24. septembris, Pirmdiena
Vārda dienas: Agris, Agrita
Sākuma lapa » Sabiedrība » NRA pēta, kāda ir nabadzības seja Rīgā
NRA pēta, kāda ir nabadzības seja Rīgā
Autors: Antra Gabre / NRA.lv / 19. marts 2018, 10:16
Trūcīgo personu skaits Rīgā samazinās kopš 2012. gada, un tas ir saistīts gan ar minimālās algas palielinājumu valstī, gan pensiju indeksāciju, gan ģimenes valsts pabalsta pieaugumu. Trūcīgo personu skaits visstraujāk pēdējā gada laikā samazinājies darbspējīgo personu vidū, tas nozīmē, ka cilvēki tiek motivēti meklēt darbu un arī atrod. Salīdzinot ar 2016. gadu, pērn trūcīgo personu skaits Latvijas galvaspilsētā ir samazinājies par 14 procentiem.


Vientuļās seniores - visnabadzīgākās

Rīgā nabadzības seja ir vecuma pensijas saņēmējam vai invalīdam seniora vecumā, lai gan vecuma pensiju saņēmēju skaits Rīgā nepieaug. Toties invaliditātes pensiju saņēmēju skaits - gan. Visnabadzīgākā iedzīvotāju grupa tomēr ir senioru vecumu sasniegušas vientuļas sievietes. Nākamā riska grupa ir ģimenes ar bērniem un ģimenes, kurās bērnus audzina viens no vecākiem.

Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors atzīst, ka mūsdienu sabiedrības fenomens ir tāds, ka nabadzības riskam ir pakļauti vientuļie vecāki, mazāk - daudzbērnu ģimenes, bet viskritiskākā situācija ir vientuļiem pensionāriem, no kuriem 70-80 procentu ir pakļauti nabadzības riskam. «Šīs trīs mērķgrupas nevar atstāt tikai uz pašvaldības pleciem. Jādomā nacionālā līmenī, kā tām palīdzēt - vai nu ar ģimenes pabalstiem, atbalsta programmām ģimenēm ar bērniem un arī vientuļiem senioriem. Pašvaldības šo mērķa grupu materiālās un ekonomiskās problēmas vienas ar saviem spēkiem nevarēs atrisināt,» uzsver M. Moors.

Valsts nenodrošina

Pabalsta garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai (GMI) un dzīvokļa pabalsta saņēmēju vidū nozīmīga daļa ir vecuma pensionāri - vismazāk aizsargātā iedzīvotāju grupa. M. Moors secina: «Tas nozīmē, ka vecuma pensijas adekvātums diemžēl ir apšaubāms, un to nākas kompensēt ar pabalstiem. Tādam cilvēkam, kurš nevar strādāt vecuma dēļ, vispār nevajadzētu būt sociālās palīdzības saņēmēju lokā, bet situācija ir tāda, ka pašvaldībai nākas reaģēt un palīdzēt.» Rīgā kopš šā gada pabalsts veselības aprūpei ir papildināts ar jaunu atbalsta veidu - vecuma vai invaliditātes pensijas saņēmējs var saņemt pabalstu ārstēšanās izdevumu apmaksai.

Pabalsti ir domāti vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem, diemžēl pašvaldība ir ierobežota kritēriju izmainīšanā, jo daudz ko sociālās palīdzības kritēriju noteikšanā reglamentē Ministru kabineta noteikumi, ar kuriem pašvaldībai ir jāsalāgo savas iespējas.

Automātiski nepārskata pabalstu griestus

Tā ir daļēja atbilde uz jautājumu, kāpēc, palielinoties minimālajai algai, dažādiem valsts pabalstiem un pensijām, pašvaldības ne vienmēr pārskata sociālā pabalsta saņemšanas iespējas. Piemēram, sieviete viena audzina trīs bērnus un ir uzņemta pašvaldības dzīvokļu rindā. Tā kā viņas ienākumu līmenis no šā gada būs palielinājies, jo kopš marta tiks saņemta piemaksa par trim bērniem (kopā 66 eiro), viņa vairs neatbildīs kritērijiem, kas ļauj saņemt pašvaldības dzīvokli.

«Ja šo situāciju vērtējam vienkāršoti, tad varu atbildēt, ka pašvaldībā analizējam, vai un kā būtu jāmaina kritēriji, un ik pa laikam tie mainās, bet jebkurš līmenis, ko teorijā sauc par normatīvās vajadzības līmeni, paredz to, ka kāds tam neatbildīs. Tikai šā līmeņa paaugstināšana nenovērš problēmas būtību. Drīzāk jārunā par to, ka klientiem un sociālajiem darbiniekiem ir jāveic tas, ko saucam par kritisku savas situācijas apzināšanos. Katram jāapzinās tie ierobežojumi, kuros dzīvojam, un iespējas,» skaidro M. Moors. «Jūsu pieminētajā piemērā tas ir formāls kritērijs, jo rindā stāvēšana nenodrošina dzīvokli. Rindā stāvēšana ir cilvēka tiesības, kam ir atbalsta potenciāls. Var teikt, ka tie ir formālie ierobežojumi, ar kuriem jārēķinās, tāpat kā tad, ja luksoforā deg sarkanā gaisma. Ja to neievērosim, tad vai nu tiksim sodīti, vai apdraudēsim savu dzīvību. Tā ir viena no funkcionējoša sabiedrības locekļa pazīmēm, ka spējam kritiski apzināties savas iespējas un ierobežojumus. Tas ir personiskās izaugsmes mērķis saprast, ko spējam un ko nespējam ietekmēt. Šai sievietei ir daudz potenciāla, jo viņa jau tagad, visdrīzāk, nodrošina sevi un savus bērnus ar dzīvesvietu.»

Viņš aicina situācijas, kurās cilvēka iespējas saņemt sociālo palīdzību ierobežo normatīvi, uztvert kā ierobežojumu, ar ko ir jārēķinās. «Ja es spēju ar to sadzīvot, tad palielinu spēju dzīvot konkrētajā sabiedrībā. Nekas nav mazāk produktīvi, kā iestigt sevis žēlošanā par to, ko nevaru mainīt. No padomju laikiem nāk pārliecība, ka tikai tāpēc, ka piederu kādam sociālajam statusam, pašvaldībai vai valstij ir kaut kas man jādod.»

VIEDOKLIS

Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš MOORS:

- Ilgstoša nespēja nodrošināt savu ģimeni materiāli liecina, ka ģimenē ir nopietnākas problēmas. Bieži cilvēki saka: sniedziet man materiālo palīdzību! Bet sociālā darbinieka uzdevums ir kopā ar klientu izanalizēt situāciju, lai nonāktu pie īstajām problēmām, pie tā, kas novedis pie sliktas materiālās situācijas. Sociālais darbinieks palīdz to izpētīt un nosaukt to vārdā. Šo darbu sabiedrības vairākums neredz. Sociālais darbinieks nereti ir vienīgais, kas ar klientu komunicē viņa sarežģītajā situācijā.



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats