- Pašlaik Latvijā ir populāri divi veidi, kā var aplūkot demogrāfijas problemātiku. Pirmais - par demogrāfiju tiek runāts tik bieži, ka cilvēkiem ir izveidojies priekšstats, ka tas ir kaut kas pilnīgi neatgriezenisks, kaut kas ārpus iespējām to vadīt un kontrolēt. Tāpēc ir loģisks jautājums, kāpēc uztraukties par kaut ko, ko nav iespējams kontrolēt un ietekmēt. Otra pieeja ir sašaurināts skatījums - ielikt vienādojuma zīmi starp demogrāfiju un dzimstību. Demogrāfija nav tikai dzimstība, bet gan dzimstība, mirstība un neto migrācija. Tā sabiedrības daļa, kura parasti balso par Nacionālo apvienību, uzskata, ka demogrāfija ir tikai un vienīgi dzimstība.

Savukārt Certus mērķis, pētot demogrāfijas jautājums, bija uzsvērt, ka demogrāfija ir ne tikai dzimstība, ka negatīvu migrācijas saldo ir iespējams apturēt un pat atgriezt atpakaļ, veicinot reemigrāciju. Tiesa, to var panākt ar nosacījumu, ka mūsu izaugsmes temps būs būtiski augstāks nekā vidēji Eiropā. Kā piemēru paņemsim iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Ja Eiropā tas ir tikai 2% gadā, tad tas nozīmē, ka Latvija nevar atļauties IKP ar divu vai triju procentu pieaugumu gadā, bet mums vajag vismaz četru, piecu procentu pieaugumu gadā. Mūsu aprēķini liecina - ja Latvijas iekšzemes kopprodukts vidēji gadā pieaugs par 5%, tad ap 2030. gadu iedzīvotāju skaits Latvijā būs par 51 000 cilvēku lielāks nekā gadījumā, ja IKP izaugsme gadā būs vidēji trīs procentu lielumā. Pie lielākas izaugsmes Latvijā izdotos saglabāt tik lielu iedzīvotāju skaitu, kāds ir divās Valmieras lieluma pilsētās. Diemžēl procesi jau ir aizgājuši tik tālu, ka arī 5% liela izaugsme nenovērsīs darbspējīgo cilvēku skaita samazināšanos.

Migrāciju ekonomisti uzskata par pozitīvu parādību. Jo vairāk valsī būs cilvēku, jo lielāks būs iekšzemes kopprodukts. Politiķiem pieeja ir pilnīgi cita. Socioloģiskās aptaujas (SKDS) rāda, ka ap 80% no Latvijas iedzīvotājiem ir pret migrāciju, tāpēc politiķiem migrācija ir slikta. Patiesība ir kaut kur pa vidu. Migrācija rada noteiktus riskus, tāpēc ka ļoti atšķirīgiem cilvēkiem sadzīvot savā starpā ir grūtāk. Ir redzami ļoti veiksmīgi piemēri, kad vienā valstī var sadzīvot ļoti atšķirīgas tautas, kad dažādība ir valsts panākumu atslēga, piemēram, Singapūra. Vienlaikus ir daudz piemēru, kad migrācija rada konfliktu pieaugumu. Latvija nav ideāls piemērs. Latvijā arī 30 gadu pēc neatkarības atjaunošanas mēs nevaram lepoties, ka sabiedrība būtu saliedēta, pēc būtības tā ir tikpat sašķelta kā pirms trīsdesmit gadiem. Nelielas pozitīvas izmaiņas ir bijušas, bet sašķeltība ir palikusi.

- Politiskā līmenī diskusija par migrācijas problemātiku vēl nav pat uzsākta. Maigi izsakoties, esam ļoti tālu pat līdz tādam vienkāršam politiskam lēmumam, lai atbalstītu kaut vai gudro - izglītoto cilvēku - migrāciju. Jo pat gadījumā ar uzturēšanās atļaujām Latvija faktiski pateica nē daudziem ļoti maksātspējīgiem uzturēšanās atļauju tīkotājiem.

Tikai tad, kad konceptuālā līmenī lēmums būtu pieņemts, tad varēsim sākt vērtēt, kā veidot migrācijas politiku, kura maksimāli uzlabotu Latvijas ekonomiku. Dažkārt tiek uzdots jautājums, kāpēc no pirmās bēgļu grupas neviens nepalika šeit? Manuprāt, tie ir tie paši iemesli, kuru dēļ mūsu cilvēki pamet Latviju un pārceļas uz Vāciju vai Lielbritāniju. Tur ir lielākas algas. Līdz ar to jebkurā gadījumā, pieļaujot vai nepieļaujot darbaspēka iebraukšanu, mums būs jāatgriežas pie jautājuma par ekonomikas izaugsmi. Ekonomikas izaugsme ir atslēga visam. Ja ekonomikas izaugsme būs tikai kādu divu vai trīs procentu līmenī gadā, tad mēs varam pat atvērt robežas, bet noturēt ļaudis Latvijā nebūs iespējams. Mēs būsim kā pieturvieta, kurā darba meklētāji no trešajām valstīm tikai pārnakšņos pirms braukšanas tālāk uz Vāciju vai Lielbritāniju.

Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA.