23. maijs, Ceturtdiena
Vārda dienas: Leokādija, Leontīne, Ligija
Sākuma lapa » Sabiedrība » Kramiņš: Man niez nagi iziet cīņas arēnā ar Egilu Levitu
Kramiņš: Man niez nagi iziet cīņas arēnā ar Egilu Levitu
Autors: Elita Veidemane / NRA.lv / 14. marts 2019, 11:20
«Iedomājos: piedalos ANO Ģenerālajā Asamblejā un runāju skaistajā latviešu valodā, man mugurā ir balts krekls, kura stāvkrādziņā iešūtas Latvijas karoga krāsas. Nevajag taču man apkārties ar auseklīšiem, lai visi saprastu – esmu no Latvijas,» stāsta Edgars Kramiņš, gluži lietišķi sapņodams par to, kā pildīs Valsts prezidenta pienākumus. Mūsu sarunā viņš atklājas pavisam citā veidolā: ne vairs kā nevaldāmais dziedāšanas šovu kritiķis vai politiķu skarbais no pacietības izvedējs... bet gan kā mēreni emocionāls politikas lauka vērtētājs.

Neatkarīgās lasītājiem piedāvājam sarunu ar vokālo pedagogu, Vokālās akadēmijas vadītāju, Jāņa Zābera I Starptautiskā vokālistu konkursa idejas autoru un Nacionālās skolotāju savienības valdes priekšsēdētāju Edgaru Kramiņu.

- Kādā publikācijā jūs teicāt, ka valstij trūkst inteliģenta līdera, trūkst garīguma. Kā nonācāt līdz tādam secinājumam?

- Lai cik skarbi tas skanētu, cilvēki tomēr iedalās kastās. Vai Latvijā visi ir gatavi būt par vēlētājiem? Jo cilvēks nezinošāks, jo vieglāk ar viņu manipulēt. Kad sāku vērot procesus, sāku analizēt - kuri cilvēki atbilst tam emocionālajam un intelektuālajam lokam, kurā atrodos, sāku saprast, ka viņu ir maz un viņi nav pie varas. Kaut ko iestāstīt ar argumentācijas palīdzību ir neiespējami, jo satikušies cilvēki, kuri atrodas dažādās kastās... Un kur tad vēl ministri! Tur jau ir vienalga, kāda viņam profesija - galdnieks, kurpnieks vai aktieris -, galvenais, ka ministrs! Visiem esot politiskā atbildība, kas īstenībā ir bezatbildība. Viņdien klausījos kultūras ministres stomīšanos: ē... ā... mē... mū... Un mums esot laba kultūras ministre? Nē, mums ir laba lauku kluba vadītāja. Viņa ir iekāpusi ne tur, kur viņai jābūt. Saviem audzēkņiem un arī pats sev saku: nekad nenoticēt savam lielumam, jo tad notiek apstāšanās savā garīgajā izaugsmē! Tad ir tikpat smieklīgi, kā vērot, ka daži muzikālo šovu «absolventi» slāj pa ielu kā psihopāti, domādami, ka sabiedrība viņus atpazīst. Tas ir traģiski. Un, ja man jārunā par Latvijas garīgās inteliģences nesējiem, tad grūti tādus nosaukt. Var atrast varai pietuvinātu inteliģenci - piemēram, Imants Lancmanis, Ojārs Spārītis, bet pārējie ir pseidointeliģence... Tāpēc Latvijā uzdevums numur viens ir - realizēt Raiņa teicienu: «Ne tauta pret tautu tad karos,/Bet visas kopā pret tumsu.» Otrkārt, ir jāaptur kārtējā bezjēdzīgā izglītības reforma - absurdā kompetenču izglītība. Absolūti visa pamatā ir jābūt kultūrai. Varbūt tieši tāpēc arī cilvēki virza mani uz Valsts prezidenta amata pusi, jo es saprotu šo lietu nozīmību.

- Kas tieši jūs virza?

- Tāpat kā pirms četriem gadiem - tā ir Latvijas Nacionālā skolotāju savienība. Jau toreiz es izvērtēju kritērijus, kādi izvirzāmi prezidenta amata kandidātam, un vai es maz tiem atbilstu. Taču vienīgā partija, kas mani uzaicināja uz sarunām, bija Saskaņa. Savukārt, kad sākās publiskās debates, vienīgais, kurš publiski uztraucās par to, kāpēc nav aicināts Kramiņš, bija Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš. Četri gadi ir pagājuši, situācija nav uzlabojusies. Un tad pamanīju signālus no tautas. Cilvēki sāka rakstīt gan man personīgi, gan Skolotāju savienībai, sak, Kramiņš taču nav palicis sliktāks, vai tad nevirzīsiet?! Es vēl ilgi domāju, bet tad parādījās Egila Levita kandidatūra, sapratu, ka man niez nagi iziet cīņas arēnā ar šo cilvēku aci pret aci.

- Ko jūs gribētu pajautāt Levitam?

- Vispirms: kāpēc viņš iedomājas, ka var būt labs prezidents Latvijai? 17 gadu vecumā, kad sirdsbalss sauca uz etnisko dzimteni - Izraēlu, viņš nezin kāpēc palika Vācijā. Bet kad sākās Atmoda, kāda mistiska balss viņu atkal sauca atpakaļ uz Latviju. Man jābūt viņam pateicīgam par likumu sakārtošanu Latvijā? Par to, ka viņš pēc laika atkal aizpeldēja Eiropas treknajos ūdeņos? Un tagad man būtu jātic, ka viņš saprot tautu, kas te dzīvo? Ka viņš kaut kādā plastmasas valodā spēs sakārtot lietas un pratīs uzrunāt tautu un deputātus? Es varu arī klasificēt to inteliģenci, kas parakstīja Levita atbalsta vēstuli: cik tur ir sorosistu, cik čekas ziņotāju un cik to, kas gadiem atrodas pie valsts barotnes... Interesantākais, ka cilvēki ir pamodušies, kā rezultātā par mani sāk gāzties dažādi brīnumi: vieni kliedz, ka Kramiņš esot kremlins, citi, ka Kramiņu bīda Lembergs! Kā kaut ko tādu var izdomāt?! Jā, daudzu cilvēku intelekta un inteliģences līmenis ir baigs... Un vērtības, kuras viņi atbalsta, vēl baisākas! Simtgades koncertam, ko veidoja Šipkevics juniors, Kultūras ministrija atvēlēja milzu naudu, koncerta solistei Vēberei honorārā samaksāja 660 eiro. Bet, kad lūdzu Ingai Kalnai par piedalīšanos Jāņa Zābera konkursā honorāru 500 eiro apmērā, man atjautāja: nav tā kā par daudz?

- Noklausījāties Evijas Vēberes priekšnesumu?

- Nenāk ne prātā! Es nevēlos piesārņot savas smadzenes, un es negribu, lai man par šo priekšnesumu būtu viedoklis.

- Nu, labi. Atgriezīsimies pie prezidenta būšanām. Kādas pārdomas par iepriekšējiem valsts vadītājiem?

- Man ir dziļa cieņa pret Kārli Ulmani. Varbūt viņam pietrūka zināšanu, inteliģences, bet viņš par to samaksāja - ar saviem kauliņiem svešā zemē. Viņš kļūdījās, nenovērtēja viltīgo ienaidnieku, bet mira, Latvijai neko nenozadzis. Ja šodien kāds no prezidentiem pateiktu: piedodiet, es kļūdījos, - viņu taču tā pati tauta aprietu. Taču mums ir jāiemācās atzīt savas kļūdas. Un to var izdarīt tikai stiprs cilvēks. Tāpēc Latvijai ir vajadzīgs spēcīgs garīgais līderis, kuram jābūt pacietīgam un iecietīgam pret to, ka cilvēki ir saērcināti un neapmierināti, ka viņi izgāž savas dusmas cits uz citu, tādējādi neko neatrisinot... Es personīgi ļoti labi saprotu šos cilvēkus. Man uz ielas nāk klāt ļaudis un izsaka atbalstu, bet daudzi no viņiem to nevar izdarīt atklāti, jo nav droši par sevi. Bet man baiļu nav. Zināt, kāpēc es esmu piemērots Latvijas prezidenta amatam?

- Nezinu. Izstāstiet.

- Tāpēc, ka mana ģimene ir Latvijas modelis. Mana vecvecmāmiņa ir Aleksandra Bļinova no Pēterburgas aristokrātiem, kura apprecējās ar latviešu strēlnieku Kārli Cilpu. Dzimta atteicās no viņas, sak, tavs vīrs nav mūsu kārtas. Bet, kad Krievijā sākās revolūcija, visa Bļinovu dzimta atbēga uz Latviju. Aleksandrai piedzima mana vecmāmiņa, kura vēlāk kļuva par komunistiskā darba pirmrindnieci, kas ticēja partijas ideāliem. Bet no otras puses - vecvectēvs, kafijas fabrikas direktors Jēkabs Kramiņš, kurš apprecēja augstdzimušu latviešu jaunkundzi Katrīnu Zaļaiskalns, kura pēc Jēkaba nāves izputināja viņa bagātību. Savukārt viņu dēls, Latvijas armijas virsnieks, apprecēja manu omīti. Piedzima mana mamma, un 1943. gadā, kad opaps teica: jābēg no Latvijas! - omīte atteicās. Tā viņi palika Latvijā, un mana mamma vēlāk kļuva par Talsu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju, bet mans tēvs visu mūžu palika vienkāršs zemnieks, kurš aizvien kopj Latvijas zemīti.

- Ja jūs būtu prezidents, vai jūs spētu iedvesmot cilvēkus?

- Noteikti, un tā ir ļoti svarīga prezidenta īpašība. Esmu to pārbaudījis pie audzēkņiem: tad, kad viņiem ir pilnīgi nolaidušās rokas un kad viņi netic paši sev, saku - jūs to varat. Un viņi sāk darīt, un noplakušie spārni paceļas. Ar spēju iedvesmot prezidents var panākt, piemēram, to, ka 18. novembrī ikvienas mājas logā - neatkarīgi no tā, vai tur dzīvo latvieši, ebreji, krievi, lietuvieši vai kādas citas tautības cilvēki - deg svecīte un tur tiek svinēta Latvijas dzimšanas diena.

- Kā to panākt?

- Pirmkārt, nekūdot cilvēkus citu pret citu, bet iedvesmojot un parādot, uz kurieni Latvijai jāiet. Bet šodien ir nemotivēta bļaušana: prezidents mūsu valstī neko nedara! Prezidents neko neizšķir! Blā - blā - blā! Tā ir tāda ieprogrammēšana, jo cilvēki baidās kārtējo reizi vilties. Un, cik sadrumstalota ir Latvijas sabiedrība, tikpat sadrumstaloti ir vēlēšanu rezultāti, līdz ar to - arī Saeima. Taču man kā prezidentam būs jāuzticas Saeimai un valdībai, tomēr vienlaikus jāprasa no viņiem atskaites. Sabiedrībai ir jāsaprot, ko nozīmē prezidents. Raimonds Vējonis sākumā teica: es palikšu Ogres dzīvoklī, man te ir labi! Divistabu dzīvoklis, gultu katru rītu salokām, veļu ieliekam kastē, lai nāk ciemiņi pie manis! Tas nu ir līmenis... Piedodiet, prezidentam taču ir jāstrādā, un viņam ir dota milzīga likumdošanas iniciatīva. Taču tur vajag prātu. Parasti gan sanāk savādi... Vienu ievēlē tāpēc, ka viņam tāds pats uzvārds kā pirmskara prezidentam, nākamo - dubultaģentu - Saeimā ieved čekists, vēl kādu atrod zoodārzā un tā tālāk... Domāju, ka deputāti būtu nobijušies, ja nāktu Kramiņš. Taču, ja tauta būtu aktīva un prasītu sev kādu konkrētu prezidenta kandidātu, deputātiem ar to būtu jārēķinās. Ja nē, tad konkrētie deputāti aizies pa politisko skuju taku: jo īpaši tagad, kad balsojums par prezidentu būs atklāts.

- Kāpēc neesat iestājies nevienā partijā?

- Tāpēc, ka caur partijām neko nevar realizēt. Savulaik biju LNNK. Kad tā pārtapa partijā, es aizgāju. Starp citu, līdz 1988. gadam es nezināju, ka Latvija savulaik bijusi brīvvalsts: man vecāki neko nestāstīja, skolā par to nemācīja... Jautāju vecākiem: kāpēc nestāstījāt? Tāpēc, viņi atbildēja, ka ar tavu raksturu mēs visi būtu nonākuši aiz restēm... Domāju, ir labi, ka viņi man neteica, jo es neiemācījos dzīvot ar dubultmorāli: skolā runā vienu, mājās - pavisam ko citu, domājam vienu, bet dzejoļus skaitām par kaut ko pretēju.

- Kādi būtu jūsu pirmie darbi, ja jūs ievēlētu par prezidentu?

- Pirmkārt, man katru nedēļu būtu preses konference, kurā es runātu ar tautu par valsts uzdevumiem. Es arī pārskatītu lietas, kas man traucē strādāt. Samazinātu Prezidenta kancelejas aparātu. Tie ir pirmie tehniskie darbiņi. Tālāk - lielākie darbi - jāiedvesmo cilvēki dzīvei, jāaptur tie, kuri jau sakrāmējuši čemodānu un taisās pamest Latviju. Augstās ārlietu problēmas es atstātu profesionāļiem Ārlietu ministrijā - es vienīgi turētu roku uz pulsa. Es sekotu, lai tiktu risināta algu problēma: nevar būt tā, ka departamenta direktors saņem desmitreiz vairāk nekā skolotājs... Naudu mūsu valstī ir, kur ieguldīt. Kaut vai kokus stādot. Tos arvien vairāk izcērt, pilsētās vairs nav, ar ko elpot. Rīgā pat taisās izzāģēt 100 koku pie Botāniskā dārza, savukārt Pērnavas ielā un Čaka ielā jau vairs nav, bet koki taču ir filtrs mūsu plaušām!

- Manuprāt, jums pietrūkst diplomāta talanta, kas būtu nepieciešams prezidentam. Esmu skatījusies, cik nežēlīgi jūs kritizējat TV dziedāšanas šovu dalībnieku devumu. Jums ir ļoti asa valoda. Protams, prezidenta amatu īsti nevar nosaukt par šovu, kaut gan...

- Prezidentam ir cita sociālā loma un cita valoda. Un mana valoda ir nevis asa, bet tieša. Man savulaik «TV24» bija bēdīgi slavena saruna ar politiķi Ilzi Viņķeli. Viņa vairākas reizes man aizrādīja: beidziet kliegt! Bet attiniet un paklausieties: es nekliedzu. Spēcīga balss nav skaļa balss. Un ko viņa pati darīja? Klaigāja. Skolotājs, kuram klusa, bet spēcīga balss, perfekti vada klasi, viņā ieklausās. Bet tas, kurš kliedz, iegūst arī kliedzošu klasi. Turklāt ir dažādi runas stili: sadzīviskais - mājās, ar draugiem, lietišķais - darbā, publicistiskais - tālrādē vai uzrunājot kādu auditoriju, arī vērtējot šovu. Savukārt, zinātniskais - uzstājoties konferencē, bet daiļrunas - sakot apsveikuma vārdus jubilejās. Tāpat ir tiesu, parlamentārā, skatuves, pedagoģiskā, diplomātiskā retorika utt. Prezidenta runas stils ir kaut kas atsevišķs: tam ir pilnīgi cita forma, temps, vārdu izvēle. Bet tas neizslēdz to, ka es, beidzis uzrunu pie Brīvības pieminekļa, ietu sadzīviski aprunāties ar cilvēkiem. Un es neuzdrīkstētos ar pirkstu parādīt, ka jums, ļautiņi, visi nav mājās, vai teikt «sen neesat pa galvu dabūjuši», vai arī, ka no sākuma «laikam jāierauj». Tas neietilpst ne prezidenta diplomātijā, ne retorikā.

- Kāpēc vispār piekritāt domāt par to, ka varat būt prezidents?

- Tāpēc, ka esmu pārliecināts: tagad Valsts prezidentam jānāk no humanitārās jomas, un pamatakcents viņam jāliek uz kultūru un sabiedrības audzināšanu.

- Cerat izglītot publiku? Nez, kas to interesētu vairāk - seksa ainas Kiviča vannā vai Kramiņa - eventuālā Latvijas prezidenta - domas par Latvijas valsts attīstību?

- Protams, Kivičs. Tāpēc, ka, skatoties šovus, nav jādomā, tajos aktivizē lētus un ātrus kairinātājus, kas tikpat ātri arī dziest. Taču prezidentam, lai ieinteresētu sava tautu, ir ļoti labi to jāpazīst. Un es varu apgalvot, ka pazīstu to: pamatizjūtas man nāk no ģimenes, turklāt Atmodas laikā esmu izbraukājis visu Latviju un iepazinis tūkstošiem cilvēku - ar izrādēm un koncertiem kopā ar Mudīti Šneideri, Hariju Liepiņu, Ēvaldu Valteru... Vēlāk esmu izbraucis Latviju kā pedagogs, lasīdams lekcijas. Vienmēr esmu jutis, kā dzīvo tauta. Man diemžēl ir tāda sajūta, ka daudzi mūsu deputāti kaunas no savas tautas. Tad vismaz prezidents lai ir tāds, kurš nekaunas! Protams, es neesmu apmierināts ar sabiedrības kvalitāti, bet aizrādīdams un kauninādams arī neko nepanākšu. Tieši otrādi: tauta jāiedvesmo, jāsaka - mēs kopā to varam! Man ir vēl viena pozitīva īpašība: es neminstinos, ātri domāju un atbildu tūlīt. Tāpēc: ja publiskajā telpā sāks parādīties Kramiņa domas par valsti, varbūt cilvēki pārtrauks skatīties tos šovus?

- Jūs gan esat optimists.

- Neesmu optimists attiecībā uz ievēlēšanu par Valsts prezidentu, bet esmu optimistisks par Latvijas nākotni. Man ir trīs pieauguši bērni, viņi nav pametuši Latviju, un viņi man nezvana pirmdienu rītos, lai palūgtu piecīti iztikai. Tie cilvēki, kuri ir aizbraukuši, svešumā nav laimīgi, jo mūsu būtībā ir iekodēts latviskums, un tam mūsu dvēselē ir jāpaliek. Citādi šī zeme nevar tikt dēvēta par Latviju. Un tas Latvijas prezidentam jāatceras ik brīdi!



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats