- Sāp tikai tiem, kuriem nav humora izjūtas. Ja ir humora izjūta, tad ir iespēja uz šo visu paskatīties no smieklīgās puses. Jā, tad vajag arī pašironiju. Jo, ja cilvēks nav spējīgs pasmieties pats par sevi, tad viņam nav nākotnes. Tiesa, ja uz visu to raudzīties nopietni, tad var sajukt prātā, bet - ja caur humora prizmu, tad ir ļoti interesanti.

Varam sākt kaut vai ar tām «oligarhu sarunām»… Absolūti skaidrs, ka nekāda jauna krimināllieta, jauni kriminālprocesi tur nav iespējami. Tie ir izbeigti. Oligarhu lieta bija nolemta iznīkšanai jau no paša sākuma. Tāpēc, ka tā tika izmeklēta absolūti neprofesionāli un netālredzīgi. Sajūta tāda, ka jau no paša sākta gala mērķis bija izmantot to vairāk politiski. Nevis juridiski. Es jautāju: vai tiešām, ja noklausās sarunas, ir atšifrējums, nenotiek analīze? Tā nevar būt. No izmeklēšanas viedokļa absolūti neprofesionāla darbība.

Tad jautājums - kāpēc tika veidota šī izmeklēšanas komisija? Tikai tāpēc, lai pašslavinātos, lai, nomelnojot citus, mēģinātu uztaisīt sev politisko kapitālu. Un - lai atbrīvotu no amata ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru. Tāpēc, ka viņš traucē citiem kaut vai ar to, ka neiet politiķu pavadā.

- Tāpēc, ka Jānis Maizītis darīja to, ko no viņa prasīja. Bija gatavs pakalpot. Te tās atbildes ir ļoti vienkāršas. Kalnmeiers ir pirmais prokurors, kura viedoklim es varu piekrist, varu nepiekrist (bieži vien es gribētu asāku rīcību no Ģenerālprokuratūras), taču - es respektēju viņa viedokli, kurš parasti ir ļoti izsvērts.

Jā - es uzskatu, ka šī komisija savu galveno uzdevumu izpildīja. Neļāva pārvērst sevi par kaut kādu pašreklāmas biroju. Būtu pavisam cits iznākums, ja šo komisiju vadītu Andrejs Judins, nevis Inguna Sudraba. Tad tur būtu bļaustīšanās pa labi, pa kreisi un nekāda objektivitāte nestāvētu pat tuvumā.

- Jā, bet priekšvēsture te ir vēl senāka. Tā sākās 1993. gadā, kad es vēl nebiju iekšlietu ministrs. Tad ministrs, ja nekļūdos, bija Ziedonis Čevers. Rēzeknē tika aizturēti divi vagoni ar PSRS rubļiem. Aktīvi nostrādāja Rēzeknes zemessargi, bija gatavība ierosināt krimināllietu, bet toreizējā Latvijas Bankas vadība - Einars Repše - prezidents, Ilmārs Rimšēvičs - viceprezidents - paziņoja, ka tā nav nauda, kura tiek pārvesta uz Krieviju, bet - tā ir makulatūra. Tāpēc tā jāvērtē makulatūras cenā. Dabiski - tas ir absurds.

Tolaik, 1994. gada beigās, kad es kļuvu par iekšlietu ministru, banku uzraudzība pilnībā atradās Latvijas Bankas kompetencē. Viens no pirmajiem uzdevumiem, kuru devu, bija - sagatavot analītisku izziņu par situāciju Latvijas komercbankās. Tika sastādīts saraksts, kurā tika iekļautas apmēram 20 bankas, kam bija lielas problēmas. Policisti, kuri veica šo analīzi, skatījās tieši no kriminālās puses. Rezultātā gada laikā pret dažādām bankām tika ierosinātas 35 krimināllietas. Un - sakarā ar to, ka uzraudzības funkcijas veica Latvijas Banka, tika ierosināta arī krimināllieta arī pret LB vadību - prezidentu Einaru Repši un viceprezidentu Ilmāru Rimšēviču - par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un dienesta pienākumu nepildīšanu. Beidzās ar to, ka mani izsauca uz paklāja toreizējā Latvijas ceļa frakcija. Mēs sarunājāmies pusotru stundu. Saruna beidzās ne ar ko. Tāpēc, ka es atteicos dot kaut kādus rīkojumus par to, ka krimināllieta jāizbeidz. Pateicu: ja ir kādi juridiski argumenti - nav problēmu. Bet - ja vienkārši runājam par prestižu un tamlīdzīgi, tad prestižs sākas no tā, ka katrs ierēdnis godprātīgi pilda savus pienākumus, nevis piesedzas ar kaut ko.

Bet tad sauca uz paklāja ģenerālprokuroru, un beigu galā šīs abas krimināllietas no Ekonomikas policijas izprasīja un izbeidza. Zīmīgi, ka pēc tam, kad Einars Repše kļuva par premjeru, Didzis Šmitiņš, kurš tad, kad rosināja šo krimināllietu, bija Ekonomikas policijas priekšnieks, tika diezgan ātri atvaļināts no darba Iekšlietu ministrijas struktūrās. Es nesaku, ka tā bija atriebība.

Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA.