Pirmkārt, lielāko problēmu rada fakts, ka nav iespējams precīzi prognozēt “zaļo sertifikātu” cenu, jo to noteiks tirgus pieprasījums un piedāvājums, ko sabalansēt tik mazā tirgū kā Latvija ir praktiski neiespējami. Tādējādi šie sertifikāti kļūs par jaunu, neprognozējamu komponenti elektroenerģijas gala cenā.

No enerģijas tirgotāju perspektīvas piedāvātā sistēma būtiski apgrūtinātu darbību Latvijas tirgū un mazinātu konkurenci. Tirgotāji pašlaik strādā ar peļņas maržu, kas nepārsniedz 1 eiro par megavatstundu. Nākotnē tiem būtu jāgarantē saviem klientiem elektroenerģijas gala cena, kuras būtiska sastāvdaļa būs “zaļie sertifikāti”. Ar šiem sertifikātiem būs jāsedz liela daļa no tirgotāju klientu kopējā patēriņa, taču galvenais ir “zaļo sertifikātu” cenu svārstīgums – tik mazā tirgū kā Latvijā, to cenas ilgtermiņā var sasniegt 10, 50 vai pat 100 EUR/MWh. Visdrīzāk šāda jaunu saistību uzlikšana tirgotājiem liktu lemt par tirgus daļas samazināšanu Latvijā, lai mazinātu riskus, vai arī novestu pie būtiska tirgotāju uzcenojuma kāpuma, lai būtu iespēja nodrošināties pret neprognozējamām sertifikātu cenu svārstībām.

Otrkārt, jārēķinās ar risku, ka daudziem atjaunojamās enerģijas ražotājiem pārmaksāsim par saražoto enerģiju. Pašlaik ir noteikts, ka atjaunojamās enerģijas ražotāji par pārdoto enerģiju saņem 9% peļņas normu. Tirdzniecība ar “zaļajiem sertifikātiem” notiktu pārdodot tos par tirgus cenu, kas vienlaikus nozīmēs dārgāko iespējamo cenu. Tirgus cenu Latvijā noteiks ražotājs ar neefektīvāko ražotni, jo tam izmaksas atjaunojamās enerģijas ražošanai būs visaugstākās, taču no tirgotāju puses pieprasījums būs, jo būs jāsedz tiem uzliktās saistības. Rezultātā pārējiem ražotājiem tiktu pārmaksāts par viņu saražoto enerģiju, bet patērētājs saņemtu augstāku elektrības cenu. Tāpat arī gados, kad svārstīgajā vēja enerģijas izstrādē būs kritums, “zaļo sertifikātu” cenas var strauji kāpt, no kā ciestu gan patērētāji, gan tirgotāji un vienīgie ieguvēji būtu pārējās atjaunojamo energoresursu elektrostacijas.

Tā vietā, lai radītu efektīvu, caurspīdīgu un viegli pārvaldāmu sistēmu, izstrādātie priekšlikumi nozīmē virzību atpakaļ, mainot sistēmas nosaukumu un cenšoties adaptēt risinājumu, kas jau atzīts kā neefektīvs citās valstīs ar daudz lielāku tirgu. Piemēram, Polija pašlaik izvēlas atteikties no “zaļo sertifikātu” tirdzniecības, atzīstot, ka tā nedarbojas. Turklāt Ekonomikas ministrija jau pirms vairākiem gadiem ir atzinusi, ka Latvijā nav iespējams efektīvi ieviest atjaunojamās enerģijas atbalstu ar sertifikātu tirdzniecību. Iepriekš apskatītais modelis kā vienīgo priekšnosacījumu sertifikātu ieviešanai apsvēra pievienošanos Zviedrijas-Norvēģijas sertifikātu sistēmai, taču netika panākta vienošanās ar skandināviem.

Drīzāk būtu jāturpina iesāktais darbs pie OIK saņēmēju kontroles, precizējot to pārbaudes kritērijus. Vienlaikus darbojoties pie tā, lai paplašinātu samazinātā OIK maksātāju sarakstu ar jaunām uz ārējo tirgu vērstām nozarēm.

Citādāk OIK darba grupas piedāvājumi vienīgi apstiprina negatīvu pēdējo gadu tendenci, ka Ekonomikas ministrija ar saviem lēmumiem veido nevis caurspīdīgu sistēmu ar skaidriem maksājumiem, bet izvēlas darbības modeli, kur tirgotājiem uzliek jaunus pienākumus. Tādējādi notiek savdabīgs pašapmāns, ka izdevumu nav, taču tie ir un tiek iecenoti elektroenerģijas gala cenā. Līdzvērtīga izšķiršanās bija Energoefektivitātes pienākumu uzlikšana uz tirgotāju pleciem.