Briselē cērp viens otru

Šonedēļ budžeta sarunas beidzot izkustējušās no nulles punkta, kur bija iestrēgušas pāris mēnešus. Eiropas Parlaments pateica, ka nesarunāsies ar Eiropas Padomi, kamēr netiks nomaksāti pērnie parādi. Pa vidu vēl Eiropas Komisija ņēmās abas puses samierināt. Paradokss tāds, ka dalībvalstis pret rudeni ik gadu vēlreiz apcērp gada sākumā jau tā apcirptos tēriņu griestus un Eiropas Komisijai attiecīgi pietrūkst naudas, ko Parlamenta uzdevumā izmaksāt atpakaļ dalībvalstīm dažādu projektu īstenošanai. Te arī parādās mūžīgā pretruna starp bagātajām valstīm, piemēram, Vāciju un Franciju, kas grib iemaksāt mazāk, un nabaga valstīm – Latviju vai Rumāniju, kas grib tērēt vairāk.

Ziemā dalībvalstis ar mokām vienojās par galīgajiem cipariem, taču Parlaments, kam pirmo reizi vēsturē bija piešķirta teikšana budžeta pieņemšanā, norāva stopkrānu. Lai Eiropas Savienība neiestigtu īstermiņa budžeta plānošanas putrā, kas dalībvalstīs automātiski liegtu iespēju īstenot dižākas ieceres, kompromiss tomēr jāpanāk. Avots Eiropas Komisijas Budžeta un finanšu programmēšanas ģenerāldirektorātā informē, ka pērn pietrūcis 16 miljardu eiro un šo gadu Eiropas Savienībai nācās sākt ar kārtējo samazināto budžetu komplektā ar apkaunojošu deficītu. Pēdējās neoficiālajās sarunās pirmdienas vakarā pušu līderi vienojās, ka dalībvalstis tagad nomaksās vismaz septiņus miljardus eiro, bet pārējo gada beigās. Parlaments savukārt piekrita atsākt runāties par daudzgadu budžetu. Eiropas Komisijas komisārs Andris Piebalgs secina, ka tā ir laba zīme. Ja jau sarunas atsākušās, tad arī pie kāda saprātīga fināla politiķi nonāks.

Vēderdejotājām nepietiks

Jau tagad skaidrs, tik brīvi izklaidēties ar Eiropas fondiem kā līdz šim vairs nevarēs. Eiroparlamentārietis Kārlis Šadurskis atgādina, ka Eiropas Komisijas budžeta piedāvājums tika samazināts par 80 miljardiem, tāpēc no dižplāna Eiropa 2020 daudzas sakarīgas lietas tika izravētas.

Turklāt Eiropas Komisija sola daudz rūpīgāku tēriņu uzraudzīšanu. Tas nozīmē, ka tādi brīnumi kā tērpi bariņam vēderdejotāju par Zivsaimniecības fonda naudu Latvijā vairs nespīd. Cerams, arī ūdenssaimniecības projekti, kas uzlauž ielas pēc to noasfaltēšanas projektiem. To apliecina viens no ietekmīgākajiem ierēdņiem Eiropas Komisijā – latvietis Normunds Popens. Kamēr Parlamenta un Padomes ķīviņu dēļ oficiālā naudas dalīšanas procedūra iestrēgusi, ar dalībvalstīm notiek neformālas sarunas par vēlamajām un iespējamajām prioritātēm. Komisija to noteikšanā prasa kvalitāti, prasa, lai vēlāk būtu iespējams izmērīt ieguldītās naudas atdevi. Par Latvijas laukos sabūvētajiem kultūras namiem N. Popens rauc degunu – kāda ir atdeve, pat ja kādam patīk iet uz turieni?

Turpmāk kulturālas ieceres būs jāskata, piemēram, tūrisma kontekstā – lai ir darbavietas un algas cilvēkiem: «Nepietiks vienkārši sagribēt atjaunot skaistu vietu.» Latvijas valdībai jau uzlikts par pienākumu meklēt tādas prioritātes, kas veicinātu inovācijas, attīstītu mazos un vidējos uzņēmumus, radītu jaunas darba vietas.

Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorāta pārstāve Kristīne Krīvmane papildina – jāapkaro nabadzība, jo pa krīzes gadiem «mēs visi esam kļuvuši vienlīdzīgāki, bet arī nabagāki».

Ceļiem arī

Paredzams, ka lielākos strīdus izraisīs Briseles vēlme bremzēt tēriņus infrastruktūrā un Latvijas vēlme savus ceļus būvēt par svešu naudu. Portugāles vārdu šajā kontekstā skaļi neviens nepiesauc, tomēr visiem zināms – tur miljardi norakti asfaltā. Visnomaļāko miestu varētu pielāgot pirmās formulas prasībām, bet jēgas no tā tāpat nav. Portugālē ir krīze.

Tāpēc Latvijas gadījumā būšot tā – ja jaunbūvējamais ceļš vedīs uz biznesa inkubatoru vai rūpnīcu, Eiropas fondu nauda tam tiks piešķirta. Turpretī latviskas kārtības, dailes vai bariņa nīgru iedzīvotāju labad finansējums piešķirts netiks. Taču Latvijas valdībai esot visas iespējas nevis bubināt uz Briseli, bet laikus plānot vietējo ceļu būvi no pašas budžeta. Tas nav aizliegts.