Tas jau ir pietiekami daudz no valsts uzturētas iestādes CSP, ka tā vispār atzīst inflāciju, kas apdraud sociālo mieru un stabilitāti valstī. Būtu par daudz prasīt, lai inflācijas rādītāji šīs iestādes atskaitēs tiktu līdzi izmaiņām uz preču cenu zīmēm veikalos vai arī pakalpojumu sniegšanas vietās.

Savā jaunākajā paziņojumā CSP īsi un pavirši atrāda visus tos pašus trikus, kādi bija aktuāli pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad cenas strauji uzpūtās burbulī, kas iegājis vēsturē ar «trekno gadu» nosaukumu. Proti, kopējais cenu pieaugums pēc CSP saskaitīšanas metodēm vienmēr iznāk mazāks nekā pašu statistiķu atzītais vidējo cenu pieaugums galvenajās preču un pakalpojumu grupās. Tā arī šoreiz vidējie +3,4% iegūti, summējot +5,3% pārtikai, +4,7% transportam kopā, bet +11,5% degvielai atsevišķi, un +7,4% telekomunikāciju pakalpojumiem. Šo cenu pieaugumu efekts skaitās dzēsts ar cenu samazināšanos apģērbiem un apaviem (0,7%), kā arī ar mērenāku cenu pieaugumu mājokļa uzturēšanai (+2,4%), veselības uzturēšanai (+2,2%) un izglītības iegūšanai (+1,7%).

Šajā gadā aprīlī iekrita Lieldienas, kurām pieskaņota Neatkarīgās pārtikas groza pirkšana kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. 18. aprīļa avīzē tika parādīts, ka tādas pašas preces, kādas toreiz varēja nopirkt par kopā pieciem latiem, šogad maksāja 12,77 eiro. Šie izdevumi pēdējā gada laikā izrādījās pieauguši par pusotru eiro jeb pārliecinošiem 13%. Detalizētāks pārskats par pārtikas preču cenu izmaiņām sniegts arī Neatkarīgās 7. aprīļa publikācijā Pārtika kļūst dārgāka.

Šā gada gaita apstiprina Neatkarīgās 12. janvāra paredzējumu «no 2,2 droši uz 22». Ar 2,2 šeit apzīmēti oficiāli atzītās inflācijas procenti pērnā gada decembrī. Pie tā paša tika atzīts arī inflācijas lēciens. Šā gada pirmajos četros mēnešos 12 mēnešu inflācijas rādītāji kārtojas virknē +2,9, +3,3, +3,4 un tagad atkal +3,4% aprīlī, bet šajā gadījumā 3,4 = 3,4 + 0,4. Proti, aprīļa +3,4% pēc absolūtās vērtības ir lielāki par +3,4% martā, jo šā gada inflācijas bāzē jau iekļauti tie +0,4%, par kādiem patēriņa cenas kāpa pērnā gada aprīlī. Līdz ar to tikai vizuāli šķiet, ka inflācijas pieauguma līkne pārgājusi taisnē.

Tagadējā inflācija ir unikāla ar to, ka seko periodam, kurā Latvijai bija jātaisnojas nevis par augstu inflāciju, bet par tās trūkumu līdz pat pērnajam rudenim. Eiropas Centrālā banka (ECB) bija uzdevusi arī Latvijai nodrošināt 2% inflāciju, lai gan papildu naudu šā uzdevuma izpildei tā gāž pārsvarā bagāto Rietumeiropas valstu komercbankās. Pirmajā acu uzmetienā tāpēc pat būtu jābrīnās, ka tur, kur naudas vairāk, inflācija izrādās zemāka nekā tur, kur naudas joprojām maz. Piemēram, šā gada pirmajos četros mēnešos inflācijas procentuālie rādītāji Vācijā ir +1,9, +2,2, +1,6 un 2,0 aprīlī. Tomēr arī tur oficiālie inflācijas rādītāji +2,2 un +2,0 pārkāpj Vācijā bāzētās ECB prezidenta Mario Dragi goda vārdu, ka 12 mēnešu inflācija būšot tuvu 2%, bet ne 2%; turklāt arī vācu avīzes sākušas skaidrot saviem likumpaklausīgajiem lasītājiem par slēpto (versteckte) inflācija. Inflācijas gaita apliecina Neatkarīgās 12. janvāra skaidrojumu, kāpēc «Latvijai ir lemts kļūt par piemēru, ka M. Dragi solījumi īstenībā nav izpildāmi. Latvijas mikroskopiskās un vājās tautsaimniecības mērogā ātrāk notiek tas, kas vēlāk neizbēgami notiks visas ES mērogā».