19. marts, Otrdiena
Vārda dienas: Jāzeps
Sākuma lapa » Sabiedrība » Klementjevs: Lielākā problēma ir Petravičas nekompetence
Klementjevs: Lielākā problēma ir Petravičas nekompetence
Autors: Baiba Lulle / NRA.lv / 7. marts 2019, 10:19
Kāpēc Saeimas atbildīgās komisijas deputātus neapmierina labklājības ministres Ramonas Petravičas (KPV LV) darbs, kādus uzlabojumus varētu un nevarētu sagaidīt labklājības jomā, kādi būtu darbi, kas jāpadara šodien, lai vismaz nākamgad situācija uzlabotos, Neatkarīgās intervija ar ilggadējo Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputātu Andreju Klementjevu (Saskaņa).

- Nedaudz ilgāk par mēnesi strādā Krišjāņa Kariņa valdība, kurā ir jaunas partijas, jauni deputāti, kas nāca politikā ar pārmaiņu solījumiem. Jūs kā politiķis, kas Saeimā ar sociālajiem jautājumiem strādājat daudzus gadus, jūtat jaunu dvesmu, jaunas iniciatīvas, idejas labklājības nozarē?

- Nē, tieši otrādi! Labklājības ministrijai vaicājām par šā gada plāniem, lai uzlabotu situāciju, bet ministre Sociālo un darba lietu komisijā stāstīja pamatā tikai par to, kas jau ir paredzēts likumā attiecībā uz pensionāriem un kas būs no 1. janvāra, ko iepriekšējā valdība un Saeima iebalsojusi. Par savām prioritātēm - nekā! Jautājām, kādas konkrētas likumdošanas iniciatīvas viņa paredz šogad, lai 2020. gadā būtu vieglāk, lai īstenotu viņas sludinātās prioritātes - samazinātu nabadzību un uzlabotu pensionāru dzīvi. Zinot, cik daudz laika vajadzīgs likumprojekta izstrādei, izskatīšanai, pieņemšanai, gribēju zināt, ar ko sāksim. Lai pieņemtu likumā un šogad izmaksātu pensiju indeksāciju, dažādās diskusijās, saskaņošanās ar ministrijām, pierādot formulas, pagāja apmēram gads. Nevaram runāt par kaut kā panākšanu 2020. gadā, ja mums šodien uz galda nav likumprojekts. Ministre min atraitņu pensijas - par tām mēs rakstījām pirms pieciem gadiem! Lai laba ideja aizietu līdz patērētājam, jāiziet visi posmi, semināri, diskusijas, valdība, trīs Saeimas lasījumi - nevaram vienu ideju izšaut, rīt pieņemt likumu un parīt paņemt naudu no Valsts kases!

- Nav idejas vai nav atbalsta tām, finansējuma?

- Nav idejas, un tieši tādēļ no komisijas un arī Saskaņas frakcijas uz ministri ir tāds spiediens! Ir tikai lozungs, kuru nezina kā realizēt. Viņa varētu šo savu nezināšanu vismaz kompensēt, paņemot par parlamentāro sekretāru cilvēku ar pieredzi nozarē un politikā, piemēram, ilggadējo Sociālo un darba lietu komisijas vadītāju Aiju Barču, kura zina gan politiskās, gan jomas nianses, bet šodien esam spiesti gaidīt, kamēr cilvēks kaut ko šajā sfērā iemācīsies! Bet mums nav tik daudz laika, ar ilgo valdības veidošanu jau esam pazaudējuši šo gadu situācijas uzlabošanai un ar šādu ministres iniciatīvas trūkumu riskējam pazaudēt vēl arī nākamo!

- Jūs ar savu 20 gadu pieredzi parlamentā sociālajā jomā un citi deputāti, kas ir ilgāku laiku komisijā, varat nākt ar savām idejām, iniciatīvām! Jums ir bažas, ka tās noraidīs tikai tāpēc, ka tās iesniegs opozīcija?

- Komunikācija ar ministri neveidojas laba. Aicinājām viņu uz komisiju, kad skatījām tā saukto mūžīgo bērnu, I grupas bērnu invalīdu pabalsta problēmu. Ministre uz komisiju neatnāca, neizrādīja vēlmi tikties ar sabiedriskajām organizācijām un izprast problēmu. Debates komisijā sanāca ļoti asas, tostarp tika izteikti pārmetumi ministrei, ka tā vietā, lai atnāktu uz komisiju un tiktos ar cilvēkiem, viņa sniedza intervijas medijiem. Jā, līdzekļus pabalsta palielināšanai viņa un valdība tomēr atrada, turklāt palielināja pabalstu nevis par pieticīgi prasītajiem 10, bet par 100 eiro. Rezultāts ir labs, bet veids, kādā darbs notika, nebija pareizs. Tas arī nozīmē to, ka nauda ir, speciālais sociālais budžets šodien ir ar lielu proficītu, un ir iespēja uzlabot situāciju. Ja reiz uz sociālā budžeta rēķina tiek palielinātas budžeta prognozes, tas nozīmē, ka ir iespējas sociālajā sfērā kaut ko uzlabot.

- Kādas būtu prioritātes, kam vajadzētu visupirms ķerties klāt, vienlaikus arī vienā gadā nenodedzinot visu uzkrājumu?

- Labs jautājums, brīnos, kāpēc ministre tādu neuzdod. Komisijā ir grozījumi likumprojektā par valsts pensijām, kurš cilvēkus sadalīja tajos, kuri pensionējās līdz 2012. gada 1. janvārim, un kuri pensionējās pēc šī datuma, nesaņemot tādu piemaksu par darba stāžu pie pensijas kā tie, kas pensionējušies līdz šim datumam, par ko arī bija Satversmes tiesas (ST) spriedums. ST piekrita, grūtos posmos, atkarībā no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta iespējām, valsts var atteikties no politiskiem pabalstiem, par kādu tiek uzskatīta šī piemaksa, bet, situācijai uzlabojoties, pie tiem vajag atgriezties. Izmantojot šo argumentāciju, pērn augustā iesniedzām likumprojektu, kurš konceptuāli ir nodots komisijai. 110 000 cilvēku gaida šīs piemaksas - 81 tūkstotim vecuma pensionāru varējām palielināt piemaksu par 21 eiro un 28 tūkstošiem invalīdu par 12 eiro, kaut nedaudz izlīdzinot šo netaisnību. Saprotam, ka nevar visiem šīs piemaksas izmaksāt vienā gadā, bet to var vismaz pamazām darīt, sākot ar tiem, kas pensionējās 2012., 2013. gadā, tad pieliekot pamazām pa gadiem klāt, kā ne reizi vien ar pensijām darīts. Darot uzreiz, tas maksātu 25 miljonus eiro, bet var veidot šo trepi un šo negodīgo pieeju likvidēt, piemēram, piecos gados. Nav godīgi, ka tiem, kas pensionējās līdz 2012. gadam, pensija ir par 20 eiro lielāka tikai tāpēc, ka viņi piedzima citā gadā, lai arī strādāja un maksāja nodokļus līdzīgi kā citi. Bet ministre nedzird un nesaprot.

- Pensiju, piemaksu noteikšanas sistēma ir sarežģīta - jāļauj jaunam ministram mācīties, vai tomēr partijai vajadzēja deleģēt amatam cilvēku, kurš jau ir sistēmu izpratis? Ja tāds viņiem vispār ir.

- Ir vēl lietas, kur konstatējam neizpratni. Iepriekšējā valdība par II grupas invalīdiem pieņēma koncepciju, kas paredzēja palielināt minimālo valsts pensiju aprēķinu bāzi no 64 līdz 94 eiro. Tam nepieciešamie 6,4 miljoni no sociālā budžeta nav liela nauda, bet invalīdiem tas būtu būtiski, jo reāli izdzīvot par 64 eiro nav iespējams! Viss jau ir sarakstīts, ministrei tikai vajadzēja izlobēt un dabūt naudu, līdzīgi kā vēl dažiem pasākumiem! Bet, ja cilvēks jomu nepārzina, viņš kā nozares lobētājs zaudē valdības sēdē.

- Cik, jūsuprāt, svarīgākajiem pasākumiem būtu vajadzīgs līdzekļu, un vai tos vispār bija iespējams iekļaut jau 2019. gada budžetā?

- Ir vēl citas lietas, kas kopumā maksātu 20 miljonus, ko mierīgi šogad varēja panākt, ņemot vērā līdzekļu esamību un kritisko situāciju atsevišķām sabiedrības grupām. 6,4 miljoni invalīdu pabalstiem nav liela nauda! Redzējām, cik daudz tika norakstīts no sociālā budžeta, lai segtu pamatbudžeta vajadzības! Ministre tikai saka, ka viss būs 2020. gadā, bet, jautjot, ko šogad plānots darīt, lai nākamgad būtu, vienīgais viņas prezentācijā bija viens likumprojekts - Valsts sociālā pabalsta likums.

- Kas tajā tiks mainīts?

- Tas pamatā saistīts ar bērnu adopciju, un arī šīs izmaiņas aizsāktas jau iepriekšējā valdībā. Ir jau marts, bet komisijai nav iestrāžu, lai palīdzētu pensionāriem, invalīdiem un citām sociālajām grupām. Arī pašiem sociālās palīdzības sniedzējiem vajadzīgs lielāks atbalsts. Sociālajā jomā cilvēki bieži strādā pārliecības vadīti - gan pašvaldības sociālajos dienestos, gan Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (VSAA), un valsts to izmanto, nevis cīnās par viņu normālu atalgojumu. Jā, no šā gada aprīļa sociālās aprūpes centra darbiniekiem pacels algas par 145 eiro, bet uzskatu, ka vienai no prioritātēm jābūt arī VSAA darbinieku algu celšanai - viņu algai nebūtu jābūt zemākai par vidējo algu valstī. Inspektoriem, klientu apkalpotājiem ir ļoti liela slodze, viņiem jābūt augstu kvalificētiem, jāpārzina daudzi likumi un normatīvie akti, kas jāpiemēro, lai piešķirtu pabalstus un pensijas, jākomunicē ar cilvēkiem. Šie cilvēki pirmajā līnijā tur to spiedienu, kas nāk no pensionāriem, kas vēršas pie viņiem. No viņiem prasām ļoti daudz, bet maksājam minimāli. Arī pašvaldību sociālajiem darbiniekiem ir ļoti grūta situācija, un inspektors, kas uzklausa cilvēku sāpi, nereti pats atrodas tuvu situācijai, lai prasītu pabalstu.

- Aktualizēta iztikas minimuma groza noteikšana - bijušais labklājības, tagad finanšu ministrs Jānis Reirs paudis, ka divos konkursos nav izdevies rast institūciju, kas to aprēķinātu. Tā ir aizbildināšanās, baidoties no prasībām, kuras varētu sekot, izmantojot šo aprēķinu kā argumentu dažādu pabalstu, pensiju palielināšanai?

- Jā, ir bailes, ka mūsu sociālās apdrošināšanas iemaksas, sistēma un pensija izrādīsies pilnīgi neatbilstoša realitātei, izdzīvošanai, ka tas grozs būs tiks liels, ka to nesasniegs pat apmēram 80% pensionāru. Tas signalizētu, ka 28 gadus esam būvējuši sociālās apdrošināšanas sistēmu, solījuši, ka, maksājot nodokļus, saņemsiet, lai pensijā vismaz spētu izdzīvot, bet rezultātā dzīvosim slikti un ne ar kādām indeksācijām, piemaksām nesasniegsim to līmeni, lai vidējais iedzīvotājs justos sociāli droši. Sociālā nedrošība arī stimulē vairāk uzkrāt zeķē, saņemt aploksnēs, jo cilvēki nav pārliecināti, ka, godīgi maksājot visus nodokļus, pēc tam no valsts saņems atbalstu.

- Statistika liecina, ka nabadzības riskam Latvijā pakļauti 23,3% iedzīvotāju. Tiešām tik daudzi, vai arī te savu lomu spēlē neuzrādītie ienākumi?

- Cilvēks, kurš strādā, vēl var izvilkt - ja viņam ir veselība, spēks, var atrast darbu un piepelnīties, bet tas, kurš kļuvis par invalīdu vai hronisku slimnieku, momentā nokļūst nabadzīgo kategorijā. Zāles un medicīnas pakalpojumi ir dārgi, un, ja nav uzkrājumu, viņš ātri grimst nabadzībā, jo izmaksātie pabalsti nekompensē veselības atgūšanas vai uzturēšanas izdevumus. Cilvēkiem, kas vispār nevar piedalīties darba tirgū un dzīvo tikai no fiksētas pensijas un pabalstiem, neviena piemaksa, indeksācija neizlīdzina dzīves dārdzības pieaugumu.

- Petraviča izteikusi dažus priekšlikumus pensionāru dzīves līmeņa uzlabošanai, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu pensionāriem, kā jau iepriekš plānots, no 2020. gada tiks sākta 2. pensijas līmeņa mantošana, atraitņu pensijas... Arī tas neizlīdzinās šo dzīves dārdzības pieaugumu, neapturēs grimšanu nabadzībā?

- Nē, arī tā 20 eiro piemaksa par darba stāžu būtiski nemazinās slīgšanu nabadzībā. Jākoncentrējas uz to, lai cilvēki noticētu pensiju sistēmai, bet mums cilvēki pirmspensijas vecumā saprot, ka, zaudējot darbu un aizejot pensijā, momentāni kļūs nabagi. Tāpēc sākas dažādas spēles ar aploksnēm.

Arī par 2. pensiju līmeni bankās, kurās šodien esam spiesti ieguldīt, nav pilnīgas pārliecības, ka tas, kā sākotnēji bija domāts, veidos 30-40% no mūsu nākamās pensijas.

- Kur nu 30-40% pensijas nodrošinājuma, ja, piemēram, pagājušā gada ienesīgums visiem pensiju 2. līmeņa plāniem bija negatīvs!

- Negribēju to teikt, bet, jā, tā ir! Negatīvi skaitļi ilgtermiņā, cerams, nebūs, bet mēs labākajā gadījumā saņemsim to pašu, ko ielikām, jo šodien tirgi neattīstās tik labi, lai mēs, ņemot vērā vēl inflāciju un citus faktorus, pēc gadiem būtu ieguvēji.

- Bet vairāk maksāt nodokļos labklājības vārdā arī strādājošajiem nav vēlmes, jo īpaši tādēļ, ka daudziem algas nav tik lielas, jāsaglabā arī nodokļu konkurētspēja ar citām valstīm. Cik varam atļauties šodien tērēt no sociālā nodokļa uzkrājuma, ņemot vērā arī prognozes vecuma demogrāfijas izmaiņām?

- Skaidrs, ka nevaram vēl pacelt algas nodokļus, kas mums jau tā ir augstākie Baltijā, tad nebūsim konkurētspējīgi. Jāmeklē citas iespējas. Gribi vai ne, bet uz Latviju ir jāaicina vairāk strādājošo, lai viņi maksātu nodokļus, lai mēs varētu nodrošināt mūsu solidaritātes sistēmu. Šodien jau strādājam ar negatīvu balansu un ne tikai zemās dzimstības, bet arī migrācijas dēļ zaudējam darbaspēku, kādēļ nevaram papildināt sociālo budžetu, tāpēc arī piesardzības dēļ mēģinām izveidot uzkrājumus. Vajag pieņemt radikālu lēmumu, aicināt viesstrādniekus, kuri papildinātu Latvijas budžetu, kā to darīja briti, īri. Jābūt atvērtiem ne tikai tāpēc, ka virknē nozaru trūkst darbaspēka, kā, piemēram, būvniecībā, medicīnā, bet arī tāpēc, lai strādājošo būtu vairāk nekā miljons. Šodien to ir mazāk, kādēļ mums ir ļoti grūti uzturēt pensionārus. Mums vajadzētu par 200-300 tūkstošiem strādājošo vairāk - tas ir viens no nosacījumiem, lai turpinātu šo sistēmu.

Varam arī mazināt ēnu ekonomiku, bet te būtisks faktors ir panākt cilvēku uzticēšanos sistēmai, ka viņu samaksātie nodokļi nāks atpakaļ. Kad tikko ieviesa lielākus bērna piedzimšanas pabalstus, cilvēki sāka ticēt un maksāt nodokļus. Attiecības ar valsti nevar veidot tikai uz represīviem pamatiem, biedējot cilvēkus, ka atnāks VID un tevi sodīs, ir arī jāparāda, ko cilvēki saņems, maksājot nodokļus. Protams, jācenšas arī veidot tādu sistēmu, kur nevar krāpties, piemēram, ieviešot centralizētu slimības lapu uzskaiti e-veselībā, ietaupīti tika deviņi miljoni eiro uz slimības lapu rēķina, daļa no kurām iepriekš tika izrakstītas fiktīvi.

- Runājot par ēnu ekonomiku, vai Petravičai būtu jāatkāpjas no amata, ja izrādīsies, ka viņas vīra uzņēmumā, kurā viņa bija finanšu direktore, maksātas aplokšņu algas? Kā opozīcija prasīsiet viņas atkāpšanos?

- Jā, arī mani frakcijas kolēģi jautā, vai nevajadzētu rosināt ministres demisiju, esmu dzirdējis līdzīgas runas arī no Budžeta un finanšu komisijas. Bet man šī nešķiet būtiskākā Petravičas problēma - daudz svarīgāk ir, lai viņa sāk citādi attiekties pret Sociālo un darba lietu komisiju, deputātiem un savu darbu! Viņas iepriekšējo darbību lai vēta premjers, VID, koalīcija, bet Saskaņa no tā netaisīs politisko teātri. Mums svarīgāk, lai labklājības ministrs pēc amata pilnvaru beigām aizietu ar pārliecību, ka viņš ir daudz ko uzlabojis. Ministram ir padomnieki, kuri var parādīt instrumentus, lai daudzu iniciatīvu realizāciju varētu sākt jau 2020. gadā. Baidos, ka, noņemot Petraviču no amata, nozarei līdzēts netiks. KPV LV nav citu profesionāļu, ko deleģēt šim amatam. Mainot ministru, būs vēl grūtāk iestrādāt konkrētas iniciatīvas, lai tās sāktu darboties nākamgad. Mums svarīgi, lai Petraviča saņemas, noliek deputāta mandātu un sāk strādāt ministrijā, iedziļinās problēmās, nevis tikai zīmējas medijos un ar PR speciālistiem.

Neprasām jau viņai kalnus gāzt, pietiktu, ja viņa pateiktu, piemēram, ka viņas prioritāte šobrīd ir III grupas invalīdi vai vecuma pensionāri, kuri saņem minimālo pensiju, un, lūk, te ir konkrētie priekšlikumi tās īstenošanai! Nevar atnākt uz parlamentu ar prezentāciju, kurā parāda to, ko paveica iepriekšējā Saeima un iepriekšējā valdība! Līdzīgi pārmetumi bija ne tikai no mūsu komisijas! Arī Pensionāru federācijā bija tāda pati aina. Svarīgāks par aplokšņu algu skandālu ir tas, lai komisijai būtu materiāls, ar ko strādāt, lai uzlabotu sociālo situāciju, bet pārmaiņas ministrijas augstākajā līmenī to nedos.

- Vai sēdēšana uz diviem krēsliem, jūsuprāt, ministrei traucē iedziļināties nozarē vai varbūt tieši palīdz mācīties, gūt politisko pieredzi?

- Traucē, jo viņa Saeimā strādā nevis Sociālo un darba lietu, bet Finanšu komisijā, kur viņa neredz savu auditoriju, par kuru ir atbildīga kā ministre. Šīs Saeimas četru mēnešu laikā mūsu komisijā pabijuši daudzi cilvēki, kurus viņai vajadzētu iepazīt, tuvāk saprast to cilvēku sāpi. Labi, ka viņa noreaģēja uz pieprasījumu par pabalstiem mūžīgajiem bērniem, bet viņi ar to arī nebija pilnībā apmierināti, jo tas neatrisina problēmu pēc būtības - bērns pansionātā valstij izmaksā ap 1000 eiro, bet vecākam, kas viņu kopj mājās, labākajā gadījumā tiek samaksāti 300 eiro. Kāpēc tāda starpība, un kāpēc mēs šo bērnu atstāšanu pansionātā veicinām? Loģiski jautājumi! Ja vecāks visu mūžu pavada ar slimu bērnu, varbūt vismaz to var ieskaitīt darba stāžā? Ko darīt ar tiem cilvēkiem, kuri ir invalīdi no bērnības un fiziski nevar savākt stāžu, un saņem minimālo pabalstu, un uzreiz pēc 18 gadiem viņi kļūst par sociālā dienesta klientiem? Tas nav godīgi, jo ar savu invaliditātes grupu šis cilvēks nevar savākt to darba stāžu pensijas piešķiršanai! Šādas nianses var saprast, tikai komunicējot ar cilvēkiem ar konkrētu pieredzi, nevis sēžot Budžeta komisijā un skatoties uz skaitļiem, nodokļiem. Ja Petraviča strādātu Sociālo un darba lietu komisijā, būtu citādi.

Var arī aktīvāk iesaistīt parlamentāro sekretāru vai profesionālus padomniekus. Piemēram, Veselības ministrija regulāri uz komisiju sūta savu parlamentāro sekretāru, kurš tur roku uz pulsa, saņem aktuālo informāciju, brauc līdzi uz izbraukuma sēdēm, saprot, ko nākamajā komisijas sēdē ministrei jautās. Šiem cilvēkiem ministrei jāatnes koncentrāts, lai viņa kā politiska persona var iet uz Ministru kabinetu un argumentēt finanšu un citus pieprasījumus par konkrētām lietām. Nekad nav bijis tā, ka labklājības jomai būtu lieka nauda un kāds teiktu: «Klau, ir pāris lieki miljoni, kā tos sadalīsim?» Vienmēr ir cīņa par finansējumu, un ir jābūt plānam. Ja ministre saka, ka šogad nekas nebūs, strādāsim, panāksim 2020. gadā, es viņai neticu, raugoties uz iniciatīvu trūkumu.

- Viņa ir nosaukusi prioritātes, kas būšot dzimstības veicināšana, atbalsts ģimenēm ar bērniem, minimālā līmeņa celšana pensijām un pabalstiem, bet tādā vispārīgā līmenī.

- Jā, bet nav dzirdēts to izklāsts, instrumenti, kā šos mērķus sasniegt. Es nezinu, kas sekos, kādi ir konkrēti plāni. To vietā viņa profesionāļu komisijā rāda prezentāciju, kur no 17 lapām ir pamatā stāsts nevis par nākotni, bet par to, kas bijis. Tas nav vajadzīgs, kad jauns cilvēks sāk strādāt ministrijā! Tas ir kā hokejā savākt izlasi un par vārtsargu paņemt cilvēku, kurš nemāk spēlēt, kurš saka, ka pamācīsies! Ministru kabinets ir mūsu Latvijas politiskā izlase, bet vārtsargs nevar neko noķert, jo mācās! Skatos uz to ar sāpīgām emocijām.



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats