Par pārmaiņu solītāju lomu veco politiķu valdībā, tās potenciālajiem konfliktiem un reformu iespējām, kā arī paša KPV LV premjera amata kandidāta Alda Gobzema neizdošanos un dīvaino statusu potenciālajā koalīcijā Neatkarīgās intervija ar Gobzemu.
Neatkarīgā: - Atšķirībā no jums un Jāņa Bordāna, Krišjānis Kariņš nominēts valdības veidošanai nevis pirms, bet pēc tam, kad savācis valdības izveidei nepieciešamo balsu vairākumu. Solīts makā kritīs, vai kaut kas vēl var noiet greizi līdz balsojumam Saeimā?
- Šis ir mans personiskais viedoklis, nevis frakcijas. KPV LV frakcija vēl skatīsies, kāda būs valdības deklarācija, bet personiski esmu pateicis, ka neatbalstīšu šo valdību, jo tā jau nebūs Kariņa valdība, bet būtībā būs Solvitas Āboltiņas valdība.
- Kādā veidā?
- Pirms vēlēšanām saviem vēlētājiem solīju, ka, ja es nonākšu pie varas, Āboltiņa varētu būt viena no tām valsts amatpersonām, kuras statuss būtu jāpārskata, jo veids, kā viņa tika iecelta par vēstnieci, bija nepieņemams. Kam vēl tāds pensijas nodrošinājums tiek piedāvāts!
- Tā ir cita tēma. Jautājums, vai Āboltiņa joprojām ietekmē politiku Latvijā un Kariņa valdību?
- Domāju, ka jā.
Manuprāt, šo valdību apstiprinās, bet nedomāju, ka ar milzīgu balsu pārsvaru un ka tā būs stabila. Valdība piedzīvos daudzus iekšējus kariņus, kuri jau ir sākušies, piemēram, ar Nacionālās apvienības (NA) uzstāšanu uz demogrāfijas lietu risināšanu.
- Jums par to būtu jāpriecājas, ņemot vērā KPV LV programmā uzsvērto «Latvijas tautas izmiršanu» un gaidāmo «demogrāfisko katastrofu». Cits jautājums, vai problēma jārisina ar ministra amatu, uz ko arī NA neuzstāj. Vai arī jūs domājat, ka pietiks ar varas maiņu, programmā piesaukto komunistu patriekšanu, lai tauta atkal laimē vairotos?
- Esmu pārliecināts, ka demokrātiskā sabiedrībā valsts var attīstīties, ja tiek ievērota tautas griba, un tā šajās vēlēšanās bija nepārprotama: 55 jauni Saeimas deputāti, labēji centrisko partiju blokā uzvarēja jaunie spēki, kuri tika deleģēti vadīt valdību. Arguments, ka jāsastiķē valdība sastiķēšanas pēc, nevar būt arguments tautas gribas neievērošanai. Lielbritānijā Brexit atbalstītāju pārsvars referendumā arī bija neliels, bet tautas griba tika ņemta vērā, lai kādas grūtības pēc šī lēmuma nesekotu. Pasaules praksē nebūs piemēru, kad partija, kas zaudējusi vēlēšanās, nevis vienkārši piedalās valdībā, bet to veido un vada! Es, mēģinot veidot valdību, ņēmu vērā faktu, ka tauta ir nobalsojusi arī par citiem politiskajiem spēkiem, nekādas līnijas nevilku, respektēju tautas gribu.
- Atskaitot Saskaņu, par kuru nobalsoja visvairāk. Tad jau arī attiecībā uz to varam runāt par tautas gribas neievērošanu.
- Te līnijas ir vilkuši citi politiskie spēki, neesmu īstais adresāts.
- Gribējāt ņemt Saskaņu valdībā?
- Uzskatu, ka attīstītā demokrātijā izslēgt no politiskā procesa partijas ar pietiekami lielu politisko atbalstu īsti demokrātiski nav. Objektīvā realitāte Latvijā ir tāda, ka Saskaņa nav spējīga izveidot valdību. Bet mana pārliecība ir, ka Latvija ir spējīga uzplaukt tikai saliedētā sabiedrībā, nevis pretnostatītā.
- Jaunajiem bija iespējas, bet, tostarp jūs, neizveidojāt valdību! Lomu nospēlēja arī kaut kāda jauno savstarpējā konkurence un greizsirdība?
- Bija pilnīgi skaidrs, ka Jānis Bordāns neizveidos valdību. Arī kad tiku nominēts es, bija jau skaidrs, ka arī mana valdības veidošana tiks torpedēta. Mums valdības izveidei tika dotas tikai divas nedēļas. Jaunās Vienotības (JV) valdība faktiski tiek oficiāli stiķēta jau mēnesi un neoficiāli vēl ilgāk.
- Domājat, laiks bija izšķirošais faktors? No Bordāna valdības partijas aizgāja jau pēc nedēļas.
- Laiks ir ļoti būtisks faktors. Ja man tiktu dots mēnesis un divas nedēļas, esmu pārliecināts, ka es izveidotu vairākuma valdību. Politiska kļūda bija dot iespēju torpedēt pirmos valdības izveides mēģinājumus, paredzot, ka ir vairāki potenciālie premjera kandidāti. Nevienam nav intereses atbalstīt pirmo vai otro, zinot, ka būs arī trešā iespēja, tāpēc pirmie mēģinājumi objektīvi nevarēja beigties savādāk.
Esmu pārliecināts, ka vēl šajā sasaukumā atgriezīsimies pie šī jautājuma, jo valdība ar tās vadītāju, kuram ir astoņas balsis parlamentā, noteikti nebūs spējīga īstenot reformas, tā ir pakļauta iekšējiem kariņiem, un jau tuvākajā laikā parādīsies daudz domstarpību šajā koalīcijā, kuras partneri ir ideoloģiski ļoti atšķirīgi.
- Kuras ir bīstamās vietas, runājot par programmatiskajiem punktiem, vēlētājiem dotajiem solījumiem vai personiskām nesaskaņām?
- Atsevišķs stāsts būtu arī par Kariņu, kāpēc es viņu nevarētu atbalstīt premjera postenī. Viņš ir bijis Jaunā laika dibinātājs 2002. gadā. 17 gadu laikā Kariņš ir piedalījies visās afērās, kurās roku pielikusi arī Jaunā laika mantiniece Vienotība - Citadeles bankas pārdošana, Liepājas metalurga izsaimniekošana, OIK afēra. Kariņa kungs nekādi uz to nav reaģējis, tajā skaitā uz Āboltiņas izgājieniem. Ja viņš 17 gadus ir bijis pasīvs, man nav nekāda pamata uzskatīt, ka viņš būs ļoti aktīvs OIK apkarotājs tagad.
- Tamlīdzīgus grēkus var pievilkt visām partijām, kas jau kādu laiku bijušas politikā. Tad tas nozīmētu, ka ideālā valdība būtu trīs jaunās partijas un Saskaņa, kas nekad nav bijusi valdībā. Bet jūs tādu neizveidojāt!
- Pasaulē jūs neatradīsiet nevienu piemēru, ka vēlēšanās zaudējusi partija veido valdību. Ideālā valdība attīstītā valstī ir valdība, kura ievēro tautas gribu. Mums ir pierasts, ka to var neievērot.
Pabeidzot par Kariņu - viņš ir dubultpilsonis, dzimis un audzis citā valstī. Nedomāju, ka, piemēram, par ASV vadītāju varētu kļūst persona, kurai, piemēram, būtu Latvijas pilsonība vai dubultpilsonība. ASV ir mūsu stratēģiskais partneris, bet ko mēs darītu situācijā, ja Latvijas intereses tiktu pretnostatītas ASV interesēm? Domāju, katram pilsonim, kurš ir zvērējis uzticību šai valstij, var rasties dilemma.
- Tad jau jums vajadzētu rosināt grozīt Satversmi, ka par augstākajām valsts amatpersonām nedrīkst kļūt dubultpilsoņi!
- Atsevišķos jautājumos var rasties problēmas. Esmu pārliecināts, ka Latvija ir jāvada personai, kura ir ieinteresēta aizstāvēt nacionālas valsts intereses un ne tikai izpildīt no ārpuses dotus norādījumus.
Kariņa kungs turklāt nestartēja vēlēšanās un ne ar ko neriskēja - eiroparlamentārieša krēsls ir pietiekami silts. Tādējādi, arī vadot valdību, Kariņam nav jāriskē ar reformām, jo, krītot valdībai, kas kaut kad notiks, Kariņam būs nodrošināta silta vieta.
*Pilnu interviju lasiet šīs dienas Neatkarīgajā
Rādīt reklāmu
