2016./2017. gada mija pagāja ar uzkrītoši strauju pieaugumu piena produktu cenām un piena pārstrādes uzņēmumu vadītāju runām, kāpēc tas tā. Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama par to pauda sašutumu, kas izrādījās sašutums nevis par cenu pieaugumu, bet tikai par brīdinājumiem, ka cenas pieaugs. Cenas var dubultot vai desmitkāršot (joks, kamēr ar eiro nenotiks tas, kas kādreiz patiešām notika ar padomju rubli), bet no konkurences, t.i., no S. Ābramas viedokļa viss būs kārtībā, ja vien, viņas terminoloģijā, cenu pieaugumu «katrs komersants nosaka individuāli, ņemot vērā sava biznesa pieredzi un iespējas». Skaidri un gaiši sakot, kad komersants tura muti ciet. Lai uzņēmēji dara, kas viņiem jādara, bet lai publiku ar savām runām netracina, raksta NRA.LV

Ļoti saudzīgi brīdinājumi

Ja nu tomēr, sacīsim, Neatkarīgā jautā šajā gadījumā maizniekiem, tad uzņēmumiem jāatbild tā, kā atbildēja Fazer Latvija komunikāciju vadītāja Baiba Gulbe, ka «komentāri par maizes cenu vai maizes cenu izmaiņām vienmēr ir bijuši aktuāli, un, no vienas puses, to var saprast. Maizei Latvijā tāpat kā pārējās Baltijas valstīs ir arī emocionāla vērtība, jo maize ir cieši saistīta ar mūsu tradīcijām un vēsturi. No otras puses, vajadzētu visu skatīties kopumā - kādas ir tirgus tendences, kas ietekmē patērētāju izvēli, kā mainās tirgus, kā mainījusies konkurence, likumdošana utt.», lai tikai nesakaitinātu S. Ābramu, līdz beidzot tomēr B. Gulbe padevās un atzina «izmaiņas nodokļu likmēs, kas ietekmē ražotāju kopējās izmaksas. Kā piemēru var minēt nesen mainīto Dabas resursu nodokļu likmi, kas paaugstināta vairāk nekā divas reizes.» 

Līdzīgā stilā Neatkarīgā ieguva norādes uz sviesta un citu taukvielu cenu pieaugumu no Latvijas maiznieka mārketinga vadītājs Māra Daudes un maizes izvadāšanu pa veikaliem ļoti sadārdzinošo degvielas cenu pieaugumu - no Hanzas maiznīcu komercdirektora Uģa Mihņēviča. Viņš atklāja, ka maizes tagadējām cenām būtu jāsaglabājas līdz februāra otrajai pusei, kamēr maiznieki pabeigs sarunas gan ar miltu, taukvielu, cukura u.c. izejvielu piegādātājiem par izejvielu 2017. gada cenām, gan ar tirgotājiem par to, kā puses segs papildu izdevumus no degvielas sadārdzinājuma, valsts noteiktā minimālās algas paaugstinājuma u.tml. Vēl saudzīgāks izrādījās pazīstamākais vietējās maizes īpašo zīmolu ražotājs Normunds Skauģis. Viņaprāt, jāpaiet pusgadam, lai pārliecinātos par ilglaicīgu maizes pašizmaksu veidojošo komponentu sadārdzināšanos, kas liktu izšķirties par produkcijas cenas palielināšanu. 

Reālās konkurences ainiņas 

Maizes tirgu Latvijā grezno svaigs, ar pērnā gada 20. maiju datēts Konkurences padomes atzinums, ka nekādi konkurences pārkāpumi šajā tirgū nav atklāti. Iestāde reaģēja uz žurnālistu pamanīto, ka šur un tur no dažādām maiznīcām nākuši, bet pēc lietošanas vērtības apmēram vienādi kukulīši maksājuši precīzi vienādu cenu. Konkurences padome pāris gadu laikā nāca pie secinājuma, ka tā bijusi tikai sakritība. 

Konkurences padomes secinājumi iebildes neizraisa, jo konkurence Latvijas maizes tirgū ir acīmredzama. Tirgu dala trīs lielie, jau priekšā stādītie uzņēmumi Hanzas maiznīcas, Fazer un Latvijas maiznieks un grūti pārskatāms mazāku jeb nišas uzņēmumu kopums, kurā jāatdod gods N. Skauģim par pirmo lielražotājiem alternatīvu maiznīcas variantu Babītē. Tagad viņam jādala vieta ar N.Bomja maiznīcu «Lielezers», Liepkalniem, Ķelmēniem un vēl citiem. 

Pēdējā laika pavērsiens ir lielražotāju iespiešanās alternatīvo ražotāju segmentā, ko N. Skauģis uzņem ar rūpēm, bet arī ar izpratni, ka konkurences apstākļos neko citu nevar gaidīt. Savukārt lielražotāju pārstāvji to pašu apliecina ar lepnumu, ka tik tiešām - viņiem ir izdevies atrast paņēmienus, kā noformēt lielos apjomos ceptu maizi tā, lai patērētāji tajā redzētu diedzētus graudus iekšpusē un sēkliņas ārpusē. Par tādu maizi maksātspējīgie patērētāji ir gatavi piemaksāt, tāpēc visticamāk, ka maizes cenas celsies, ja vispār celsies, vispirms šā segmenta produktiem. Vēl viena fronte pavērusies starp visām maizes ceptuvēm no vienas puses un tirgotāju ierīkotajām miniceptuvītēm veikalos no otras. Arī siltums izrādās maizei pievienota vērtība, par ko pircēji piemaksā, nevis baras, ka šo maizīšu baltums un gaisīgums panākts ar miltu piedevām, kurās var slēpties evielu bubuļi. 

Maize negarantē iztikšanu visiem 

Trīs lielos maizes cepējus apvieno ne tikai atrašanās apmēram vienā līmenī pēc naudas apgrozījuma, bet arī tas, ka savu tagadējo veidolu šie uzņēmumi ieguva ar tādu finanšu un intelektuālo kapitālu, kas Latvijā ieplūdis no ziemeļiem vai, vēl dziļāk papētot, no rietumiem caur ziemeļiem. 

Latvijas iedzīvotāju nespēja iztikt bez maizes nebūt negarantē izdzīvošanu jebkuram maizniekam. Latvijas Republikā taču neiedzīvojās vairums no tām maizes ceptuvēm, kuras nemācēja pāriet no vienveidīgas maizes cepšanas pēc Latvijas PSR noteiktajiem standartiem uz maizes dažādību, kas Latvijas iedzīvotājiem tika dota līdz ar valsts neatkarības atjaunošanu. Šo maiznīcu vietu lielražošanas segmentā sadalīja ārvalstu kapitāls, taču arī tādam kapitālam panākumi Latvijā nav garantēti. Tūlīt pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā kāds Zviedrijas privāto pensiju uzkrājumu apsaimniekošanas fonds nopirka maiznīcas Jelgavā un Liepājā ar lozungu, ka to apvienošana ļaušot attīstīt ja ne visā Eiropā, tad Ziemeļeiropā nozīmīgu miltu izstrādājumu ražošanu, bet īstenībā pāris gadu laikā nekas nebija palicis pāri ne no šīm maiznīcām, ne no zviedru pensionāru samestās naudas ieguldījuma Latvijā. 

Lielražotāju spēkošanās 

Ar izgrozīšanos no grūtībām pašlaik ir aizņemta a/s Hanzas maiznīcas, lai gan pēc uzņēmuma izveidošanas 1998. gadā šķita, ka tā monopolizēs visu maizes lielražošanu valstī, atstājot vien mazas tirgus daļiņas dīvaiņiem, kuri piemaksās par maizi ar ECO u.tml. izgreznojumiem. Proti, Somijas pārtikas ražošanas koncerns Vaasan nopirka un apvienoja ceptuves Rīgas maiznieks, Baltmaiznieks un Rēzeknes maiznieks. Pavisam nesen, 2015. gadā, Vaasan pats konsolidējās ar Zviedrijas pārtikas ražotāju Lantmännen. Latvijas uzņēmumam pa to laiku kaut ir nogājis greizi. Uzņēmums pievērsies stratēģiskajai aizsardzībai ar frontes līnijas iztaisnošanas metodi, ja lietojam Otrā pasaules kara laiku terminoloģiju. Ar to domāta uzņēmuma Rēzeknes ceptuves slēgšana 2015. gada beigās. U. Mihņēvičs Neatkarīgajai apliecināja, ka tas tiešām ļāvis 2016. gadā uzlabot finanšu rādītājus ar izdevumu ekonomijas metodi, bet apgrozījums Hanzas maiznīcām turpina slīdēt uz leju. Pašreizējais uzdevums Hanzas maiznīcām ir noturēt līniju pie 25% no kopējā maizes patēriņa valstī.

Pieaugumu demonstrē Fazer Latvija. Tagadējā maiznīca sākusi veidoties 2002. gadā, kad Somijas uzņēmums Fazer Bakeries iegādājās Ogres maiznieku un pārsauca to par Fazer maiznīcu «Druva», kopš 2005. gada par Fazer maiznīcām un līdz šim laikam par Fazer Latvija. Lietas būtība nav burtu maiņa izkārtnē, bet divi ļoti nozīmīgi lēmumi investēt Latvijā. Pirmkārt, 2015. gadā Fazer slēdza savu ceptuvi Igaunijā un pārcēla visu maizes cepšanu uz Latviju - tātad rīkojās pretēji plaši izplatītam uzskatam par ražošanas pārcelšanu tikai projām no Latvijas pēc Aldara piemēra. Šā lēmuma sekas uzskatāmi parāda Fazer Latvija apgrozījuma pieaugums 2015. gadā. Otrkārt, Ogrē tika palaista pilnīgi jauna kūku un konditorejas izstrādājumu ražotne, par ko Neatkarīgā vēstīja 2015. gada 10. septembrī. Par jaunās ražotnes pilno pirmo darba gadu Fazer Latvija B. Gulbe jau zina teikt, ka tur izcepti aptuveni 1,5 miljoni kūku un pīrāgu jeb 5-6 tonnas produkcijas dienā galvenokārt Somijai. Pateicoties šai produktu sadaļai, Fazer Latvija apgrozījums 2016. gadā turpinājis palielināties.

Latvijas maiznieks izceļas kā tāds uzņēmums ne Rīgā, kas spējis izgriezt pogas rīdziniekiem, pirmkārt jau Hanzas maiznīcām. Dibināts tas 2004. gadā Daugavpilī ar sākotnējo nosaukumu Maiznīca «Dinella», bet ekspansiju sācis 2010. gadā līdz ar nonākšanu Igaunijas maizes un konditorejas uzņēmuma Eesti Pagar īpašumā. M. Daude par uzņēmuma pēdējo jaunumu piesaka it kā visparastāko rudzu maizi, kādu, izrādās, neviens ārpus Latvijas rūpnieciskā apjomā izcept nemāk. Rezultātā radies plāns to eksportēt pa visu pasauli, sasaldētu -40 oC temperatūrā. Psiholoģiski to pat grūti pieņemt, ka šādi saldēta tiks maize, nevis torte, taču Latvijas maiznieka līdzšinējā darbība pārliecina par uzņēmuma prasmi izskaitļot sev izdevīgus darījumus. 

Otrais stāsts par Rietumu kapitālu 

Maizes tirgū tērētāju acu priekšā nonākušais eksponē to, kas notiek lauksaimniecībā un vēl jo vairāk dzirnavās, kur pārvērš graudus miltos. No vēja un ūdens dzirnavām katrā pagastā vismaz pa vienām tagad visā valstī pāri palikuši trīs, bet īstenībā divi malēji. Vietējam kapitālam piederošās Jelgavas dzirnavas ir salīdzinoši mazas ar gada apgrozījumu naudā mazliet virs 3 miljoniem eiro. Šai maltuvei pieder sava maizes ceptuve Balvu maiznieks, kas jau vairākus gadus atrodas maksātnespējas statusā, bet turpina darboties un krāt zaudējumus, visticamāk, uz sava īpašnieka rēķina. Šajā gadījumā miltu malšana norit veiksmīgāk par maizes cepšanu. 

Jelgavas uzņēmumam ģeogrāfiski tuvais Dobeles dzirnavnieks atšķiras ar reizes trīsdesmit lielāku gada apgrozījumu naudā un piederību ārzemniekiem. Dobeles dzirnavnieka raduraksti caur Tartu Mill, kas pašreiz pieder Tiigi Keskus, vēl pavisam nesen sniedzās uz Vāciju pie īpašniekiem, kuri pašreiz saimnieko turienes lielajos graudu pārstrādes uzņēmumos Saalemuhle un Dresdener muehle. Izskatās, ka tagad šis kapitāls pārmests uz Latvijas maiznieku, kuru ar abu pārējo Baltijas valstu maizes cepējiem Eesti pagar un Lietuvos kepejas apvieno kopēji īpašnieki Maral Invest un Valerton, starp kura akcionāriem atrodami ar Saalemuhle saistīti cilvēki. 

Rīgas dzirnavnieks ar gada apgrozījums naudā virs 23 miljoniem eiro ietilpst uzņēmumu grupā Baltic Mill, kas apvieno miltu, makaronu un grūbu ražotājus gan Lietuvā Malsena plius un Amber pasta, gan arī Balti Veski Igaunijā. Uzņēmumus apvienojušo kapitālu devis skandināvu investīciju fonds Amber Trust un piedevām lietuvieši, zināmi arī ar medicīnas nozīmes preču ražošanu uzņēmumā Ortopedijos tehnika. 

Interesanti, ka Rīgas dzirnavnieka tagadējie īpašnieki uzņēmumu 2013. gadā atpirka no citiem skandināviem, kuri toties pārņēma Hanzas maiznīcas, kā arī tām līdzīgus uzņēmumus Vilniaus duona Lietuvā un Leibur Igaunijā. Šajā gadījumā jau iepriekš pieminētais Lantmännen pie mums Baltijā saredzēja lielākas perspektīvas maizes cepšanā nekā miltu malšanā tāpat kā tie vācieši, kuri pārcēla kapitālu no Dobeles dzirnavnieka uz Latvijas maiznieku. 

Kaimiņu būšana 

Saistība ar ārzemniekiem vispār un ziemeļu kaimiņiem jo īpaši ne obligāti ir iemesls, lai ar to lepotos. Pavisam svaiga ir no Igaunijas nākusī ziņa, ka Tartu Mill apsūdzēts valsts apkrāpšanā ar 1,2 miljoniem eiro nesamaksātu nodokļu, griežot pievienotās vērtības nodokļa maksājumu karuseļus. Šīs ziņas dēļ ir vērts pašķirt atpakaļ Neatkarīgo līdz 2016. gada 16. martam ar stāstu, kā «vienas dienas laikā sākās un beidzās skandāls par to, ka Valsts ieņēmumu dienests (VID) apķīlājis uzņēmuma Dobeles dzirnavnieks mantu ar mērķi piedzīt no uzņēmuma PVN uzrēķinu 1,92 miljonu eiro apmērā. (..) Uzņēmums pasūdzējās Zemkopības ministrijai, t.i., ministram Jānim Dūklavam, kurš pa valdības un partijas kanāliem sazinājās ar finanšu ministri Danu ReiznieciOzolu, un rezultātā lielā nodokļu parāda piedzīšana pārvērtās par kaut ko līdzīgu civilās aizsardzības mācībām, kad cilvēkiem patiešām jāskrien laukā no mājas, ko īstenībā taču neviens nededzinās un nespridzinās. Proti, reālā naudas piedzīšana tiek pārvērsta par ļoti atraktīvu PVN aprēķināšanas metožu apguves semināru.» Izskatās, ka kaut ko piedzīt no Dobeles dzirnavnieka VID vairs nav ne prātā. Nupat kā 2017. gada janvārī VID spēja Neatkarīgajai pateikt tikai to, ka nekādi nodokļu parādi Dobeles dzirnavniekam neskaitās un VID nedrīkstot atbildēt, kā vispār bija iespējama miljonos eiro aprēķināta parāda parādīšanās un pazušana sakarā vai bez jebkāda sakara ar sarunām starp uzņēmējiem un ministriem.