc mums būtu jāatbalsta sabiedriskā ēdināšana? Uzskatu, ka vienīgās nozares, kuras ir jāatbalsta, ir tās, ar kurām mēs pelnām, nevis patērējam. Naudu Latvijai ienes ražojošās preču un pakalpojumu nozares, kuras vērstas uz eksportu. Uzskatu, ka sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem ir jāliek maksāt visi tie nodokļi, kas citiem. Tajā skaitā darbaspēka nodokļi. Jā, man ļoti patīk paēst labā restorānā, un Latvijā šis sektors ir ļoti augstā, kvalitatīvā līmenī. Man būs žēl, ja aizvērsies daži arī man iemīļoti restorāni, bet no makroekonomiskā viedokļa, no Latvijas attīstības viedokļa tur neredzu nekādas problēmas. Darbaspēks tikai tiks pārvietots no nozarēm, kurās esam uzņēmuši luksusa patēriņu, kuru nespējam īstenot, uz nozarēm, kurās mēs pelnām. Šobrīd Latvija ārējā tirdzniecībā ir nelielos mīnusos. Kopējais preču un pakalpojumu eksports par 0,6% ir mazāks nekā imports. Tas nozīmē, ka dzīvojam drusku pāri saviem līdzekļiem. Tajā skaitā restorānu sfērā. Pārāk glauni dzīvojam, lai arī man pašam patīk aiziet uz restorānu. Neko nesaku, bet dot nodokļu atlaides, lai mēs varētu vairāk dzīvot luksusā un patērēt vairāk nekā varam atļauties, ir fundamentāli nepareizi. Nodokļi ir jāiekasē pilnā mērā un jānovirza eksportspējīgu nozaru attīstībai. Sabiedriskās ēdināšanas sektors daudz vairāk iegūtu, ja valsts iekasētu vairāk nodokļos un iesaistītos konferenču centra būvniecībā. Tad mēs dabūtu Rīgā vairāk biznesa konferenču un sabiedriskā ēdināšana varētu lieliski dzīvot.

- Restorānu bizness arī lielā mērā ir orientēts uz eksporta pakalpojumu sniegšanu. Vecrīgas kafejnīcās vakaros sēž daudz ārzemnieku un tērē šeit savu naudu.

- Kas attiecas uz jau esošajiem ārvalstu tūristiem, tad viņiem šeit restorānu vienmēr pietiks. Cenu līmenis pie mums joprojām ir konkurētspējīgs.

- Pēc tam, kad Igaunija diezgan negaidīti samazināja akcīzes nodokli alkoholam, arī mūsu valdība ierosināja un Saeima pieņēma analoģisku likumu. Vai bija vērts mums iesaistīties šajā akcīzes nodokļu «karā» ar Igauniju?

- Domāju, ka nebija vērts. Tas ir bizness dažiem puišiem pierobežā. Runā, ka arī daži somi iebrauc dziļāk Latvijā, lai nopirktu alkoholu, bet es nedomāju, ka tam ir būtisks iespaids uz ekonomiku kopumā. Manuprāt, vajadzētu izbeigt šos alkohola karus un vienoties par vienotu akcīzi Baltijas valstīs, lai cilvēkiem nebūtu jābraukā šurpu turpu.

- Vairums ekonomisko apskatnieku atzīst, ka Latvijas ekonomika šobrīd ir daudz labāk strukturēta, nekā tas bija pirms krīzes, un galvenie riski ir no ekonomikas sabremzēšanās pasaulē.

- Tas, ka ārpus Latvijas ekonomika var sabremzēties, noteikti ir risks Latvijai, jo mūsu ieņēmumi lielā mērā ir atkarīgi no ārvalstu ekonomikas. Mēs jau tagad importējam vairāk nekā eksportējam. Igaunijā un Lietuvā situācija ir labāka. Ja skatāmies ārējo preču un pakalpojumu bilanci, tad Latvijā tā ir -0,6%, Lietuvā +2,5%, bet Igaunijā +3,5%. Tas nozīmē, ja būs ekonomiskā krīze, tad Lietuvai un Igaunijai ir šis buferis, ko viņi var zaudēt, pirms nonāk ārējās tirdzniecības mīnusā. Ir vēl viena lieta, kas ir ļoti svarīga. Gan Igaunijā, gan Lietuvā valstu budžeti ir ar pārpalikumu. Manuprāt, pastāv saistība starp ārējās tirdzniecības un budžeta deficītu. Kā es to saprotu? Igaunija un Lietuva, veidojot budžetu ar pārpalikumu, mākslīgi bremzē vietējo patēriņu. Viņi tādā veidā faktiski izņem naudu no ekonomikas. Bremzējot ekonomiku, viņi bremzē arī algu pieaugumu un kopējo cenu pieaugumu ekonomikā. Tas padara eksporta nozares sekmīgākas, konkurētspējīgākas.

- Teorētiski tas viss ir pareizi, bet kā lai nepieliek algas medicīnas darbiniekiem vai skolotājiem? Mediķiem jau tagad algas ir krietni zemākas nekā Igaunijā, nemaz nerunājot par Vāciju vai Norvēģiju. Ja negribam palikt vispār bez ārstiem, medmāsām, tad nekas cits neatliek kā celt algas.

- Skaidrs, ka mediķiem un skolotājiem algas jāceļ, bet kaut kur kaut kas jāņem nost.

- Te nu ir tas jautājums - kam tad ņemt nost?

- Nu, nezinu. Grūti teikt, bet tāpat kā 2009. gada krīzes laikā viņi izdomāja, kā nogriezt valsts budžetu, tad arī tagad ir no kaut kurienes jāpaņem. Mana vadlīnija ir - mums ir jāsaglabā cilvēku resurss. Skolotāji un mediķi ir mūsu prioritāte, par to nav šaubu, bet mums noteikti ir jāpalielina investīcijas eksporta atbalstam.

- Kas konkrēti ar to tiek domāts? Kādā veidā palielināt investīcijas?

- Latvijā ir vairāki sekmīgi piemēri. Tie ir Ventspils, Smiltene, Valmiera, kaut kādā ziņā arī Jelgava. Šīs ir pilsētas, kuras ir sistemātiski ieguldījušas rūpniecības infrastruktūras attīstībā. Piemēram, Smiltene ir rūpējusies, lai objektiem tiktu pievilkta elektrība, Ventspils ir būvējusi rūpnieciskās ēkas, kurās pēc tam izvietot ražošanas uzņēmumus, lai tie pārceltos uz Ventspili. No ekonomikas teorijas viedokļa ir pētījumi, kuri rāda, ka privātais bizness, no vienas puses, uzņemas risku, bet, no otras puses, piemēram, es kā uzņēmuma vadītājs uzņemos risku, bet vienlaikus nepārtraukti domāju, kā varētu sev risku samazināt. Tāpat jau tas, ko es daru, ir riskanti, un, ja varu kaut kā noņemt risku, tad tas ir tas, uz ko tiecos. Rūpniecisko ēku izbūve, lai es varētu šīs ēkas īrēt un man nebūtu tās pašam jāpērk, ir būtisks riska samazinājuma veids. Man nav jāiegulda ēku būvniecībā. Tas man būtiski samazina ražošanas risku. Tas pats attiecas uz elektrības pievadi. Šāda risku noņemšana ir ļoti svarīga, kad izvēlos, kur man ieguldīt. Tas ir iemesls, kāpēc Ventspilī vai Smiltenē ir izdevies piesaistīt rūpniecības uzņēmumus. Mums šobrīd ir atsevišķas pašvaldības, kuras pašas ir sapratušas, noorientējušās, izdarījušas un attīstījušās. Par Ventspili vēl var teikt, ka tā atrodas pie ostas, pie jūras, rietumu krastā, bet Smiltene vispār atrodas kaut kur nekurienes vidū. Vienalga tā ir spējusi to panākt, tāpēc uzskatu, ka ikviena pašvaldība var to paveikt. Tāpat uzskatu, ka valstij ir skaidri jādod pašvaldībām uzdevums rīkoties līdzīgi, kā rīkojas Smiltene. Jāpiešķir papildu līdzekļi, jo tām pašām tādu līdzekļu nav. Jāaizliedz būvēt peldbaseini, tā vietā jāuzliek par pienākumu veidot rūpnieciskos parkus un piesaistīt pie sevis rūpniecības uzņēmumus. Redzu, ka ārzemēs - vai tā ir Vācija vai Zviedrija - ļoti daudzi rūpniecības uzņēmumi tiek izvietoti ārpus Stokholmas, Berlīnes vai citām lielām pilsētām. Kaut kādos ciemos, mazpilsētiņās, kas atrodas 100-200 km no lielajiem centriem. Arī Latvijā šis varētu būt ļoti skaidrs ceļš, pa kuru iet. Investēt rūpniecisko ēku attīstībā, subsidēt, dotēt, lai Latvijas un ārvalstu uzņēmēji šeit attīstītu rūpniecisko ražošanu. Tādā veidā mēs atbalstītu tieši to sektoru, kuram ir bezgalīgas izaugsmes iespējas un kurš attīstoties varētu maksāt jebkura izmēra algas.



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats