24. aprīlis, Trešdiena
Vārda dienas: Nameda, Visvaldis
Sākuma lapa » Sabiedrība » Iekļaujošās izglītības atšķirīgā seja teorijā un praksē
Iekļaujošās izglītības atšķirīgā seja teorijā un praksē
Autors: Aisma Orupe / NRA.lv / 1. februāris 2019, 12:27
Kamēr Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) uzskaita iekļaujošās izglītības jomā padarīto un skaitļus, kas liecina, ka sistēma ir uz «pareizām sliedēm», tikmēr nevalstisko organizāciju zīmētā aina ir piezemētāka. To rīcībā «vairāk ir kapeņu stāstiņu nekā pozitīvās prakses piemēru».

Kopš 2014. gada daudz kas ir darīts, lai bērniem ar speciālajām vajadzībām būtu iespēja mācīties parastajās skolās. Liela daļa pedagogu ir izgājuši kursus speciālajā izglītībā, jaunajās pedagoģijas programmās iestrādāti moduļi šo zinību apguvei visiem topošajiem skolotājiem, ir piešķirts papildu finansējums atbalsta personālam, ir pieejami mācību līdzekļi un metodiskā literatūra, ir izstrādāta virkne noteikumu, lai atbalstītu iekļaujošo izglītību un katrs šāds bērns saņemtu «minimālo atbalsta grozu», Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā skaidroja IZM Izglītības departamenta direktore Līga Buceniece, uzsverot, ka patlaban vispārējā izglītībā no 200 000 bērnu 2,1% jeb aptuveni 6000 ir integrētie (ar speciālajām vajadzībām). Šajā jomā savu artavu ielicis arī Valsts izglītības satura centrs, kas no kopumā 15 miljoniem eiro (Eiropas Savienības fondu finansējums) jaunā mācību satura izveidei divus miljonus eiro atvēlējis speciālajai izglītībai. Savukārt Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) īsteno apjomīgāko ES projektu 36 miljonu eiro apmērā, tā mērķis - mazināt priekšlaicīgu mācību pamešanas risku. Iesaistījušās esot 66 pašvaldības un 32 profesionālās izglītības iestādes, un sniegts atbalsts 12 000 bērnu, akcentēja IKVD vadītāja Inita Juhņēviča, piebilstot, ka būtiski, lai pēc projekta beigām netiktu pazaudēta tajā izveidotā atbalsta sistēma. Diemžēl tajā jau tagad iezīmējusies problēma - pašvaldībām (it īpaši novados) neizdodas atrast piemērotus speciālistus (psihologus, sociālos pedagogus, logopēdus), jo atalgojums skolās nav konkurētspējīgs, salīdzinot ar privāto sektoru. Vietvarām trūkst kvalificētu speciālistu pedagoģiski medicīniskajām komisijām, kas piešķir bērniem kodus, tas ir, nosakot, kāda speciālā programma viņiem piemērota. Līdz ar to tiek pieļautas kļūdas un bērni nesaņem viņiem vajadzīgo atbalstu. Šī sistēma noteikti būtu jāmaina un jāizveido desmit centri, kas valstī sniegtu šo pakalpojumu, līdzīgi kā tas ir Igaunijā. To uzdevums būtu arī noteikt atbalstu tiem, kam nav «kodu» (tie ir aptuveni 7%), bet ir īpašas vajadzības. Patlaban notiekošo šajā jomā kodolīgi raksturoja Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociētā profesore Dita Nīmante, kura atzina, ka ir iedarbināta virkne labu mehānismu, taču galvenais jautājums - kā tie strādās un cik sistēmiski.

Daudz skarbāku ainu iezīmēja Latvijas Autisma apvienība, kuras rīcībā ir «vairāk kapeņu stāstiņu nekā pozitīvās prakses piemēru». Tā ik dienu saņem zvanus no skolu direktoriem, kuri vēlas uzzināt, kā tikt vaļā no kāda bērna ar speciālām vajadzībām. 

«Ja vēlamies panākt īstas pārmaiņas, tad jārīkojas, lai tā nenotiktu. Pretējā gadījumā varam pieņemt kaudzi labu dokumentu, taču viss paliks tā, kā ir,» pauda apvienības vadītāja Līga Bērziņa. Tā lielā katastrofa sākoties ne jau skolā, bet agrāk, proti, kad bērns sasniedzis pusotra gada vecumu un vecākiem jāatgriežas darbā. Dažkārt izrādās, ka «dārziņā» mazuli neņem, jo tiek norādīts, ka tam nav gatavs. Diemžēl pirmsskolas iestāde ir tiesīga to pateikt arī tad, kad bērnam ir jau pieci gadi. Tā nu papīros viņš skaitās, taču patiesībā mācību iestādi apmeklē vienu dienu nedēļā. Galu galā, nonākot 1. klasē, izrādās, ka bērns nav iemācījies socializēties. Nekas labs nav sakāms arī par apmācību mājās, kad skolēns ierodas skolā labi ja reizi nedēļā. Tas nozīmē arī to, ka kādam no vecākiem «jāsēž mājās», un rezultātā - vēl vienas rokas darba tirgū nenonāk. «Tā nu daļa skolēnu iziet cauri visai izglītības sistēmai, teju neko negūstot. Šādu gadījumu nav mazums, tāpēc apgalvot, ka gadījums neatspoguļo sistēmu, nav vietā. Tie diemžēl ir saistīti gan ar bērniem, kuri ir apdāvināti, gan tādiem, kam ir viegli garīgi traucējumi un uzvedības īpatnības, bet kuriem nav diagnozes. It bieži skolā nezina, ko ar tādiem iesākt, vienkārši uzskatot, ka viņi ir izlaisti,» norādīja L. Bērziņa, piebilstot, ka nereti arī diagnoze nekalpojot bērna labā, bet pret viņu.





Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats