21. marts, Ceturtdiena
Vārda dienas: Benedikts, Dzelme, Una
Sākuma lapa » Sabiedrība » Teterovskis: Tevi, deputāt, izsauks katru dienu!
Teterovskis: Tevi, deputāt, izsauks katru dienu!
Autors: Elita Veidemane / NRA.lv / 22. februāris 2019, 14:54
Intervija ar kordiriģentu Intu Teterovski: par politiskās kultūras izmaiņām, par personībām vēsturisko pagriezienu punktos, par Kultūras ministriju kā galveno iestādi un politiķiem, kuri sāk kā basi, bet beidz kā tenori.

- Vispārzināms ir fakts: lai iemācītos labi dziedāt, vispirms jāiemācās klausīties. Dzīvē patiesībā ir tāpat: jāmāk ieklausīties. Vai politiķi ieklausās tajā, ko saka tauta?

- Saviem koristiem es vienmēr to atgādinu: klausieties! Nevienu neinteresē, ko tu viens pats spēj izdarīt, visus interesē tas, ko mēs kopā varam izdarīt. Ja tu tikai runā, tu gudrāks nekad nepaliksi. Plus vēl vajag ne tikai klausīties, bet arī darīt. Turklāt - viena lieta ir kaut ko zināt, bet pavisam cita - izmantot šīs zināšanas darbībā. Kas attiecas uz politiķiem - viņu darbs ir runāšana... Bet ir, protams, reizes, kad viņi pat ieklausās, taču tas ir pietiekami reti. Daudzi ir iemācījušies klausīties, bet nedzirdēt. Viņi klausās, bet neko nedara. Tomēr kaut kādas nelielas izmaiņas notiek. Konkrēti? Pirms pieņēma Diasporas likumu, man ienāca prātā: parunāšu ar politiķiem. NA politiķis Rihards Kols lobēja šo likumu. Aizgāju pie viņa parunāt. Man šķita, ka viņš ne visai ieklausās manī... Viņš, protams, bija ieguldījis daudz spēka un zināšanu šā likuma radīšanā, bet es sapratu, ka līdz vienprātībai mēs nenonāksim. Pie Kola biju kopā ar diasporas pārstāvi - teātra režisori Ilonu no Sidnejas. Es uzskatīju, ka tādam likumam vispār nav jābūt, jo tas sadala latviešus - ir viena veida latvieši, un ir cita veida latvieši. Tu taču esi Latvijas pilsonis - vienalga, kur tu dzīvo. Agrākajiem trimdiniekiem tā bija dzīvības vai nāves izvēle, šodien aizbraukušajiem tā lielākoties ir ekonomisko apsvērumu izvēle. Uzskatu, ka visus diasporas jautājumus var risināt esošo likumu ietvaros.

- Vai uzskati, ka politiskā kultūra mainās?

- Palēnām mainās. Jo politikā iekšā nāk jauni cilvēki, no kuriem daudzi tomēr ir uzklausīt spējīgi. Būtu ideāli, ja Latvijā rastos profesionālu politiķu paaudze.

- Kas tad mācīs šos profesionālos politiķus? Nav mums tādas mācību iestādes.

- Nevaru saprast, kāpēc joprojām nav! Profesionālos politiķus lielākoties redzam ministrijās: kad nomainās ministrs, viena daļa ministrijas ekspertu «norokas», jo baidās, ka atlaidīs, savukārt proaktīvie mēģina uz nomaiņas viļņa kaut ko izsist savā labā. Bet jāsaprot, ka ministriju politisko ikdienu un virzību noteiks tie, kuri tur jau sēž - par spīti vai pateicoties tam vai citam ministram, kam atliek rūpēties par nākotnes vīziju. Domāju, ka 100 deputāti Saeimā - tas ir par daudz. Ir diezgan grūti atrast 100 Latvijas valstij lojālus, latviski un perspektīvi domājošus cilvēkus, kuru mērķis ir nevis savu ambīciju apmierināšana, bet tautas labklājība - tādus cilvēkus, kuri prastu strādāt Saeimā kā deputāti. Jo jautājums ir tāds: kas tad iet balotēties uz Saeimu? Šai institūcijai politiskā aura ir visai šaubīga: tur viss ir sarunāts, un tur valda korupcija utt. Iespējams, ka daļēji tā tas arī ir, un zināmā mērā var vainot medijus, kuru galvenā doma ir - jo sliktāk, jo labāk. Ir jums tā vara, ir! Un negatīvais vienmēr būs spilgtāks nekā pozitīvais: ir taču bijuši mēģinājumi veidot pozitīvo ziņu raidījumus - tam visam nav nekādu reitingu! It kā jau visi gribam, lai būtu labi, bet mēs neesam raduši priecāties par labo...

- Daudzi sapriecājās, ka pirms 13. Saeimas vēlēšanām uzradās daudzas jaunas partijas: nu tik būs jaunas un labas pārmaiņas!

- Nu beidz! Ar ko šīs «jaunās» partijas atšķīrās cita no citas? Ko tās gribēja sadalīt? Ietekmi? Mēs esam pieraduši atrasties kaut kādos nemitīgos spaidos, esam pieraduši, ka pār mums kāds valda, visu laiku notiek cīņa pret ārējo ienaidnieku. Bet tagad taču nav nekādu ārējo ienaidnieku! Vai tad tiešām tik grūti vienoties, teiksim, divās vai, sliktākajā gadījumā, trijās partijās - lai vienotos kopīgā darbā Latvijas labā? Tātad - PAR kaut ko. Bet, izrādās, vienoties PRET ir daudz vienkāršāk un pat - es teiktu - interesantāk. Daudziem šķiet, ka tā ir kaut kāda spēle - taisīt arvien jaunas un jaunas partijas. Bet šajā spēlē tiek izspēlēta valsts, un likmes ir augstas! Latvija nav tik maza valsts, kā varbūt viens otrs iedomājas, tāpēc jābeidz vaimanāt par «700 verdzības gadiem» un bāreņu asarām.

- Vēl jau viens otrs gaudo par bāreņu cilti...

- Ja mēs tādi būtu, mēs nebūtu nonākuši tur, kur patlaban esam.

- Tad jau mums ir bijuši labi līderi?

- Es domāju, ka mums ir bijuši spēcīgi cilvēki, kuri vēsturisku pagriezienu punktos pieņēma vajadzīgos lēmumu. Piemēram, pēc Pirmā pasaules kara viss taču mainījās, un 1918. gadā tika nodibināta Latvijas valsts. Arī Atmodas laikā bija spēcīgas personības, kas veidoja vēsturi. Protams, tagad daudzi no tiem, kuri toreiz gāja ar pārmaiņu karogiem, nav apmierināti ar esošo situāciju... Bet kā ir tagad? Vai tad mēs nevaram apsēsties un izanalizēt situāciju, lai ietu uz priekšu? Ceru, ka mūsu valstij nav paredzēti tikai 100 vai 150 gadi, bet daudz vairāk. Daudzās jomās ir tā: tu ej, tad pēkšņi apstājies, jo ir strupceļš. Un strupceļš ir tāpēc, ka neesam vērtējuši perspektīvu, mums nav tālejoša plāna. Nesen runāja par 20 gadu plānu, bet - kas valstij ir 20 gadi? Ja gudrajiem prātiem nav 100 gadu vīzijas, tad nav ko spriedelēt! Manuprāt, mums vajadzētu darīt tā: saaicināt kopā vadošos visu jomu zinātniekus, izcilus visu jomu speciālistus, pasaules līmeņa ģeniālās galvas un vienoties par 100 gadu vīzijas veidošanu. Labi, no 100 uzaicinātajiem varbūt paliks kādi 20 gudrinieki, bet šie divdesmit tad varēs izlemt, kādai vajadzētu izskatīties un būt ideālajai Latvijai pēc simt gadiem un kā līdz tai vajadzētu virzīties. Kādi būtu galvenie vaļi, uz kuriem balstīties Latvijai? Tie ir - valoda, kultūra, ekonomika, etnoss. Divdesmit gadus skatīties uz priekšu - tas ir par maz, jābūt simt gadu periodam, ko plānot. Ļoti daudzas lietas ir paredzamas, daudz ko mēs varam ietekmēt, daudz ko - neparedzēt, bet lielais virziens ir skaidrs, un tā ir Latvijas izaugsme un stabilitāte.

- Nez kāpēc tad nesanāk kopā šie Latvijas plānotāji un virzītāji? Lielākoties gan redzam merkantilus un ne visai gudrus pie varas pierāvušos indivīdus.

- Šo ideju jāsāk bīdīt tādiem cilvēkiem, kuros ir spēks un griba to darīt. Ja mani mājo kāda ideja, mēģinu to izklāstīt kultūras jomas virzītājiem, bet nav jau īsti to cilvēku, pie kuriem vērsties... Es varu pieteikties vizītē pie kultūras ministres Daces Melbārdes vai pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa. Un es to arī daru. Ja tur ir cits viedoklis, tad - kur vēl tālāk man iet? Latvija ir nacionāla valsts, un tā ir milzu vērtība, kuras galvenā sastāvdaļa ir mūsu valoda. Punkts! Tad kam tas viss ir jāaizstāv? Kultūras ministrijai. Tā, manuprāt, ir Latvijas galvenā ministrija, tā tam vismaz jābūt. Ne Finanšu, ne Ekonomikas ministrija nav galvenās.

- Vai Kultūras ministrija pilda šo - galveno - funkciju?

- Man ir aizdomas, ka ne. Neredzu, ka Kultūras ministrija būtu uz pirmā zirga. Protams, jebkura laba ideja realizējas atkarībā no tā: ir tev nauda vai nav? Tikai tāpēc ir jābūt Finanšu ministrijai, kurā, ceru, atradīsies nākotnes vizionāri. Saproti, lielums slēpjas sīkumos. Ko ar to domāju? Ir divi dziesmu svētki: skolēnu un pieaugušo. Par pirmajiem atbild Izglītības ministrija, par otrajiem - Kultūras ministrija. Kad par kādu jautājumu, kas skar skolēnu dziesmu svētkus, es vēršos Kultūras ministrijā, man atbild: ejiet uz Izglītības ministriju! Bet, piedodiet, es domāju par nākotni - par lielajiem dziesmu svētkiem. Es domāju par svētkiem kopumā, es nedalu - lielie un mazie. Un vispār - ir jādomā par lietām kopumā, par lielumu, jo tas ir jāierauga pirmām kārtām. Un tādi cilvēki - vizionāri, kuri saredz lielumu un tā nozīmi - Latvijā ir, tikai viņi jāaicina vienkop. Bet šiem cilvēkiem nav jānāk vienkārši papļāpāt, jo nevienam nav liekas minūtes, visi esam pāraizņemti ar dažādiem pienākumiem. Cilvēkiem ir milzum daudz labu ideju, jautājums ir tikai tāds: kurš uzņemsies flagmaņa lomu? Bet šeit atkal problēma: problēmu kopums ir sadalīts nevis pa jomām, bet pa politiskajām partijām. Tieši tāpēc, piemēram, Kultūras ministrija nedrīkst asociēties ar kādu konkrētu politisko spēku. It kā jau visiem ir viens mērķis - Latvija. Bet tai partijai ir tāda prioritāte, tai - pavisam cita, man nepatīk tas cilvēks, bet viņam - tas...

- Vai pēdējā laikā tevi ir pārsteiguši kādi notikumi, mezglupunkti vai problēmas?

- Lielākais mezglupunkts, protams, bija Saeimas vēlēšanas, un, vērtējot gaitu uz tām, jau laikus bija skaidrs, ka situācija būs tieši tāda, kāda izvērtās pēc vēlēšanām - būs sadrumstalota Saeima... Bet pārsteigumu man sagādāja bijušais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis: viņš iestājās par to, ka skolās ir jādzied. Publiski gan tas neizskanēja... Varbūt neviens ar viņu par to nebija runājis? Izglītības ministrijā, starp citu, jau vairākus gadus nav eksperta, kas būtu atbildīgs par mūzikas mācīšanu skolās. Un tas ir ļoti savādi. Programmas Skola 2030 ietvaros notika forumi, un vienā no tiem piedalījos arī es - tajā apsprieda jautājumu par to, kura no mākslām skolā ir vissvarīgākā? Es kā Dziesmu svētku biedrības priekšsēdis arī dabūju runāt, pasakot, ka galvenā, protams, ir mūzika - tā attīsta, iniciē, veicina, izglīto. Turklāt tas viss pamatots zinātniski pierādāmos faktos. Tad arī dabūju no visiem... Katram sava mākslas joma bija vissvarīgākā. Bet kura joma var iztikt bez mūzikas? Kino? Kurš tad skatīsies to kino? Labi, gleznošana var iztikt bez mūzikas, arī arhitektūra. Tās ir spēcīgas, autonomas pasaules, kuras viena otru ietekmē. Bet mūzika - tas ir kaut kas cits. Tu vari aiztaisīt ausis, bet mūzika paliks: tā vibrēs tevī. Tagad skolā tiek plānota drāma. Kas tas ir? Skolā uzvedīs lugas? Tādas «drāmas» vietā skolā ir vajadzīgs koris. Un tā domāja arī Šadurskis.

- Kāpēc tad viņš domāja tik klusi?

- Es nezinu! Kamēr Šadurskis vēl bija ministrs, viņš teica: ceru, ka jaunā ministre respektēs vēlmi pēc koriem skolās. Ja mēs esam nacionāla valsts, tam vispār nevajadzētu būt nekādam jautājumam: mēs esam koru lielvalsts. Kaut arī mēs satraucamies, ka koru skaits samazinās, par mums pasaulē brīnās un saka: visiem šķiet, ka mēs visu laiku dziedam. Bet tik rožaini nemaz nav... Korus un muzicēšanu skolās uzskata par interešu izglītību, uz ko var pieteikties vai nepieteikties. Bet es uzskatu: tas ir mācību priekšmets, un punkts! Nevis mācīšanās par mūziku, bet tieši muzicēšana. Tikai mācīties par mūziku un nemuzicēt - tas jau saknē ir nepareizi. Kāda atšķirība, kurā gadā komponists dzimis, ko ēdis un ar ko gulējis? Protams, tev ir jāsajūt stili, jāatšķir laikmeti, jo, mācoties mūziku, vienmēr bijusi svarīga kompetenču pieeja: tev ir jāzina, kas rakstīja galma mūziku un kāpēc Bēthovens tika algots tam vai tam. Tas viss jāzina un jāsaprot, jo mūzika ir visdzīvākā, tā ir atrodama jebkurās struktūrās. Bet vai ministre Šuplinska turpinās Šadurska muzikālos rosinājumus - nezinu. Pagaidām visi ierēdņi tikai gaida, ko teiks jaunā ministre. Taču vajadzētu būt otrādi - lai ierēdņi nāk ar ierosmēm pie ministres!

- Tu pirmīt teici, ka 100 deputāti Saeimā ir par daudz. Izskatās, ka par daudz ir arī ierēdņu ministrijās: liela daļa no viņiem tikai imitē darbu.

- Manuprāt, ir liela neizpratne par to, kam un kāpēc jāstrādā tajā pašā Saeimā: liela opozīcijas daļa uzskata, ka tie, kuri nav iekļauti koalīcijā, var vispār neko nedarīt. Un arī nedara! Bet opozīcijas deputātiem ir tieši tāds pats mandāts kā koalīcijas deputātiem - nu tad dariet! Rosiniet idejas! Visticamāk, ka opozīcijas un koalīcijas partiju programmas sakrīt 90% gadījumu. Nav taču problēma strādāt, bet - ja es neesmu galvenais, tad nestrādāšu. Varbūt uzlikt kvotas visiem deputātiem? Tavs pienākums ir - vienalga, tu esi opozīcijā vai koalīcijā - iesniegt tik un tik likuma labojumu, likumprojektu un ierosinājumu.

- Pareizi. Citādi sanāk, ka mēs, nodokļu maksātāji, algojam dīkdieņus par nekā nedarīšanu, plus vēl apmaksājam viņu ceļu no darba uz mājām, nereti pieplusojot arī dzīvojamās platības īri...

- Tas ir tāpat kā korī vai orķestrī: tu nevari pateikt, ka nespēlēsi flautu, jo tev vienkārši negribas to darīt. Nē, tev ir jāspēlē kopskaņai. Arī katram - katram! - deputātam ir jāstrādā, lai rastos šī kopskaņa likumdošanas jomā. Ja tu nespēlēsi (nestrādāsi), tu būsi pelnījis, lai tev izmet ārā no orķestra (no Saeimas). Protams, jo vairāk cilvēku, jo lielāka iespēja izšmaukt, neko nedarot. Kad mācījos Dārziņos, mūsu klasē bija astoņi audzēkņi, un tas nozīmēja, ka ikviens katru dienu tiek izsaukts. Bet līdzīgai situācijai vajadzētu būt arī Saeimā: tevi, deputāt, izsauks katru dienu! Tev tur jābūt klāt ar visu prātu, sirdi, miesu un garu. Katram deputātam jābūt kā solistam, bet ar lielu prasmi sadziedāties ar citiem. Viss notiek tieši tāpat kā korī. Un koris ir izcils mūsdienu sabiedrības modelis: ja tu, piemēram, esi bass, tev līdz perfekcijai jāzina sava basa partija, bet atsevišķi tā nevienu klausītāju neinteresē, jo tev jāspēj saklausīt visus pārējos, sadziedāties un sniegt klausītājam izcilu kopskaņu. Tu, būdams bass, nedrīksti mainīt melodiju, pretējā gadījumā iestāsies disonanse. Bet ar vienu otru politiķi nereti ir tā: viņš sāk kā bass, bet tad pēkšņi aiziet pie tenoriem...

- Ideālā variantā Saeimā arī tāpat vajadzētu būt: katrs deputāts ir svarīgs kopskaņai.

- Protams. Katram deputātam ir jādod sava artava katru dienu. Ar mērķi - veidot ideālo, kultūras un pārticības Latviju. Bet mēs par to nerunājam. Patlaban diemžēl galvenais ir partijas un to merkantilie plāni.



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats