Saruna ar tiesībsargu Juri Jansonu par tiesiskās apziņas līmeni sabiedrībā un tā dinamiku; par ledus sakustēšanos sabiedrības attieksmē pret bērnunamu pastāvēšanu; par nepieciešamību novērst netaisnības 1996. gadā pieņemtajā pensiju likumā un par to, vai jaunais veselības aprūpes finansēšanas modelis atbilst tiesiskas un ilgtspējīgas valsts principiem.
- Kurš cilvēktiesību jautājums jums Latvijā šķiet visproblemātiskākais un kurš šajā vēlēšanu un valsts simtgades gadā būtu pelnījis, lai tā risināšanai pieliktu īpašas pūles?
- Pirmkārt, visi tie jautājumi, kuri ir saistīti ar visneaizsargātākajām sabiedrības grupām. Tas ir stāsts par bērnu tiesībām; par vecāka gadagājuma cilvēku tiesībām; tie ir pensionāri un personas ar invaliditāti; personas psihoneiroloģiskajās klīnikās, ieslodzījuma vietās. Tas ir tā vispārīgi runājot. Pilnīgi noteikti mēs arī gaidām valsts pārvaldes reformu, jo, ja ik uz soļa mēs novērojam, ka ar labu pārvaldību Latvijā nav īsti labi, tad tas nozīmē to, ka valsts pārvalde nedarbojas efektīvi un nedarbojas labākajās sabiedrības interesēs. Kā redzam peripetijās ar e-veselību, tad valsts nav spējusi noformulēt, kas īsti tai ir vajadzīgs. Programmētāji jau programmēja to, ko valsts bija pasūtījusi. Vai nu mēs nespējam noformulēt, kas mums ir vajadzīgs, vai arī tur ir saskatāmas kādas noziedzīgas darbības pazīmes. Laba pārvaldība ir viens no svarīgiem ilgtspējas elementiem. Diemžēl šo jautājumu virzība nesekmējas, jo daļa ierēdņu nav gatavi kaut kam jaunam, inovatīvam.
- Kur jūs redzat galvenos šķēršļus tam, ka lietas nenotiek tā, kā jūs to gribētu redzēt?
- Nav runa tikai par to, ko es gribētu redzēt. Tas ir ierakstīts Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantā. Tas ir izcils pants, kurš pasaka skaidri un gaiši, kā ir jāstrādā valsts pārvaldei. Tai ir jāstrādā sabiedrības interesēs.
- Skaidrs, ka tā tai jāstrādā, bet kāpēc tā nenotiek?
- Pašvaldības dzīvo savu autonomu dzīvi un katra ir stipri atšķirīga. Arī valsts institūcijas, ministrijas. Ir atsevišķas ministrijas, kuras darbojas ātri, efektīvi, bet ir ministrijas, kuras strādā smagnēji, lēni, birokrātiski, ar atrunām, ar pretestību…
- …varbūt uzreiz miniet konkrētus piemērus.
- Tā ir vides un reģionālās attīstības ministrija, kas daudzos jautājumos strādā ļoti slikti. Vides jautājumos mēs redzam riepu dedzināšanu un daudz ko citu, bet ministrija kā atbildīgā politikas veidotāja nav nodrošinājusi to, lai mums šādas vides piesārņojumu lietas nebūtu. Tāpat var runāt par smirdes lietām, par trokšņu lietām. Mūsu valsts Satversmē ir ierakstītas arī tiesības uz labvēlīgu vidi. Mums ir attiecīga ministrija, bet mēs konstatējam, ka viņi pat daudzos gadījumos, piemēram, trokšņu lietās, nostājas pozā, sakot, ka jums nav taisnība. Mēs esam spiesti tērēt laiku un resursus, lai vērstos Satversmes tiesā, un gūt uzvaru. Tā ir konkrētās ministrijas bezatbildīga nostāja. Svarīgs jautājums ir vides pieejamība, par ko pašvaldībām būtu pirmajām jāskandē trauksmes zvans, ja kaut kas nav kārtībā.
- Kā jūs Latvijā kopumā redzat stāvokli ar šo pieejamību, jo visur jau cenšas izveidot uzbrauktuves cilvēkiem ratiņkrēslos, veidot taktilos ietvju reljefus un luksoforus ar skaņu signāliem, bet bieži vien rodas iespaids, ka tas tiek darīts formāli, tikai ķeksītim.
Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA.
Rādīt reklāmu
