Karjeras ziņā Y paaudzei galvenais ir atrast savu sapņu darbu. Mileniāļiem nav raksturīgs bezierunu respekts pret augstākstāvošajiem vai pārmērīga pieķeršanās vietām un lietām – viņus vairāk saista pārmaiņas, izaicinājumi un strādāšana komandā.

“Mūsdienu jaunieši ir izauguši pasaulē, kur viņiem pastāvīgi ir teikts, ka viņi ir vērtība un var sasniegt jebko, tāpēc pašapziņas viņiem netrūkst, un viņi vēlas strādāt savu sapņu darbu,” stāsta Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene, kura ir iedziļinājusies pētījumos par Y paaudzes jeb mileniāļu tēlu mūsu darba tirgū.

Izprotot, kādi ir mileniāļi, – paaudze, kas dzimusi apmēram no 1982. gada līdz 2000. gadam, darba devēji var veiksmīgāk viņus motivēt un dot viņiem iespēju atklāt savu potenciālu. Un otrādi – neiedziļinoties paaudžu atšķirībās, var veidoties situācija, kad darba devējam šķiet, ka darbinieks slinko un neizrāda ieinteresētību savā darbā, savukārt jaunietim vienkārši ir garlaicīgi un trūkst izaicinājumu.

Tātad kas būtu jāņem vērā darba devējam, lai abas puses būtu ieguvējas?

Mēs dzīvojam interesantā laikā, kad neskaitāmās darbavietās satiekas divas paaudzes – X un Y. Bieži vien tieši atšķirīgā pasaules uztvere liedz tām saskatīt vienai otras potenciālu, un reizēm izceļas pat konflikti.

Par X paaudzi dēvē no 60. gadu sākuma līdz 80. gadu sākumam dzimušos, tātad tos, kuriem pašlaik ir ap 36–58 gadi. Z. Rubene norāda, ka šīs paaudzes cilvēkiem ir raksturīga vēlme pēc stabilitātes un viņi bieži labprātāk strādā vienatnē, turpretī Y paaudzes pārstāvji ir izteikti komandas spēlētāji.

“Gan X, gan Y paaudze var daudz ko viena no otras mācīties,” Z. Rubene uzsver. “Ieguvēji būs tie, kuri šo iespēju izmantos, nevis norobežosies no tās.”

Ko darīt darba devējam? Viņam jācenšas būt elastīgam, atvērtam un jāuztic šiem darbiniekiem tādi pienākumi, kas visvairāk atbilst viņu vajadzībām un spējām, nevis vienmēr stingri jāturas pie amatu aprakstiem un hierarhijas. Strādājot pie kopīga projekta, dažādu paaudžu darbinieki var vislabāk atklāt viens otra stiprās puses un iemācīties jaunas lietas.

Jaunietis, kas šobrīd ienāk darba tirgū, nemeklē sev nodarbošanos visam mūžam, labākajā gadījumā – pieturas punktu nākamajiem 4–5 gadiem. Ja darba devējs nespēs piedāvāt viņam izaugsmi vai pietiekami interesantus izaicinājumus, pastāv liela iespēja, ka mileniālis kādā jaukā dienā vienkārši nolems doties tālāk – turp, kur saskatīs labākas aizraujošas profesionālās dzīves iespējas. Arī prakses vietas mileniāļi biežāk izvēlas nevis ar nolūku pārbaudīt savus spēkus, bet lai noskaidrotu, vai viņiem konkrētajā uzņēmumā patīk.

“Y paaudze pārmaiņas “ēd brokastīs”,” Z. Rubene teic. Tas nozīmē, ka viņiem ne tikai nav bail no pārmaiņām dzīvē un karjerā, viņi tās pat apzināti meklē un izvēlas. Tāpēc dinamisks jaunuzņēmums bieži vien ir mileniāļu ideālā darba vieta.

Tas gan nenozīmē, ka jebkurš uzņēmums nevarētu atmest dažus iesīkstējušus principus un aizņemties idejas no jaunuzņēmumiem, piemēram, pārveidot darba vidi tā, lai būtu iespējama straujāka ideju apmaiņa un tiktu sasniegta lielāka produktivitāte.

Y paaudze ir prasīga gan pret sevi, gan pret citiem. Viņi uzskata, ka neviens nav pelnījis cieņu tāpēc vien, ka ir sasniedzis cienījamu vecumu vai ieņem augstāku amatu. Viņi vērtē cilvēku (tajā skaitā savu priekšnieku) pēc padarītā darba. Tāpēc darba vidē gaidīt no mileniāļiem automātisku paklausību ir naivi – viņu cieņa ir jānopelna.

Turklāt šī ir pirmā paaudze, kas nav audzināta ar paklausības metodi, – daudzi no viņiem nemaz neprot būt paklausīgi. Ja darba devējs mēģinās uzspiest mileniālim bezierunu pakļaušanos, visticamāk, viņš šo darbinieku zaudēs.

Stabilitāte un materiālais aspekts nav mileniāļu prioritāšu augšgalā ne tikai darba, bet arī dzīvesvietas jautājumos. Proti, ja viņiem būs jāizvēlas, ieguldīt pirmajā iemaksā savam mājoklim vai doties ceļojumā apkārt pasaulei, pastāv liela iespēja, ka viņi izvēlēsies otro. To ir svarīgi paturēt prātā, domājot, ar kādiem bonusiem motivēt Y paaudzes darbiniekus, – piemēram, apmācības viņi varētu vērtēt augstāk par naudu.

Turklāt pētījumos ir noskaidrots, ka mileniāļi daudz labāk realizē savu potenciālu, strādājot komandā, atvērtās telpās, demokrātiskā vidē, kur pastāv lielāka iespēja saņemt tūlītēju atgriezenisko saiti un nekļūdīties. Varbūt ir pienācis laiks pārkārtot biroju?