27. jūnijs, Ceturtdiena
Vārda dienas: Malvīne, Malvis
Sākuma lapa » Sabiedrība » Latvija- stukaču lielvalsts? Pārspīlējumi un neziņa
Latvija- stukaču lielvalsts? Pārspīlējumi un neziņa
Autors: Mārtiņš Kristapsons / LV.LV / 11. janvāris 2019, 10:46
Čekas aģentu uzskaites kartītes – vairāk nekā 4000 – pērnā gada 20. decembrī – PSRS Valsts drošības komitejas dzimšanas dienā – ir veiksmīgi izbērtas tīmeklī visu interesentu aplūkošanai. Kartītes ir atšķirīgas: daļa ir sarkani pārsvītrotas, daļai nav ierakstīta aģenta iesauka, daļai ir piezīmes, daļai – nav.

Interesentiem netiek skaidrots, ko tas viss nozīmē, un diez vai tas daudziem šķiet svarīgi, jo galvenais taču ir - atrast sarakstos pazīstamus uzvārdus. Vai uzvārdu īpašnieki patiešām ir bijuši čekas aģenti vai ne - tam, pēc interesentu domām, nav nozīmes.

Tas viss mazliet atgādina Rīgas ļeņinekļa demontāžu 1991. gada augustā: šis mēsls bija jādemontē, un tas arī notika, bet visai nožēlojami izskatījās tie daži indivīdi, kas rāpās uz bronzas miroņa, lai palēkātu pa to. Viņuprāt, tas bija varonīgi. Taču nedz pirms tam, nedz pēc tam šos «varoņus» tā arī nekur netiku manījusi: varonība bija izbeigusies, tā arī nesākdamās...

Kur pārējās kartītes?

Līdz šim skaidri zināms ir vismaz tas, ka no 1941. gada līdz 1953. gada martam LPSR valsts drošības orgānos bija no 8000 līdz 12 000 aģentu. 1953. gada martā visus aģentus pārreģistrēja, lielāko daļu kara laika aģentu izslēdzot. Savukārt no 1953. gada līdz 1991. gada augustam kopumā savervēti ap 24 000 aģentu. Kur tad palikušas pārējās kartītes? Dažādu iemeslu dēļ aģentus izslēdza no VDK aģentūras, mainījās arī drošības orgānu uzdevumi, daudzas kartītes tika iznīcinātas. Savukārt aģentu lietu Latvijā nav, tās visas pagājušā gadsimta 80. gadu beigās vai 90. gadu sākumā tika izvestas uz Krieviju un glabājas Saratovā. Savukārt bijušās LPSR VDK darbinieku personas lietas glabājas Uļjanovskā.

1990. gadā tika izdotas divas PSRS VDK priekšsēdētāja Vladimira Krjučkova pavēles - 1. septembrī pavēle Nr. 00111 un 24. novembrī pavēle Nr. 00150, ar kurām uzdeva iznīcināt visas lietas par politisko pretizlūkošanu; no aģentūras aparāta izslēgto aģentu, rezidentu, satikšanās un konspiratīvo dzīvokļu personīgās un darba lietas; operatīvās informatīvās lietas; visus materiālus ar kvalifikāciju «pretpadomju aģitācija un propaganda». Dokumentu iznīcināšana bija jāpabeidz līdz 1990. gada beigām. Acīmredzot tā arī notika, taču tas nozīmē, ka mūsu rīcībā patlaban nav pietiekama dokumentu klāsta, uz kura pamata tiesā varētu tikt pierādīta tā vai cita cilvēka sadarbība ar VDK. Izņēmumi ir jau notikušās tiesvedības, kurās pierādīta konkrētu aģentu darbība VDK interesēs, vai arī - pašu aģentu atzīšanās sadarbībā. Saskaņā ar Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) rīcībā esošām ziņām, ir ierosinātas 353 pārbaudes lietas, tiesa ir atzinusi, ka 11 gadījumos ir konstatēta personas sadarbība ar VDK. Savukārt 70 gadījumos personas, par kurām ierosinātas pārbaudes lietas, lūgušas tās izbeigt.


Tikai informatīvs raksturs

Savukārt VDK zinātniskās izpētes komisija domā, ka jāskaita nevis tiesu nolēmumi, bet reabilitācijas un specdienestu prokuratūras publiski nepieejamās lietas, jo tiesu vai nolēmumu lietu skaits nedos objektīvu atainojumu, proti, lietas ir izbeigtas arī prokuratūras stadijā, piemēram, pārbaudāmā persona lūdza izbeigt lietu sakarā ar to, ka atzīst sadarbību, vai lieta ir izbeigta citu iemeslu dēļ. Saskaņā ar Latvijas Nacionālā arhīva sniegto informāciju, lietas tiesās arī mēdz tikt iznīcinātas vai pazūd - lai atceramies, piemēram, Ivara Godmaņa lietas gadījumu. Pēc komisijas ziņām - 2018. gada martā bija 417 lietas par 375 personām. Pilnīgi precīzam lietu skaitam nav izšķirošas nozīmes, jo lietas tiek un tiks ierosinātas no jauna.

«Čekas maisos» atrodamajām kartītēm ir vien informatīvs raksturs, un, kaut arī šis formulējums nepatīk daudziem, sak, mums tāpat viss skaidrs, jāņem vērā tas, ka ikvienas publikācijas autors, kurš, atkārtojot kartītē ierakstīto, pauž, ka, piemēram, Jānis Žņaudzējs ir čekas ziņotājs, var nonākt tiesas skavās par apmelošanu. Taču tiesas darbu varbūtība ir vēl nopietnāka, ja publiskotie iespējamie, bet nepierādāmie «čekas aģenti» sūdzēsies Eiropas cilvēktiesību tiesā: kurš šajās prāvās uzvarēs, nav ilgi jādomā, un valsts tā nebūs. Visticamāk, valstij nāksies maksāt nopietnas kompensācijas nepatiesi (?) apmelotajiem.

Bet tostarp sabiedrība joprojām vēlas uzzināt reālos čekas ziņotājus - tos, kuri arī paši slepkavoja, tos, kuru dēļ gāja bojā cilvēki, tika sagandētas dzīves un likteņi. Tādi ir jau zināmie čekas ziņotāji un latviešu tautas nodevēji Jānis Klimkāns, Arvīds Gailītis, Marģers Vītoliņš un citi. Par viņiem ir jāzina viss, un viņu vārdi ir kauns un nolādējums nākamo paaudžu zināšanai. Ne velti viņu čekas kartītēs ir rakstīts «Podļežit postojannomu hraņeņiju» (Paredzēts pastāvīgai uzglabāšanai - krievu val.). Tik «vērtīgi» čekai bija šie izdzimteņi.
Publicēs maijā

Šā gada maijā tiks publicēti 53 VDK aģentūras darba un personas lietu reģistrācijas žurnāli, kuros reģistrēja šīs lietas. Tajos ir pseidonīmi, numuri, daļas, bet nav īsto vārdu. Žurnālos tiek reģistrētas nevis LPSR VDK aģentu kartotēkas kartītes, bet gan LPSR VDK aģentu (rezidentu u.tml.) darba un personas lietas, savukārt kartītes ir palīglīdzeklis lietas atrašanai. Žurnālā ir arī atzīmes par izslēgšanu no aktīvās aģentūras. Ir saglabājies viens cita veida žurnāls (forma Nr. 17) - LPSR valsts drošības orgānu no aģentūras izslēgto aģentu un rezidentu arhīva un darba lietu un nenotikušo vervēšanu materiālu reģistrācijas žurnāls, kurā savukārt ir gan aģentu pseidonīmi, gan vārdi un uzvārdi. Žurnālā ar formu Nr. ž-17 atrodamas ziņas par izslēgto aģentu - vārds, uzvārds, aģenta lietas numurs, vervēšanas un izslēgšanas no aģentūras laiks, VDK struktūrvienība, kurai bijis piesaistīts aģents, informācija par aģenta darba lietu un tās apjomu, kā arī šīs lietas iznīcināšanas laiks. Šajā žurnālā veiktas atzīmes laika posmā no 1976. līdz 1989. gadam kopumā par 558 personām.

Tas nozīmē, ka šajos žurnālos lielākoties ir citas personas - tādas, kuru nav nule atvērtajos «čekas maisos». VDK aģentu konstatēšanā vienlīdz svarīgas ir arī operatīvās lietas. Dažkārt tās ir vienīgais uzziņas avots. Izpētes vērts ir arī jautājums par to, cik daudz bija tā dēvēto ideoloģisko aģentu, proti, tādu, kuri ziņoja par sabiedrības noskaņojumu un konkrētu cilvēku teikto. No TSDC rīcībā esošās LPSR VDK 80. gadu aģentūras apmēram 20% no visiem aģentiem nodarbojās ar ideoloģiskās pretizlūkošanas jautājumiem. Pārbūves laikā šo aģentu skaits esot samazinājies. VDK izpētes komisija piebilst: «Sabiedrībā ir izplatīts viedoklis, ka «ideoloģiski aģenti» bija LPSR VDK 5. daļas jeb «Z» (konstitucionālās iekārtas aizsardzība) daļas aģentūra. Iespējams, šis priekšstats radies PSRS VDK 5. pārvaldes iespaidā. Vienlaikus nevar apgalvot, ka citu LPSR VDK daļu aģenti neveica uzdevumus nozarēs, kuras varētu uztvert kā ideoloģiskas jeb «pretpadomju noskaņojumus apkarojošas».»

Tika izsekoti ne tikai Latvijas PSR dzīvojošie pilsoņi, totālai izsekošanai bija pakļauti arī latviešu izcelsmes emigranti, kuri brauca tikties ar radiem Latvijā un dzīvoja Rīgas viesnīcās. LPSR VDK 2. daļa bija pretizlūkošanas daļa, un tās 2. nodaļas štata darbinieki izsekoja trimdas tautiešus, proti, «attīstīja» «emigrantu tūrismu». LPSR VDK «apkalpoja» iebraucējus no ārzemēm, savus darba pienākumus veicot ar aģentūras, uzticības personu palīdzību un citām operatīvajām metodēm. Piemēram, LPSR VDK 2. daļas 2. nodaļas virsnieks Voldemārs Vladimirs Trofimovs, kurš aizpildījis Intūrista aģentu vervēšanas dokumentus, apliecina, ka, lai arī faktiski ir bijis LPSR VDK kadru darbinieks, viņš, izmantojot Intūrista kadru daļas darbinieku, VDK rezidentu Svarinski, aizpildījis vervēšanas kartītes un sadarbojies ar viesnīcas gidiem - tulkiem. Bija arī uzticības personu ziņojumi bez aģenta statusa. Tāpēc VDK zinātniskās izpētes komisija uzskata: «Trimdas latviešu izsekošanu no gidu un viesnīcas darbinieku puses ikviens mūsdienu sabiedrības loceklis vērtētu kā ideoloģiski motivētu vajāšanu, taču formāli šie aģenti nebija LPSR VDK 5. daļas jeb ideoloģiskās diversijas apkarošanas daļas aģenti. Līdz ar to šo«ideoloģisko» aģentu skaitīšanai nav praktiskas nozīmes.»

Čekas aģentu balsojums

Interesants ir arī jautājums par VDK aģentiem, kuri bija Augstākās Padomes deputāti un 1991. gada 4. maijā balsoja par Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju. No TSDC informācijas izriet, ka Augstākās Padomes 1991. gada 23. augusta slēgtajā rīta sēdē LPSR VDK pēdējais priekšsēdētājs Edmunds Johansons paziņoja, ka 34 AP deputāti ir VDK aģenti. Savukārt TSDSC rīcībā ir ziņas, ka vismaz 11 AP deputāti, kas balsojuši par LR neatkarības atjaunošanu, ir bijuši LPSR VDK aģenti, plus viens AP deputāts bijis LPSR VDK darbinieks.

Spriežot pēc publiski pieejamām ziņām, Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijā 1994. gadā Johansons liecināja, ka AP bija 30 VDK aģentu. Domājams, ka viņš kļūdījās, jo varēja to precīzi nezināt: viņš kļuva par LPSR VDK priekšsēdētāju tikai tad, kad kompartija Latvijā bija jau faktiski sašķēlusies divās daļās. Vēlāk tika konstatēts, ka Augstākajā Padomē ir 36 čekas aģenti. Ja aģenti nebūtu balsojuši, deklarācija netiktu pieņemta - vienkārši pietrūktu balsu, un tagad mēs, iespējams, dzīvotu pavisam citā valstī. Situācijas pārzinātāji apgalvo, ka šīs personas patiesībā riskējušas ar savu drošību, balsojot par Neatkarības deklarāciju. Iespējams, politiķu vidū eksistē kāda nerakstīta noruna par šīs situācijas noklusēšanu, kaut gan tās esamību neapstiprina nedz TSDC, nedz VDK zinātniskās izpētes komisija.

VDK aģentūra nebija vienīgā

Pagājušā gada 27. jūlijā sabiedriskā organizācija Latvija pasaulē nosūtīja vēstuli Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai, valdības vadītājam un Saeimas deputātiem, paužot savas pārdomas par VDK atstātās informācijas autentiskumu un aģentūras saraksta publicēšanas lietderību. Biedrības darba grupā ietilpa bijušais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, bijušais DP priekšnieks Jānis Reiniks, bijušais SAB TSDC vadītājs Indulis Zālīte, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, LELB arhibīskaps Jānis Vanags, LELB bīskaps - emeritus Pāvils Brūvers, Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs un citi. Darba grupa secināja, ka «atstātajam dokumentu krājumam ir tendenciozas atlases un selektīvi izvēlēta kārtojuma raksturs, atstājot nepilnīgu un uz maldinošiem secinājumiem uzvedinošu materiālu kopu». Tālāk: «Tādējādi ar provokatīvu nolūku komplektētā un Latvijā atstātā autentisku dokumentu kopa var tikt uzskatīta par bij. PSRS specdienestu rūpīgi sagatavotu politisku un sociālu diversiju pret neatkarību atguvušās valsts pilsoņiem ar paredzamām, bet sabiedrību graujošām un tāpēc nevēlamām sociālām sekām.»

Līdztekus tam darba grupa uzskatīja, ka «nav pieļaujama cilvēku sarakstu publicēšana, vadoties pēc vienas pazīmes vai nepilnīga pierādījumu skaita, ja nav iespējams noskaidrot, ko konkrētais aizdomās turētais cilvēks ir vai nav darījis, kādas ir bijušas viņa rīcības sekas un vai to rezultātā ir cietuši cilvēki utt. Vēsturiskā netaisnība nevar būt par iemeslu jaunas netaisnības radīšanai un tendenciozi izraudzītu Latvijas valsts pilsoņu grupas demonizācijai.»

VDK aģentūra nebija vienīgā, kas darbojās Latvijas teritorijā: bija vēl divu citu PSRS specdienestu - Armijas galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) un PSRS VDK Robežapsardzības karaspēka - aģentūras, par kuru darbību un aģentūru Latvijā nav atstāti nekādi dokumenti. Visticamāk, ka daļa šo aģentu joprojām ir starp mums un ka viņi ir daudz bīstamāki par VDK ierindas aģentiem, bet uz viņiem neviens un nekad nenorādīs, jo - nav nekādu dokumentu, pat ne šo abu aģentūru uzskaites kartīšu. Organizācija Latvija pasaulē uzskata, ka čekas ziņotāju kartīšu publikācija, nenorādot minētā aģenta konkrētu nodarījumu, var izraisīt tiesiskas apsūdzības Latvijas valstij ar neizbēgamiem morāliem un materiāliem zaudējumiem. Ne kartotēkā, ne reģistrācijas žurnālā, ne datu bāzē Delta, kurā ir mazāk nekā viena simtā daļa ziņojumu un tie paši elektroniskā formā, nav neviena ar roku rakstīta ziņojuma vai aģenta paraksta. Šobrīd sadarbība ar VDK ir konstatēta tikai apmēram divarpus procentos gadījumu no visām veiktajām pārbaudes lietām, un tas nozīmē, ka Latvijā atrodamie dokumenti nav pietiekama bāze, lai izvērtētu kādas personas iespējamo sadarbību ar VDK.

Izstāstīt un nožēlot

Lai cilvēki to visu saprastu, bija nepieciešams skaidrojums, ko varēja sniegt VDK zinātniskās izpētes komisija, taču tā vairs neeksistē - un tieši laikposmā, kad tās komentāri sabiedrībai būtu visvairāk nepieciešami. Komisijas locekļi bija gatavi turpināt pētījumus bez valsts budžeta finansējuma, tas arī tika lūgts Saeimai 2018. gada jūnijā, jo SAB pēc 2018. gada 31. maija vairs neatļāva pētniekiem ierasties SAB telpās uz likumā noteiktā termiņa pamata. SAB rīkojās pareizi, jo pildīja likumu, bet likumdevējs vienkārši liedza pētniekiem turpināt iesākto. Zinātnieki bija gatavi par saviem līdzekļiem turpināt veiksmīgo sadarbību ar SAB, taču likumdevējs to liedza. Šī iemesla dēļ tika dibināts Publiskās atmiņas centrs, kas turpinās VDK zinātniskās izpētes komisijas darbu, analizējot padomju okupācijas režīma «ikdienu» un tajā iesaistīto cilvēku lomu. Publiskās atmiņas centrs izveidots privāto tiesību juridiskās personas formā, nepretendējot uz valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu vai cita veida publisko finansējumu.

Ir cerības, ka ar šā centra palīdzību radīsies iespēja atvērties tiem cilvēkiem, kuri nonākuši čekas kartītēs: izstāstīt, atzīties, saprast. Un nožēlot, ja būs tāda nepieciešamība. Tikai tad varēsim sākt runāt par sabiedrības attīrīšanos.



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats