Pārāk daudz blakuslietu, kas novērš uzmanību no tiešajiem pienākumiem. Tās ir elektroniskās vēstules, dažādas neplānotas tikšanās, tālruņa zvani, īsziņas, sēdēšana internetā vai neformāla komunicēšana ar kolēģiem. Šīs lietas ir un būs, bet izvērtējiet, cik lielu daļu no darba laika tās jums aizņem.

Nav visu vajadzīgo resursu, lai varētu sekmīgi strādāt. Ka māju nevar uzcelt bez būvmateriāliem, to saprot visi. Bet, ka darbs birojā ne vienmēr ir iespējams, ja darbiniekam nav pieejami vajadzīgie dati, datorprogrammas, elementāri kancelejas piederumi - par to darba devēji reizēm aizmirst, jo, lūk, kārtojamas svarīgākas lietas. Jau no paša sākuma darbiniekam jābūt uzstājīgam un jāpārliecinās, ka viss nepieciešamais ir nodrošināts.

Darbiniekam nav līdz galam skaidri savi pienākumi. Vai nu darba devējs tos nav izskaidrojis un cilvēks nezina, kas viņam jādara, vai arī viss ir izskaidrots, bet darbiniekam nepietiek profesionālās kvalifikācijas, lai to izpildītu.

Darba vienkārši ir par daudz. Tā visbiežāk notiek tautsaimniecības jomās, kur hroniski trūkst darbinieku. Esošie dara visu iespējamo, lai kaut kā tiktu galā ar milzīgo darba apjomu, bet viņiem tas neizdodas.

Neprasme racionāli plānot savu laiku. Darbinieks, kurš spēj pareizi plānot darbu, vispirms dara to, kas ir svarīgākais. Savukārt tas, kurš plānot neprot, vispirms izvēlas tos darbus, kas viņam šķiet patīkamāki un vieglāki. Taču drīz neviens darbs vairs nešķiet ne viegls, ne patīkams, jo iznāk darīšana ar aizkaitinātu priekšnieku un sadusmotiem klientiem.

Tieksme atlikt uz rītu to, ko varētu padarīt šodien. Psihologi ir izpētījuši, ka atlikti visbiežāk tiek pienākumi, kuru izpilde darbiniekam sagādā grūtības, viņš baidās kļūdīties un nav pārliecināts, ka darbs izdosies vajadzīgajā līmenī. Kādreiz cilvēks izvirza sev pārāk augstas prasības un klusībā domā: vai nu es to izdaru perfekti, vai nedaru nemaz! Tomēr gan priekšniecībai, gan klientiem parasti pietiek ar to, ka darbs varbūt nav pilnīgi perfekts, tomēr ir padarīts laikā un normālā kvalitātē, nevis palicis nepaveikts.

Cilvēks jūtas nenovērtēts. Ja darbiniekam šķiet, ka viņam par maz maksā vai arī vadība par maz ievēro viņa sniegumu, tad, ļoti iespējams, ka viņš sāk strādāt ar mazāku atdevi: kā tu man - tā es tev. Ja negatīvās noskaņas gūst virsroku, cilvēks strādā arvien paviršāk, biežāk kavē darbu, domas klīst kaut kur citur vai arī viņš jūtas psiholoģiski nomākts.

Darba devējs nepārtraukti maina prioritātes. Ja cilvēkam uzdod vienu darbu, bet pēc tam liek to mest pie malas un sākt citu, pirms paveikts iepriekšējais, viņam var rasties nejēdzīga, nepadarīta darba sajūta. Ir arī tādi cilvēki, kas elastīgi spēj pielāgoties tamlīdzīgām situācijām, un tas viņiem netraucē strādāt, taču ļoti daudziem nepabeigtība šķiet nomācoša. Ja tā notiek pastāvīgi, ir vērts domāt par darba maiņu.

Iestājusies izdegšana. Proti, stresa līmenis pārsniedz tās robežas, kuras darbinieks spēj pārvarēt. Ilgstošas stresa faktoru iedarbības rezultātā iestājas sarežģīts psihofizioloģisks stāvoklis, kurš sevī ietver gan emocionālo, gan domāšanas, gan fizisko izsīkumu. Uzmācas apātija, nevēlēšanās neko darīt, interešu trūkums, skumjas, nomāktība; var būt nemiers, uzbudinājuma sajūta, bažas, īgnums, parādās saskarsmes grūtības, raudulīgums vai kašķīgums, nespēja atpūsties, mokoša spriedzes sajūta, spontānas dusmu lēkmes. Kļūst grūtāk koncentrēties, samazinās lēmumu pieņemšanas spējas pat niecīgās lietās, zūd loģiskas spriešanas spēja. Pievienojas nogurums, traucēts miegs, sākas biežāka slimošana. Šādā gadījumā noteikti jāmeklē psihologa vai psihoterapeita palīdzība.

Jo vairāk darba cilvēks padara, jo vairāk viņam uzkrauj. Tā patiešām notiek daudzās darbavietās: ja darbinieks kādu darbu paveic pirms noteiktā laika, viņš nevis saņem kādu brīvu stundu, pateicību vai bonusu, bet tiek apkrauts vēl ar papildu darbu. Tad patiešām nav brīnums, ka darbinieki nestrādā tik ātri un labi, cik varētu, jo viņiem trūkst motivācijas to darīt.

Darbu izpildes termiņu neievērošana. Daudziem cilvēkiem liekas, ka tas jau nekas, ja mazliet nokavē. Tikmēr pārējiem rodas iespaids, ka uz šiem kolēģiem nevar paļauties. Nereti viņiem nākas kavētājiem piepalīdzēt, kaut ko paveikt viņu vietā, un to kolēģi tik vienkārši neaizmirst. Lai tiktu vaļā no ieraduma ievilkt darbus garumā, jāturas pie principa, ka noteiktais izpildes termiņš nav apspriežams.

Darbam neatbilstošs apģērbs. Pašam darbiniekam varbūt šķiet, ka tā viņš demonstrē savu brīvo garu, bet kolēģiem un klientiem var rasties iespaids, ka viņš neuztver savus pienākumus nopietni. Parasti, nedaudz papūloties, ir iespējams apģērbties tā, lai tērps paustu jūsu neatkārtojamo individualitāti un vienlaikus būtu profesionāli piemērots.

Darba laika neievērošana. Darbinieks domā, ka tad, ja darbs kopumā tiek paveikts, nevienam nav nekādas daļas gar to, ka viņš nav punktuāls. Tā viņš savas intereses un savu laiku nostāda augstāk par kolēģu interesēm un laiku. Ir jācenšas ievērot darbavietā noteiktā kārtība, darba režīms un darbu izpildes secība. Kas notiks, ja visi sāks nākt un iet, kad patīk?

Sēdēšana sociālajos tīklos, privāta elektroniskā sarakste, datorspēles. Tas notiek klusiņām, neviens to neredz? Nav tiesa. Kolēģi to ievēro un redz, ka cilvēks nestrādā. Saprātīgs darba devējs neiebilst, ja reizēm ielūkojaties savā viedtālrunī, tomēr jāatceras: jums maksā par darbu, nevis par datorspēļu spēlēšanu.

Tenkošana. Velti atrunāties, ka jūs tikai atstāstāt to, ko esat dzirdējuši no citiem. Kolēģiem rodas iespaids, ka jums nevar uzticēties, jo neprotat glabāt noslēpumus. Kādreiz patrīt mēli gadās katram, bet to nevajadzētu padarīt par sistēmu.

Pastāvīga žēlošanās par to, cik viss ir slikti. Tā cilvēks rada par sevi nepatīkamu iespaidu. Darbs ne vienmēr ir rožu dārzs, allaž var atrast, par ko žēloties, tomēr der samazināt savas sūdzības līdz minimumam.

Uzmācīgi draudzīga attieksme pret kolēģiem. No pārlieku čomīga cilvēka citi sāk izvairīties. Jāprot novilkt robežu un jāveido profesionālas attiecības. Kolēģi, protams, mēdz kļūt arī par draugiem, bet tas nav obligāti.

Kategoriska attiecību saraušana, mainot darbu. Šķiet - ar šiem cilvēkiem vairs nebūs jātiekas, tāpēc var uz atvadām pateikt viņiem visu, ko domā, neizpildīt kādu solījumu utt. Taču arī viņi var mainīt darbu un atkal izrādīties jūsu kolēģi vai priekšnieki...

Āksta lomas pastāvīga spēlēšana. Tas, ka pārējie smejas par kādu kolēģi, nenozīmē, ka visi viņu mīl. Daļai piemīt humora izjūta, bet daļai jociņi šķiet stipri kaitinoši.

Nerēķināšanās ar kolēģiem. Viņi jūt sava darbabiedra nevērīgo attieksmi un atmaksā ar to pašu. Pret kolēģiem vajadzētu izturēties tā, kā jūs vēlētos, lai viņi izturas pret jums.

Vajadzīgs ne tikai darbs, bet arī pilnvērtīga atpūta un labi draugi, ar kuriem var sirsnīgi aprunāties par ko citu, izņemot darbu. Lieti noder arī kāds vaļasprieks.

Savā profesijā jāatrod laiks mācībām un kvalifikācijas celšanai, jātiekas ar kolēģiem, lai apmainītos ar nozares jaunumiem. Darbā vismaz vienu ceturtdaļu laika jāatvēl nevis rutīnai, bet jaunas informācijas izpētei un apgūšanai.

Vēlami fiziski vingrinājumi, vispusīgs un veselīgs uzturs. Gādājiet, lai ēšana sniegtu jums maksimāli patīkamas izjūtas, ēdiet lēni un ar baudu, nevis mehāniski piepildiet vēderu, skatoties televizoru vai rakņājoties telefonā.

Izturieties laipni pret citiem diendienā sastaptajiem cilvēkiem - pārdevējiem, apkopējiem, pasta vai bankas darbiniekiem u.c. Lai arī ne vienmēr, taču vairākumā gadījumu viņi atbildēs ar to pašu. Ja uztversiet otru cilvēku kā sev līdzīgu, tad pat konflikta situācijā atradīsiet kādus saskarsmes punktus.

Nekļūstiet par mehānismu, kas diendienā bez domām un emocijām kursē pa maršrutu: mājas - darbs - veikals - mājas. Apzināti centieties izjaukt rutīnu: kaut vai iet uz darbu pa dažādiem ceļiem, iegriezties citos veikalos, izvēlēties citus produktus.

Uzsmaidiet paši sev un citiem cilvēkiem - smaids ir lielisks ierocis cīņā ar spriedzi.